«Laižam atpakaļ!»: 21.diena - Kā pacietība un neatlaidība stopošanā palīdz nokļūt Prāgā

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

 

Modinātājs skan plkst. 6.50, kad ārā vēl nav uzaususi saule. Elvijs saka, ka esot bijis diezgan grūti censties neizkrist no šūpuļtīkla. Viņš saka, ka visu nakti esot šūpināts, uz ko Paskāls atbild: "Ja šūpuļtīklā nav neviena, tas nešūpojas, tātad tu pats esi tas, kurš sevi šūpināja."

Ļoti veicīgi sarullējam savus guļammaisus, sapakojam visu somās un atvadāmies no Paskāla. Viņš augšā jau ir kādu laiciņu, bet pēc desmit minūtēm pats taisās doties ārā no mājas. Kad nobraucam ar liftu līdz pirmajam stāvam un izejam pa durvīm, redzam, ka vakardienas smalkais lietus vēl nav mitējies. Tāds laiks būšot visu dienu. Uzvelkam kapuces un dodamies uz tramvaju pieturu. Tā tālu nav jāmeklē, bet līdz nākamajam tramvajam gan nedaudz ir jāpagaida.

Paskāls mums ir licis ar B līnijas tramvaju nobraukt sešas pieturas un pēc tam pārsēsties uz D līniju, kas mūs aizvedīs līdz pieturai, kas ir divarpus kilometru attālumā no Vācijas robežas. Kopā tas mums aizņem aptuveni pusstundu.

Kad izkāpjam, laiks sagatavot zīmi. Pirmā pilsēta, kas tiek uzrakstīta uz lapas, ir Karlsrūe, kas ir pārāk garš nosaukums, lai to ietilpinātu pilnā garumā.

Nākas samierināties ar "Karlsruh". Nav pirmā reize, kad pēdējam burtam nepietiek vietas. Kamēr dodamies Vācijas virzienā, jau visiem garām braucošajiem šoferiem rādām mūsu zīmi. Taču cilvēki brauc garām, nemaz uz mums neskatoties. Daži novicina roku, lai parādītu, ka brauc citā virzienā, vai to, ka pilna mašīna.

Kartē esmu izpētījis, ka ir jāpāriet diviem upes atzariem. Kad šķērsosim otro tiltu, tā jau būs Vācijas teritorija. Vēl padsmit minūtes un esam Vācijā! Tur arī turpinām stopēšanu, pamazām ejot uz priekšu - neesam vēl īsti pamodušies, tāpēc gribam benzīntankā nopirkt kafiju.

Esam jaunā valstī, tāpēc laiks izvēlēties jaunas auto markas mūsu kausa izcīņai. Esmu iedzinējos, tāpēc pirmā izvēle pienākas man. Izvēlos BMW, kas man ļautu par diviem punktiem apdzīt Elviju, jo BMW dod trīs punktus (1 par apstādināšanu, 1 par pareizu marku, 1 par uzdrīkstēšanos izvēlēties tieši BMW). Viņš gan ir ļoti neapmierināts par šādu gājienu. Tieši viņš bija tas, kurš visu laiku lika cerības uz BMW, bet tagad es šo iespēju esmu viņam nocēlis. Elvijs izvēlas "Volvo", mana otra marka ir "Nissan", un Elvija otra izvēle krīt uz "Hyundai".

Kad kafija izdzerta, mašīnu stādināšanai pieejam pavisam nopietni - apstājamies iebrauktuvē pirms benzīntanka, noliekam somas uz zemes, piekārtojam mūsu karodziņu, lai autovadītāji redz, ka neesam vietējie, un Elvijs pirmais rāda zīmi šoferīšiem, kamēr es eju izmest savu kafijas krūzi.

Miskaste ir 50 metru attālumā un, kamēr mēroju šo niecīgo attālumu, Elvijs apstādina auto.

Tas nozīmē, ka šobrīd atpalieku par 2 punktiem. Šoferīts mums saka, ka gan uz pašu Karlsrūi nebraucot, bet var mūs izlaist nelielu gabaliņu pirms pilsētas. Pats braucot krietni tālāk, bet viņš nezina, ka mūsu mērķis ir šodien sasniegt Prāgu. Lieliski! Varam ar viņu braukt līdz Nirnbergai, kas kopā ir 320 kilometri. Pusceļš līdz Prāgai!

Pa ceļam ierastās sarunas - par mūsu ceļojumu, par mūsu ikdienu un par Latviju. Braucam diezgan ātri - tā kā uz maģistrālēm Vācijā ātruma ierobežojuma nav, mūsu šoferis izvēlas pārvietoties ar 160-170km/h lielu ātrumu. Pēc divarpus stundām tiekam izlaisti lielā benzīntankā maģistrāles malā, jo mums ir jāturpina braukt pa to pašu maģistrāli, taču šoferis griezīsies uz Nirnbergu.

Te ir gan pamatīgs veikals, gan kafejnīca. Cilvēku ir gana daudz, lai ātri vien atrastu kādu, kas dodas Čehijas virzienā. Kamēr eju noķert internetu, Elvijs jau sāk uzrunāt cilvēkus. Pirmā sieviete, ko viņš uzrunā, ar iedomīgu intonāciju atcērt: "Jā, vispār es braucu uz Prāgu, bet jūs nevedīšu!"

Ar šo atbildi sākas mūsu kārtējā neveiksmju sērija. Cilvēki vienkārši nebraucot uz Čehiju. Un tam retajam, kurš tomēr brauc, ir piekrauta mašīna vai kāds cits iemesls, kāpēc nevar mūs aizvest.

Bet kopumā jūtu, ka cilvēki ir patiešām atsaucīgi, tomēr esam vietā, no kuras gandrīz visi dodas uz Nirnbergu vai Berlīni. Izmantojam dažādus veidus, kā sarunāt transportu - gan uzrunājam šoferus, kas iet iekšā kafejnīcā, gan skrienam pie tiem, kas aizbrauc noparkoties aiz ēkas, gan rādām zīmi "Czech Rep." tiem, kas vienkārši brauc garām. Un galīgi neveicas. Esam šeit pavadījuši nu jau gandrīz trīs stundas, līdz parādās vislielākais cerību stariņš - benzīntankā iebrauc BMW ar Latvijas numurzīmi! Ātri dodos klāt noskaidrot, kur viņi dodas. Un cerības tikpat ātri sabrūk. Viņu ceļš tālāk vedīs uz Berlīni. Ja gribam, varot doties līdzi, bet tas mums neder. Pēc dažām dienām ir jābūt atpakaļ Latvijā, tāpēc līkumus vairs nedrīkstam atļauties mest. Un ir tik dīvaina, bet reizē patīkama sajūta, beidzot atkal dzirdot kādu runājam latviešu valodā. Tomēr nu jau 20 dienas esam dzirdējuši dzimto valodu tikai viens no otra vai sazvanoties ar cilvēkiem Latvijā, bet tas nav tas pats, kas dzirdēt to dzīvajā.

Izmisīgi cenšamies sarunāt kādu vēl apmēram pusstundu, līdz uzpildīties atkal iebrauc BMW markas auto. Aši steidzos klāt, jo, sarunājot BMW, varu apsteigt Elviju mūsu sacensībā. Šim auto ir Luksemburgas numuri. Kad uzrunāju šoferi, viņš saka, ka jā, braucot uz Čehiju, nedaudz aiz Prāgas.

Kad jautāju, vai varam braukt ar viņu, viņš nedaudz apdomājas, jo viņa auto ir pavisam mazs, bet mūsu somas - pavisam lielas. Ok, gan jau ierūmēsimies. Esmu neizsakāmi priecīgs - beidzot turpināsim virzīties uz priekšu, turklāt esmu atkal izrāvies vadībā! Ceļojums tuvojas beigām, tāpēc svarīgs ir katrs nopelnītais punkts.

Mūsu šoferis ir viens no Eiropas Komisijas darbiniekiem, kas dzīvo un strādā Luksemburgā, pats ir no Spānijas, bet šobrīd dodas pie sievas uz Čehiju. Viņam ļoti interesē mūsu viedoklis par Eiropas Savienību, latviešu attieksme pret to kopumā, un tiek apspriests daudzi temati tieši saistībā ar Eiropas Savienības darbību. Tāpat viņam ļoti interesē, kā mums ir gājis, ceļojot pa viņa dzimteni. Ar viņu ir ļoti interesanti runāt, tāpēc 300km līdz Prāgai tiek nobraukti nemanot. Kad viņš mūs izlaiž, ir jau satumsis, bet par to uztraukties nav pamata, jo tālāk šovakar ceļš nav jāturpina. Nākamais uzdevums ir atrast naktsmājas.

Sagaidām autobusu, ar kuru aizbrauksim līdz metro stacijai, un tad ar to tālāk līdz pašai vecpilsētai. Abos transportlīdzekļos iekšā varam tikt bez biļešu iegādes. Ir sestdienas vakars, tāpēc pilsēta ir pārpildīta ar cilvēkiem. Daži jau ir sākuši svinēt sestdienu. Arī mums ir tāds plāns.

