Džons ir 72 gadus vecs amerikāņu pensionārs, viņš dzīvo Volendā, Tenesī štatā, netālu no Dūmakainajiem kalniem. Pensionējies divkārt – vispirms no ASV jūras kara flotes, bet vēlāk no darba civilajā dienestā Aļaskas štatā. Viņam ir daudz aizraušanos – Džons pēta savas dzimtas vēsturi un veido ģimenes avīzi, ir kaislīgs makšķernieks un nu jau vairāk nekā piecus gadus iet dažādus Santjago ceļa posmus. Vispirms kopā ar brālēnu mērojis šo ceļu Spānijā, tad – Francijā un Portugālē.
Meklējot lielāku izaicinājumu, izlēmis dažos gados ar pārtraukumiem noiet Santjago ceļa maršrutu, kas ved pāri visai Eiropai. Šovasar sācis no augstākā punkta ziemeļos – Tallinā, un tā nonācis Latvijā. Pirms ierašanās Baltijas valstīs Džonam bijis aptuvens priekšstats par Baltijas valstīm, bet atšķirībā no radiniekiem drošības jautājums viņu nav satraucis.
"Priekšstats? Zināju vienīgi, kur tās [Baltijas valstis] atrodas, un zināju, ka tās ir slavenas ar savu dzintaru, jo tepat ir Baltijas jūra. Atrašanās vieta, brīvība, vēsture, bet ne visos sīkumos. Tuvums Krievijai un Ukrainai. Mani mājinieki tāpēc uztraucās, ka būšu šeit," paskaidroja Džons. "Es sacīju – nedomāju, ka tāpēc man būs daudz problēmu – protu maskēties un slēpties, tāpēc nešķiet, ka par to man būtu jāuztraucas. No jūsu skatupunkta tas ir citādi; tāpat arī monētai ir divas puses."
Tiekoties ar vietējiem Igaunijā un Latvijā, Džons ievērojis, ka, runājot par krieviem, netiek izmantots vārds "sovjeti". Tas šķitis pārsteidzoši – tāpat kā dažādo varu un kultūru ietekme, kas atspoguļojusies atšķirīgajos pieminekļos un baznīcās.
"Vienmēr var iemācīties kaut ko jaunu, ja klausās un ja apziņa ir atvērta," uzsvēra Džons. "Var būt priekšstats par kaut ko, bet pirms neesi pagaršojis, īsto garšu nevari zināt."
Igaunijas, Latvijas un arī Lietuvas kamino, kā to spāniski dēvē Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļa gājēji, ir daļa no starptautiska ceļu tīklojuma.
Tas nav vienkāršs tūrisma maršruts, bet noteiktā veidā ar gliemežnīcas attēlu marķēts daudzu posmu ceļš, kurā atzīmētas arī naktsmītņu vietas. Kā liecina kamino Latvijas mājaslapa, tas veidots kā kristīgās vērtībās balstītas savienības nostiprināšana, lai veicinātu un attīstītu svētceļojumu tradīcijas Eiropā kopumā un katrā valstī atsevišķi. Un tā ir kultūras, pieredzes apmaiņa, kas iemāca pieņemt citādo, saka Džons Ross.
"Tas, ko iemācās jau pašā ceļa sākumā, ka satikt nākas daudz cilvēku ar ļoti atšķirīgu izcelsmi. Viņi ir atšķirīgi," atzina Džons. "Tas nenozīmē, ka viņiem ir taisnība vai nav taisnības. Viņi gluži vienkārši ir citādi, un tieši tā uz to ir jālūkojas. Esot šeit un redzot, kas notiek, var izjust šo cilvēku dzīvi. Un tas daudz ko palīdz saredzēt skaidrāk."
Salīdzinot ar Rietumeiropas kamino, ceļš Igaunijā un Latvijā gan Džonam šķitis vēl neattīstīts – gan infrastruktūras ziņā, gan arī gājēju nelielā skaita dēļ.
Igaunijas Svētā Jēkaba ceļā 13 dienas amerikānis gājis pavisam viens. Tikai dienas gājiena attālumā viņam sekojis kāds pāris no Polijas, un viss. Tik mazzināma pagaidām ir iespēja iet Santjago ceļu pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Latvijā aina bijusi jau drusku citāda – te Džonam dažos posmos uzradušies vairāki ceļabiedri.
Jautāts, kādi viņam šķiet cilvēki Baltijā – paši taču bieži mēdzam izcelt to, cik introverti esam, - Džons uzsver atšķirīgās valodas prasmes.
"Par to neko nezinu, jo pie jums bijis tik daudz pārmaiņu ar dažādām varām šajā apvidū, bet, satiekot cilvēkus, sapratu, ka vecākā paaudze nerunā angliski vai arī runā, bet kautrējas, ka neprot runāt tekoši. Savukārt jaunākā paaudze prot angļu valodu, bet neprot krieviski," savu pieredzi atklāja Džons. "Saprotiet, es pieeju klāt un jautāju – vai jūs runājat angliski? Reizēm neatbild ne jā, ne nē. Reizēm ņem telefonu un zvana kādam jaunietim, kurš runā angliski, tad padod telefonu man, un tā mēs sarunājamies. Bet lielākoties ikviens, ko satiku Igaunijā un Latvijā, bija ļoti izpalīdzīgs. Cilvēki ir draudzīgi un atvērti."
Iet Santjago ceļu nav viegli, jo jānes līdzi visas savas mantas; gājējs pakļauts gan dabas untumiem, gan spiests pielāgoties ceļa apstākļiem – ne visur tas ir kā pastaiga parkā.
Džons piemin arī ērces un odus, taču priecājas, ka ejot nometis nedaudz liekā svara, un jostu var savilkt trīs caurumiņus ciešāk. Tieši par to jau ir vislielākais gandarījums, ka grūtības izdodas pārvarēt.
"Kamino nav sacensība. Drīzāk tas ir izturības pārbaudījums," uzsver Džons. "Es parasti saku citiem: kad uzsāc šo ceļu, ir liela vēlēšanās iet. Ir milzīga vēlēšanās! Bet kādā trešajā dienā tu sev jautā: ko ellē es te daru?! Tāds brīdis iestājas, un tad sākas izturības pārbaudījums. Vai tās pietiks, lai noietu ceļu? Un ir sevi jādisciplinē, lai ik rītu atkal celtos augšā."
Un vēl Latvijā sastaptajam Džonam Rosam no Amerikas, kurš šeit mēro Latvijas kamino, patīk doma par ceļa līdzību ar dzīvi: mēs nākam no dažādām vietām, bet dodamies visi vienā virzienā, uz vienu un to pašu ceļa noslēgumu.
