Unikāla, vienīgā Latvijā, līdzvērtīgas tai nav Ziemeļeiropā - diskusijas dalībnieki, kuri piedalās Āraišu forumā, neskopojas ar ezerpilij veltīto raksturojumu. To savulaik pēc arheoloģiskajiem izrakumiem veidoja arheologs Jānis Apals.
Tas ir unikāls piemineklis, bet arī mežonīgs darbs, jo visa viņa dzīve patiesībā bija veltīta, lai šī ezerpils būtu.
Arheoloģe Zigrīda Apala savulaik sekojusi dzīvesbiedra darbam, gan veicot izrakumus, gan veidojot ezerpili, bet pagājuši 30 gadi un savu paveic arī laika zobs: "Ir jāglābj tā zinātniskā, tā pirmā vērtība, kas tur ir, redziet, tā ir koka būve, koks dabisks materiāls, kas tātad bojājas un šeit vēl ir tas, ka atrodas tādos mitrumu pastiprinošos apstākļos un neapdzīvota... un tas paātrina mājas miršanu."
Kultūras ministrijas (KM) Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns gan iebilst, ka tā jau nav, ka līdzekļi netiktu atvēlēti: "Aizvadītajā gadā šī objekta uzturēšanai un rekonstruēšanai ir izlietoti vairāk nekā 100 000 eiro no valsts budžeta, tā nav maza nauda, bet mēs redzam, ka tā nav pietiekoša nauda."
Pagājušajā gada nogalē ir veikts remonts tajā daļā, kur apmeklētāji jau četrus, piecus gadus nevarēja tikt, bet šobrīd apmeklētāji var tikt klāt un redzēt visas 16 mājiņas.
Arī Āraišu arheoloģiskā muzejparka vadītāja Agnese Ramata, stāstot par paveikto, neslēpj, ka līdzekļu, lai kompleksu saglabātu un atjaunotu, nepietiek: "Mums ir par maz šo resursu - gan cilvēkresusrsu, gan finanšu resursu, jo kā valsts iestāde mēs nevaram visur startēt, mēs nevaram dabūt Eiropas projektu naudu, mums nav līdzfinansējuma, lai varētu startēt. Varbūt ar kaut kādām sadarbības formām to ir iespējams izdarīt."
Jautājumu, kas notiks ar Āraišu ezerpili, aktualizējusi Amatas novada pašvaldība, jo, kā uzsver novada vadītāja Elita Eglīte, šobrīd tūrisma infrastruktūras, var teikt, ka drīzāk te nav, piemēram, pats viselementārākais – tualetes: "Šobrīd jau jautājums, kas pašvaldību uztrauc, nav muzeja kā institūcijas sliktā pārvaldība, bet jautājums, kuru mēs gribētu risināt, ir infrastruktūra un pakalpojumi, kas līdz šai ieiešanai muzejā ir vajadzīgi cilvēkiem."
Izskanējusi pat doma, ka pašvaldība pārņem muzejparku, tad varētu startēt arī Eiropas projektos, bet tad savukārt nebūtu valsts finansējuma, bez kura uzturēt gan ezerpili, gan vairāk nekā 12 hektāru platību pašvaldībai nav pa spēkam. "Meklēsim sadarbības līgumus gan ar Valsts nekustamo īpašumu aģentūru - vai tie būs ilgtermiņa sadarbības līgumi par apsaimniekošanu, vai tie būs trīspusēji arī ar vēstures muzeju, bet nu neapšaubāmi, mēs šādus priekšlikumus izteiksim. Bet uzskatām, ka arī valsts investīcijām jābūt, jo šis ir valstī viens no zināmākajiem objektiem, zināmākais Baltijā un zināmākais Eiropā brīvdabas arheoloģiskais muzejparks, nu tad arī valstij jārod resurss, nevis tikai astoņos gados septiņas mājiņas atjaunot un divas laipas, bet savest objektu kārtībā tādā, kādam viņam ir jābūt!"
Kā juridiski iesaistīt visas ieinteresētās puses vienā apsaimniekošanas modelī - tas, kā uzskata KM muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, būs nākamais solis: "Nav šobrīd gatava tāda modeļa. Tas, es domāju, ir arī šīs diskusijas mērķis - meklēt un piedāvāt risinājumus šāda modeļa radīšanai, kur kāda muzeja uzturēšanai sadarbojas valsts un pašvaldība. Diemžēl tādu efektīvu piemēru es jums nevaru nosaukt."
Un zīmīgi, kā izteicās kāds no diskusijas dalībniekiem, pārskatāmā nākotnē pie līdzīga objekta netikt: ne ir tādas zemūdens izpētes, ne arī tam ir līdzekļi, tātad jāsaprot, ka Āraišu ezerpils tik tiešam ir unikāla gan no arheoloģijas, gan tūrisma viedokļa.
Pagājušajā Āraišu ezerpili apmeklēja vairāk nekā 17,5 tūkstoši tūristu no 50 valstīm.