Esam ceļā jau trīs nedēļas un Rīgā atgriezīsimies pēc divām, tāpēc gribam atzīmēt visu, ko esam piedzīvojuši, kamēr vēl esam ārzemēs. Un piemērotāku brīdi par sestdienas nakti Prāgā atrast būtu grūti. Ļoti netālu no vietas, kur izkāpām no metro, atrodam kārtējo ''McDonaldu'', kurā atkal ķeram internetu un sazināmies ar "couchsurferiem" Čehijas galvaspilsētā. Šis process paņem diezgan ilgu laiku.

Saņemam atbildi no ļoti maz cilvēkiem, un tās pašas ir noraidošas. Līdz beidzot mums atbild Jūlija - krievu tautības meitene, kas nu jau Prāgā dzīvo sešus gadus.

Viņa izstāsta, kā pie viņas nokļūt, bet taisnā ceļā gan uz viņas mājokli nedodamies, jo pirms tam gribam iestiprināties. Kamēr es meklēju naktsmājas, Elvijs ir atradis Top10 labākās kafejnīcas Prāgā, kurās pasniedz pelmeņus. Uz pirmās vietas ieguvēju arī nolemjam doties. Pašas pilsētas apskati atliekam uz rītu, jo sāk jau palikt vēls. Taču, kamēr meklējam mūsu iekāroto ēstuvi, jau var redzēt, cik skaista ir pilsēta. Ik pa laikam skatam paveras kāds skaists tornis vai kāda īpaši grezna ēka. Elvijs izsaka savu novērojumu - jo tuvāk Rīgai, jo sliktāks paliek bruģa segums vecpilsētās.

Uzreiz var saprast, ka šī ir viena no pieprasītākajām ēstuvēm vecpilsētā. Te absolūti nav vietas, kur apsēsties. Lai sagaidītu galdiņu, mums ir jāgaida pie bāra, bet, par laimi, viens atbrīvojas jau pēc 15 minūtēm. Izrādās, ka pelmeņu vietā te tomēr var dabūt tikai klimpas. Tās nevēlamies, bet pasūtām mistiska nosaukuma gaļu un makaronus ar tartāra mērci. Piedevas šeit var dabūt, cik vien vari apēst. Kad atnes mūsu gaļu, ka esam pasūtījuši galertu ar sīpoliem, kā jau pieredzējis ēdienu kritiķis, arī šeit Elvijs liek balles:

Aukstā gaļa - 4.5/20
          Makaroni - Tādus var nopirkt ''Maximā'' par 40 centiem/10
          Mērce - 9/10
         Alus -7.5/10

Šīs dienas statistika:

Iztērēti 24€, tai skaitā:
         2€*2 - rīta kafija
         20€ - greznākās vakariņas trīs nedēļu laikā
Ar 2 auto mēroti 630km
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 13+6:16+2 Elvijs

Kopā mūsu rēķins par trīs milzīgām makaronu porcijām (jo man vajadzēja papildporciju), trīs mērcītēm, diviem aukstās gaļas gabaliem un četriem alus kausiem sastāda 20€, bet šodiena ir domāta svētkiem, tāpēc arī vakariņas ir glaunas salīdzinājumā ar mūsu pārtiku līdz šim.

Ar pilniem vēderiem braucam pie Jūlijas, kas mums aizņem apmēram 40 minūtes. Mūsu jaunā namamāte ir mākslas studente, kas uz Prāgu atbraukusi apmaiņas programmā pirms sešiem gadiem, bet atpakaļ uz Magņitogorsku tā arī neaizbrauca. Viņa dzīvo kopā ar vienu dzīvokļa biedreni, kuru tā arī nesatiekam, un melnu runci Sjomu. Īsajā laika periodā, kas mums atvēlēts, lai iepazītos, jau rodas ļoti laba saikne un domāšanā esam uz viena viļņa.

Žēl, ka Jūlija šovakar nekur ārā doties nevēlas, tāpēc mums kompāniju nesastādīšot. Tomēr mums jau ir sarunāta kompānija, ar ko kopā iet atpūsties - holandietis Marcins mūs nevarēja uzņemt pie sevis, kad sazinājos ar viņu "Couchsurfingā", bet piedāvāja iet kopā uz ballīti ar viņu un viņa norvēģu draudzenēm. Ir jau diezgan vēls, tāpēc ātri nomazgājamies, pārģērbjamies un dodamies baudīt Prāgas naktsdzīvi.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti