Dzīve bez atslēgām
Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste, un apceļoju pasauli, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Pēdējos četrus gadus veltīju Eiropai, apskatot to, visu savu sadzīvi satilpinot vienā mugursomā. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un strādāju par sporta masāžas terapeiti. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem – pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu, individuālismu, finansiālo brīvību un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs.
Spānija ar savu nesteidzīgo dzīvesstilu, patīkamo klimatu, kalniem, palmām, jūru un siestu bija mani sagūstījusi. Pagājis gads, un esmu apaugusi ar drēbēm, virtuves piederumiem, ēdiena krājumiem un priekšmetiem hobijiem. Spānijā pirms gada apmetos, lai paņemtu pauzi no ceļošanas. Kā gan šī pauze noveda pie virknes atbildību, pienākumu un dinamiskas rutīnas Valensijas pilsētā?
Virtuvē atvilktne pilna ar iepakojumiem: mēnešiem neatvērtas makaronu pakas, tīrīšanas un higiēnas līdzekļu kolekcija, novalkāts, saburzīts tekstils skapī. Lai vai cik patīkami būtu veldzēties Vidusjūras sāļajā ūdenī un nesteigties, pamanīju, ka vecie ieradumi atkārtojas. Varētu jau palikt uz vietas, taču tas neatbilst ilgtermiņa ceļošanas filozofijai, tāpēc jāmācās atkal viss no jauna.
Aizpīpēt izsmēķi
Tikai mieru, ieradumi atgriežas, slikti vai labi, – to vērtē pats. Bet ja tie traucē, tad kāpēc turpināt? Nevari paskriet un dur pakrūtē? Jāatmet smēķēšana! Nav jau tā, ka atkarība pēkšņi beigsies un vēlme aizsmēķēt cigareti pazudīs. Agrāk biju kaislīga smēķētāja, bet dārgi, smirdīgi un sāpīgi, tāpēc atmetu. Nesmēķēju jau vairākus gadus, taču tas vilkmi pēc nikotīna nemazina. Man ir tradīcija, ka pēc katra kalnu pārgājiena, kur pēdas pārkāpušas 2000 metru virs jūras līmeņa, nokāpjot no kalna, vienmēr nosmēķēju cigareti. Tas ir piemērs no manas puses, kā izturos pret iepirkšanos un mantu vākšanu. Nepārproti, smēķēšana mani nemotivē kāpt kalnos. Saucu to par "aizpīpēt izsmēķi" teoriju. Nav tas veselīgākais piemērs, bet strādā lieliski. Ja piederošie priekšmeti, piemēram, galda spēles, apģērbs un virtuves piederumi, ir izsmēluši savus resursus, tad kāpēc pret privāto telpu izturies kā pret pelnu trauku? Vai tu aizpīpētu izsmēķi, ja cigarete jau ir nopīpēta? Tāpat, ja lieta savu funkciju ir beigusi pildīt, tad meklēju variantus, kā no tās tikt vaļā – pārdot, ziedot, uzdāvināt vai nodot pārstrādei. Jāatzīst, ka šī tradīcija nosmēķēt cigareti pēc izaicinājumiem ir liels gandarījums un baudījums, var to saukt par cilvēcisku nodevu, jo netiecos uz perfekcionismu.
Man šī teorija palīdz bez sirdsapziņas pārmetumiem atbrīvoties no mantām, jo katrai lietai tāpat kā stāstam pienāk beigas.
Šķebinoši saldā rutīna
Ikdienā daudz sēžu, tāpēc nereti mokos ar muskuļu un locītavu sāpēm. Regulāri eju uz masāžām, kas nebūt nav lēts prieks. Sāpes locītavās un muskuļos sāka kļūt traucējošas, lai gan ikdienā kustējos pietiekami daudz, gulēju vismaz astoņas stundas un dzēru virs diviem litriem ūdens. Arī analīzes bija labas, un citu simptomu, piemēram, noguruma un savilktu muskuļu, man nebija. Lai risinātu šīs personiskās problēmas, nolēmu ikmēneša izdevumus par masāžām ieguldīt šo zināšanu iegūšanā. Iestājos masāžas un sporta terapijas skolā. Kursi noritēja spāņu valodā, tāpēc papildus ieguvu spāņu valodas sertifikāciju. Mana ikdiena, ko iepriekš aizpildīja pārgājieni, braucieni uz dažādām pilsētām, ciemošanās un kultūras pasākumu apmeklēšana, mainījās. Vietā nāca mācības teju 24/7. Iemācīties īsā laikā valodu un jaunu profesiju var tikai tad, kad ir izstrādāta uzticama rutīna – nepārtraukts miega, ūdens, ēdiena un atpūtas balanss.
"Šis man noderēs" atgriezās starp ikdienišķajām frāzēm, un mantas plauktos pašas kāpa.
Jogas paklājiņš, ventilators, pieliekamais ar našķiem, gaismiņu virtene, grāmatas un garderobes paplašināšana nav nekas nelegāls. Ikdienā ļoti noderīgas lietas, taču vienmēr zemapziņā skanēja doma: "To līdzi rokas bagāžā nepaņemsi!" "Apaugu" ar trim drēbju pilniem maisiem, dvieļiem, gultasveļu, ko nodevu labdarībai. Tāpat daļu pārdevu, atgūstot 342 eiro, bet vēl daļu atdāvināju draugiem.
Atspere
Ja pirms gada manas darba stundas vērtība bija 4,46 eiro stundā, tad tagad, pēc sertifikācijas iegūšanas, esmu paaugstinājusi stundas likmi uz 27,68 eiro stundā. Agrāk mēnesī strādāju vidēji 168 stundas, kas tagad sarukušas līdz 40–50 darba stundām mēnesī. Lai to panāktu, ieguldīju mācībās, pavadīju garas stundas pie grāmatām, kā arī valodas un prakses treniņos. Ieguldīt ne tikai finansiālos, bet arī emocionālos resursus bija lielākais izaicinājums, jo man trīs mēnešus nebija laika pat izbraukt no pilsētas pārgājienā.
Kāda ir motivācija bez pārtraukuma strādāt un mācīties? Prioritātes!
Minimālismā ir nerakstīts 3333 likums. 3 mērķi dienā, 3 fiziskas aktivitātes nedēļā, 3 pasākumi mēnesī, 3 gadi mērķa īstenošanai, kas motivē no rītiem celties un riskēt. Sekojot šim likumam, tiek izveidota ikdienas sistēma jeb rutīna, kas palīdz izjust kontroli pār ikdienu. Kā šis likums strādā? Paskaidrošu ar piemēru no savas ikdienas. Masāžas sertifikātu ieguvu, lai varētu ceļot ilgtermiņā. Lai kļūtu par masāžas terapeitu, ieguldīju 2500 eiro un pavadīju deviņus mēnešus intensīvos kursos. Ieguldīto naudu atpelnīju sešu mēnešu laikā. Kāpēc šāds lēmums? Mans trīs gadu mērķis ir izmēģināt dzīvot šādi – 6 mēnešus strādā, 6 mēnešus ceļo. Tas nozīmē, ka man 6 mēnešu laikā ir jānopelna pietiekami, lai varētu uz pilnu slodzi doties ceļā. Kā to īstenot? Pirmo sešu mēnešu ciklu sākšu maijā, strādājot pilnu slodzi par masieri Grieķijā, tāpēc par to stāstīšu nākamajās dienasgrāmatās.
Lietu vērtība
Kāpēc mantas nepārsūtīt uz jaunajām mājām? Katru reizi, pārsūtot mantas, kas savu darbu ir izdarījušas jeb netiek izmantotas ilgāku periodu par trīs mēnešiem, tās zaudē savu vērtības koeficientu. Ievācoties Spānijā, no Latvijas atsūtīju sev kasti ar drēbēm un dažām hobiju mantām, bet visu to izmantoju reti, jo lietas bija zaudējušas to vērtību. Mainoties videi, mainās arī vajadzības.
Kurām lietām tavā dzīvē ir augstākais vērtības koeficients? Sev piederošo vērtēju pēc izmantošanas biežuma.
Zobu birste, dezodorants, telefons, saulesbrilles, apavi – 10. Velosipēds, pierakstu klade, džemperis, džinsi, dators, skropstu tuša, ēdiena līdzņemšanas trauciņš – 8. Jogas paklājiņš, blūze, kleita, sandales, lietus mētelis – 6. Filmiņu kamera, LED lampiņas, izlasītās grāmatas, T krekli, šūpuļtīkls, žakete, papēžu zābaki, acu ēnas un pārtikas produkti pieliekamajā – 4.
Jo zemāks ir vērtības koeficients, jo mazāka vajadzība pēc šīs lietas. Tomēr piesaiste mums piederošajam ir ļoti cilvēcīga un saprotama. Man bija skumji pārdot jogas paklājiņu, uz kura esmu augusi tehnikā, taču kādu lomu šīs lietas ieņem ikdienā? Vērtību koeficients lietām mainās ar laiku, tāpēc ik pēc trīs mēnešiem piefiksēju, vai tas, kas agrāk bija ļoti aktuāls un nepieciešams, vēl joprojām būs man vērtīgs. Šobrīd jogas posms dzīvē ir izsīcis, ikdienā peldu baseinā, tāpēc jogas paklājiņu aizvietoju ar peldcepuri un peldbrillēm. Paklājiņu pārdevu dāmai, kura ir sava jogas ceļa pirmsākumā. Pamanīju, ka no mantām, kuras izmantoju Spānijā, lielākai daļai vērtības koeficients ir zem 6, tāpēc vienkārši jātiek no tām vaļā.
10 fāzes minimālismā
Kad uzsāc atbrīvot privāto telpu un prātu no liekā, ir dabiski iet cauri dažādām fāzēm, kas liks padoties un apstāties. Esmu arī bijusi tur vairākas reizes. Mērķim nav jābūt salikt visu iedzīvi vienā mugursomā, bet gan nodrošināt sevi ikdienā ar to, ko izmanto ikdienā. Pirmkārt, nesteidzies, ejot cauri šīm fāzēm. Otrkārt, izbaudi procesu un atļauj sev kļūdīties, jo būt perfektam ir neiespējami.
Pēdējais kumoss Eiropas
Atkal esmu bezpajumtniece. Man nav ne durvju, ko aizslēgt, ne mantu, kuras aiz tām glabāt. Dzīve sakrāmēta mugursomā, man piederošais neglabājas nevienā mantu glabātuvē, vecvecāku bēniņos vai draugu skapī. No marta pametu Valensiju un uzsāku pēdējos soļos Eiropā, lai apskatītu to Eiropas daļu, kuru vēl neesmu paspējusi iepazīt – Balkānu reģionu. Pirms sāku sešu mēnešu aktīvu darbu Grieķijā, nopirku vienvirziena biļeti uz Albāniju. Nākamajā dienasgrāmatā stāstīšu par manas mugursomas satura pārmaiņām, maršrutiem un izmaksām Balkānos un Adrijas jūras piekrastē.
