Edijs Šauers: Abortu politika - vai zīle jau ir ozols?

Ne visi politiski virzītie un pieņemtie lēmumi tiek publiski apspriesti un nonāk mediju un sabiedrības uzmanības fokusā, taču ir lēmumi, kuri pat apzināti tiek padarīti par publiskiem dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai, uzturot to aktualitāti publiskajā telpā, lēmumu virzītāji var sev pievērst uzmanību, piemēram, demonstrējot izlēmību un darboties spēju. Tas ļauj „noteikt dienas kārtību” publiskajā telpā, neļaujot par sevi aizmirst vēlētājiem. 

Šķiet, ka jautājums par abortiem varētu tikt ierindots starp šādiem – uzmanību nesošiem – jautājumiem, turklāt tā komunicēšanai ir izvēlēta visnotaļ „labi ejoša” tēma – demogrāfijas jautājums, ko labi izsaka sauklis “latvieši izmirst”. Tas nebūt nenozīmē, ka jautājumu publiska apspriešana nav atbalstāma. Taču, vai aicinot ieviest stingrākas prasības pret sievieti, kas vēlas mākslīgi pārtraukt grūtniecību, mēs neriskējam pārkāpt daudz fundamentālākas tiesības, no kurām šo prasību virzītāji paši nemaz nebūtu gatavi atteikties, piemēram, cilvēka izvēles brīvība un pašnoteikšanās tiesības? Šajā sakarā ir jānorāda uz vairākiem mezglu punktiem abortu diskusijā, kas skar embriju, māti, tēvu, ārstu un valsti.

Vai nogalinām potenciālo cilvēku?

Runājot par abortu attaisnošanu vai aizliegšanu legālā un morālā nozīmē, parasti visskaļāk izskan saukļa veidā izteiktais secinājums „aborts ir slepkavība” (vai kā jau pirms trim gadiem notikušajā publiskajā diskusijā par abortiem spilgti izteicās arhibīskaps Jānis Vanags – „Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks” („Diena”, 27.11.2012.)). Tie, kas izdara šo secinājumu, parasti balstās apsvērumā, ka aborta manipulācijas laikā tiek nogalināts cilvēks jeb persona, bet nogalināt cilvēkus nav attaisnojams morāli un ir stingri aizliegts arī legāli (nāvessods Latvijā netiek realizēts, lai gan tas ir bijis viens no legāliem veidiem cilvēka dzīvības pārtraukšanai jeb „nogalināšanai” un vēl joprojām tiek praktizēts vairākās valstīs pasaulē). Lai gan pirmajā mirklī mēs varētu sliekties piekrist tik labskanīgam un emocionāli uzlādētam argumentam, tomēr tajā ir vairākas problēmas.

Mēs uzreiz varētu jautāt, vai tiešām, mākslīgi pārtraucot grūtniecību – veicot abortu, tiek nogalināts tieši „cilvēks” (un šeit noteikti jāatzīmē, ka runa ir par medicīniski veiktu procedūru, nevis spontāno abortu)? Aborta pretinieki šajā gadījumā jēdzienu „cilvēks” lieto vismaz divās nozīmēs, kuras abas tiek sapludinātas vienā – „cilvēks” kā tikai bioloģiska un ģenētiska būtne un „cilvēks” kā morāla būtne. Kā zināms, būtne, kura pārtop cilvēkā, veidojas olšūnas apaugļošanas rezultātā. Līdzīgi rodas vēl virkne daudzu citu mūsu planētas dzīvo būtņu. Tieši tāpēc par augli, kas attīstās sievietes ķermenī (tiesa, mēs varam pieļaut, ka, attīstoties modernajām tehnoloģijām, tas varētu arī nenotikt tieši sievietes ķermenī, un tas, iespējams, mainītu mūsu emocionālo un ideoloģisko attieksmi pret abortiem), tā sākotnējā attīstības stadijā sauc par zigotu (apaugļota olšūna, ka satur 46 hromosomas), tālāk, nonākot dzemdē, par blastocistu – šūnu veidojumu, kas apņem ar šķidrumu pildītu dobumu, kas savukārt attīstības otrās nedēļas beigās iespiežas dzemdes sienā un, sākot no šī brīža līdz pat attīstības astotās nedēļas beigām, tiek saukts par embriju. Šajā laikā sāk attīstīties orgānu sistēmas un ārēji embrijs jau kļūst līdzīgs cilvēkam. Astotās nedēļas laikā embrijam var novērot smadzeņu aktivitāti un no šī laika tas tiek saukts par augli (fetus).

Ir grūti nepiekrist, ka diezin vai zigotai vai blastocistai piemīt tādas pašas tiesības un morālais statuss, kā jau dzimušam zīdainim, lai gan ģenētiskā informācija tajos ir vienāda.

Tātad gluži runāt par cilvēku morālā nozīmē un pat bioloģiskā šajā situācijā kļūst problemātiski. Mēs tomēr nesakām, ka zīle ir ozols.

Kāds varētu uzreiz iebilst, ka zīle ir potenciāls ozols, bet, balstoties analoģijā, apaugļotā olšūna tomēr ir potenciāls cilvēks. Te tomēr jānorāda, ka šāds morālā statusa izlīdzinājums neiztur kritiku, jo pielīdzina cilvēku vien ģenētiskam veidojumam, bet ja tā, tad tas ir vienlīdz ģenētiski līdzvērtīgs ar daudzām citām zemes būtnēm, kurām nav vienlīdzīgs morālais statuss ar cilvēku, piemēram, virknei citu zīdītāju.

Cilvēka morālais un ģenētiskais statuss

Par cilvēku runā morālā nozīmē, nošķirot tā ģenētisko statusu no morālā statusa. Tas paredz ieviest nošķīrumu, kad cilvēks top par cilvēku morālā nozīmē, un šī prakse mums ir labi pazīstama. Līdzīgi tiek regulēti citi tiesību jautājumi, piemēram, no cik gadiem tiek noteiktas tiesības iet vēlēt vai lietot alkoholu, vai patstāvīgi ceļot. Kā jau tika minēts, ja izmantojam potencialitātes argumentu, tad mums var nākties atzīt, ka līdzīgs morālais statuss piemīt arī cilvēkam līdzīgām bioloģiskām būtnēm. Turklāt potencialitātes arguments var novest pie absurda secinājuma, ka ikvienu apaugļotu olšūnu jau vērtējam kā morālu būtni.

Ja tomēr uzturam potencialitātes argumentu spēkā, sakot, ka pat bioloģiskā līmenī jau nogalinām cilvēku, lai gan atzīstam, ka tajā brīdī tas ir līdzvērtīgs citām dzīvajām būtnēm, tad nav grūti nepamanīt, ka tad tiek uzsvērts tieši „cilvēka” īpašais statuss citu dzīvo būtņu starpā, pret kuru nogalināšanu bieži mēdzam būt daudz mazjūtīgāki vai pat akceptējam šādu rīcību. Dzīvnieku tiesību aizstāvji te stingri piekristu.

Vai embrijs ir persona?

Ja runājam par abortu kā par nogalināšanu vai pat slepkavību (LR Krimināllikuma 116.pants nosaka, ka slepkavība ir citas personas tīša prettiesiska nonāvēšana), tad jāņem vērā, ka strikts nogalināšanas aizliegums tiek attiecināts uz būtnēm, ko raksturojam kā personas. Vai embrijs jau ir persona?

Personai piemīt noteiktas pazīmes – tai vismaz piemīt spēja just sāpes, domāšana, pašmotivēta aktivitāte, spēja nodot ziņojumus un pašapzināšanās. Embriju gadījumā runa ir par sāpju jušanu un paša radītām kustībām, taču tas neizsmeļ vispusīgu personas raksturojumu, tai pašā laikā ir pietiekami, lai, sākot no noteiktu nedēļu vecuma, aborts vairs nebūtu attaisnojams (sākot no 22. grūtniecības nedēļas).

Tas, protams, neizslēdz to, ka, ja grūtniecība ir vēlama, tā emocionāli var tikt uztverta kā potenciāla cilvēka jeb bērna piedzimšana, jo vecāki emocionāli ir piesaistīti šīm gaidām kā dzīves būtiskam notikumam un pat valodā nereti runājam un lietojam izteikumus par „bērna ieņemšanas brīdi”.

Tāpēc līdzās abortu jautājuma ētiski un bioloģiskajam iztirzājumam jāņem vērā, ka ap grūtniecības procesu iesaistītās personas izveido arī emocionālas attieksmes, kuras var veicināt lēmuma pieņemšanu dažādos virzienos. Arī kultūras un reliģiskie motīvi var būt ietekmējoši, jo bauslis „Tev nebūs nokaut” no baznīcas pārstāvju puses tiek attiecināts arī uz abortu jautājumu, lai gan tas cieš no potencialitātes argumenta problēmām. Tiesa, veidojot stingru argumentāciju par vai pret abortu aizliegumu, šie apsvērumi kļūst ļoti relatīvi un neiztur kritiku.

Izvēles brīvība un sabiedrības aizspriedumi

Vēl kāds aspekts, kas pazūd no uzmanības loka diskusijā par abortu, ir jautājums par sieviešu tiesībām pār savu ķermeni, proti, te ir runa par mātes tiesībām, jo iepriekš vairāk tika pievērsta uzmanība embrija statusam. Diezin vai kāds noliegs, ka mums katram ir tiesības lemt par savu ķermeni, turklāt arī lemt par medicīniskām procedūrām un manipulācijām, kuras mums tiek piedāvātas (dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa orgānu tirdzniecība Latvijā ir aizliegta, taču es varu ziedot kādu no saviem orgāniem otram cilvēkam, lai glābtu viņa dzīvību). Ja tas ir tā, kāpēc kādai personai var tikt liegta iespēja izmantot šo medicīnisko procedūru, kas saistās ar viņa ķermeni un tajā notiekošo, ja ir citi, kuriem tas tiek atļauts (abortu izņēmuma gadījumi)?

Iepriekš minētais ir saistīts ar vēl kādu sieviešu (precīzāk un korektāk būtu teikt – cilvēku) tiesību jautājumu. Lai gan Latvija nav tas spilgtākais piemērs, tomēr var pastāvēt situācija, ka sievietes palikšana stāvoklī var radīt virkni negatīvu seku viņai pašai, to skaitā apdraudēt viņas veselību. Šeit nav runa tikai par to, ka auglis var apdraudēt viņas dzīvību kādu sievietes vai augļa pataloģiju gadījumā, bet gan par sabiedrības nosodījumu, piemēram, ja grūtniece ir nepilngadīga vai, būdama precēta, nejauši palikusi stāvoklī no cita vīrieša. Ir sabiedrības, kurās sievietes par to tiek strikti sodītas.

Ja grūtniecība ir vēlama no abu vecāku puses, tā netiek pārtraukta, proti, abi vecāki to ir izvēlējušies un savstarpēji saskaņojuši savu rīcību. Taču, kā rīkoties, ja tā nav bijusi apzināta sievietes izvēle? Abortu pretinieki nereti pieņem, ka grūtniecības pārtraukšanas gadījumā atbildība par šo procesu būtu jāuzņemas tieši sievietei, jo, pateicoties dabai, grūtniecība norit sievietes ķermenī. Līdz ar to viņi netieši tomēr atzīst, ka sievietei pašai ir tiesības lemt par savu ķermeni, lai gan uzreiz cenšas to apšaubīt. Un tas darbojas pat problēmsituācijās, kad grūtniecība nav bijusi sievietes izvēle, piemēram, izvarošanas vai hipotētiskā gadījumā, ja vīrietis viņu ir apmānījis, ar viltu radot grūtniecību. Vai sievietei šādi netiek ierobežota izvēles brīvība, ka viņa paliek stāvoklī, pati to nebūdama izvēlējusies, taču atteikums no tās tiek liegts vai iespaidots?

Vai varam tik pamatoti likt kādam izvēlēties to, ko viņš nav vēlējies, uzskatot, ka viņu vietā labāk zinām, ko otram vajadzētu vēlēties? Tas ir viens no sieviešu tiesību aizstāvju iebildumiem pret abortu aizliegumu.

Varētu rasties jautājums – ja reiz grūtniecība ir divpusējs process, kāda ir tēva loma abortu jautājumā? Piemēram, ja tēvs vēlas saglabāt grūtniecību, bet sieviete – nē (biežāk izskan viedoklis par pretējo – vīrietis ir pret, sieviete – par). Un tēva lomā varētu būt jebkura cita trešā persona, tostarp kāda sabiedrības grupa, sievietes draugi vai vecāki. Ja atzīstam sievietes tiesības lemt par to, kas norit viņas ķermenī, mums jāatzīst, ka tas ir viņas pašas lēmums par grūtniecības saglabāšanu, līdz brīdim, kad auglis ir attīstījies līdz stadijai, kad tam jau var piedēvēt vairākas no personas īpašībām. Tad jau mums ir jārespektē arī augļa tiesības uz dzīvību kā jebkuras citas autonomas personas tiesības (piemēram, kā tas notiek, rūpējoties par priekšlaicīgi dzimušiem bērniem). Līdz tam ir svarīgi sievietei sniegt vispusīgu informāciju par grūtniecības turpināšanas vai pārtraukšanas riskiem un ieguvumiem.

Tātad, ja abortu pretinieki vēlas būt konsekventi, nenonākot pretrunās paši savos apgalvojumos, viņiem tomēr ir jāatzīst, ka pastāv virkne izņēmumu, kad abortam būtu jābūt atļautam un lēmuma pieņemšana ir sievietes prerogatīva, jo citādi tiek ierobežotas citas būtiskas cilvēktiesības, turklāt abortu aizlieguma pamatojums kā cilvēka noslepkavošana neiztur iepriekš minēto kritiku.

Izglītība un informētā piekrišana

Viennozīmīgi, abortu legāla atļaušana un ierobežojumu nerealizēšana nebūt neatceļ nepieciešamo izglītošanas procesu par grūtniecību, kontracepciju, vīrieša un potenciālā tēva atbildību un sieviešu fiziskajām un emocionālajām sekām pēc aborta veikšanas u.tml. Proti, atļaujot personai izdarīt izvēli, mēs neatceļam, ka šai izvēlei, viņam to apzinoties un ārstam pirms procedūras saņemot informēto piekrišanu no personas, kas apzinās un saprot procedūras gaitu, iespējamos riskus, alternatīvas un ieguvumus, var nebūt negatīvas sekas vai negatīvi blakusefekti, lai gan mēs sliecamies cerēt, ka cilvēks vienmēr izdara sev iespējami labāko izvēli.

Izglītošanas darbs joprojām ir jāturpina, papildus analizējot arī cēloņus, kāpēc sievietes ir gatavas atteikties no grūtniecības (kas nereti ilgtermiņā emocionāli ir ļoti smags lēmums), to pārtraucot, piemēram, kāda ir tautsaimniecības attīstības ietekme uz demogrāfiju un sabiedrības aizspriedumi par sieviešu kā potenciālo māšu lomu un kāda atbildība par to ir potenciālajam tēvam.

Aicināt sievieti pēc iespējas ilgāk pārdomāt, vai palikt pie lēmuma izdarīt abortu, netieši norāda, ka pareizā atbilde šajā jautājumā jau ir izlemta bez sievietes piekrišanas – neveikt. Taču izvēle vienmēr ir un paliek paša cilvēka ziņā, ja vien vēlamies saglabāt tā pašnoteikšanās un autonomijas principu.

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti