Kā zināms, kultūras un mentalitātes teju katrā pasaules nostūrī atšķiras. Tāpēc pirms došanās ceļojumā ir pat vēlams ievākt informāciju par naudas attiecībām, jo - kas vienam pats par sevi saprotams, citam var būt goda un cieņas aizskārums.
Pavārs Mārtiņš Sirmais stāsta, ka dzeramnaudas došana nereti tiek pārprasta - patiesībā tās būtība ir pateikties par labu servisu.
"Ziemeļamerikas kultūra ir ievazājusi to, ka dzeramnaudu dod vienkārši tāpat. Nu vienalga, vai tev ir labs serviss, vai tev ir slikts serviss (..)," teica Sirmais, norādot, ka ASV parasti dzeramnaudā dod 10%-15% no pirkuma summas.
Ceļotāja Zane Eniņa atzīst, ka ASV un arīdzan Kanādā dzeramnaudas došanas kultūra ir ārkārtīgi attīstīta.
"Tur skaitās nepieklājīgi, ja tu neatstāj vismaz desmit, ja ne piecpadsmit vai divdesmit procentus," atzīst ceļotāja.
ASV restorānos ļoti izplatīta prakse ir maksāt viesmīļiem minimālo algu, tādējādi uzsverot, ka lielāko ienākumu daļu nāksies nopelnīt ar dzeramnaudām. To mēdz dēvēt par pelēko ekonomiku un nosodīt, jo tas ir veids, kā darba devējiem ieekonomēt uz nodokļu maksāšanu, bet no otras puses - viesmīļiem kalpo kā papildu motivācija, klientus apkalpot pēc iespējas laipnāk.
Taču tajā pašā laikā ir arī valstis, kā, piemēram, Ķīna, kur dzeramnaudas atstāt nav pieņemts. "Tas pat drīzāk ir apvainojums, jo viņi uzskata, ka, ja tu dod viņam dzeramnaudu, tas nozīmē, ka viņiem netiek pietiekami labi maksāts," stāstīja Eniņa.
Sirmais pieļauj, ka līdzīgi ir arī Taivānā.
"Tūristu ielā visi, protams, ņem dzeramnaudas, bet, ja tu neesi tūrisma ielā, bet esi mazā pagastā, nu tur viņi vienkārši nesaprot.
Viņi skrien tev pakaļ un saka: jūs aizmirsāt savu naudu. (..) Kaut gan viņš līda tur no ādas ārā, sniedzot savu servisu."
Dzeramnaudu kultūra ir visai neizdibināma, jo pat uz vienas nelielas salas iespējams saskarties ar visai atšķirīgu kārtību.
"Krētā bija tā - mēs bijām vienā salas pusē un bija ēdiens ļoti slikts, apkalpošana ļoti slikta. Mēs gājām prom, loģiski - neatstājām dzeramnaudu. Viņi skatījās tādām acīm, izbrīnīti, nu kāpēc mēs tā. Bet otrā salas pusē atkal bija ļoti laba apkalpošana, ļoti labs ēdiens.
Mēs atstājām diezgan daudz dzeramnaudas - kādi 40% un viņi skatījās lielām acīm, kāpēc mēs tik daudz atstājam," stāstīja uz ielas uzrunātais Toms.
Savuklārt Eniņa stāsta, ka viņai reizi bijusi konfliktsituācija Vjetnamā par masāžu, kas bijusi sliktākā viņas dzīvē. "Un viņas skrēja pakaļ uz kliedza. (..) Beigās mīļā miera labad es laikam kaut ko atstāju."
Sirmais norāda - ja serviss nav tāds, kāds gaidīts, tad dzeramnaudu nevajag atstāt. Pretējā gadījumā nekas nemainīsies - serviss labāks nekļūs un nauda būs izmesta vējā.
Tūristu atstātais dzeramnaudas apjoms nepārprotami liek vilkt paralēles ar viņu izcelsmes valsts tradīcijām. Par to vislabāk spēj spriest paši viesmīļi.
"Cik es esmu runājusi rinķī apkārt, no Āzijas un no dienvidvalstīm pārsvarā neatstāj dzeramnaudas. Tie, kas atstāj, ir vācieši, čehi, krievi, tie paši poļi, lietuvieši, čehi.
Visi viņi ļoti kulturāli atstāj 10-15 eiro. Bet, ja man ir galdiņš, kuram ir rēķins 100 eiro, un viņš atstāj necik vai vienu eiro, tad parādās jautājums, ko es esmu izdarījusi nepareizi," atzīst viesmīle Alda.
Ja šķiet, ka apkalpošana bijusi laba, tad dzeramnaudu vienkārši aprēķināt, ieskatoties dažādās tam paredzētās aplikācijās. Bet, ja viedtelefons atrodas pašā somas dziļumā, tad var pieturēties pie pavisam vienkārša aprēķina.
"Principā ir divi veidi - var vai nu noapaļot summu uz augšu, kas ir viena tradīcija. Nezinu, ja tev ir jāmaksā 17 eiro, tad tu atstāj 20 eiro. Un otra tāda tradīcija rēķināt procentus, kas ir no pieciem līdz 20%. Eiropā visbiežāk kaut kādi 10 - 15%. Protams, jāieskatās rēķinā, jo ļoti bieži tur jau dzeramnauda ir iekļauta.
Lai vai kurā pasaules malā neatrastos, labāk pieturieties pie kritērija - jo labāks serviss, jo lielāka dzeramnauda.
