Esmu laimīga sieva un trīs dēlu (15, 14 un 10 gadus veci) mamma. Nepilnus divus gadus strādāju pašvaldības bērnudārzā, pašlaik arī studēju pirmsskolas pedagoģiju, pēc izglītības esmu krievu filoloģijas bakalaurs, vairāk nekā 20 gadus biju kristīgā žurnāla redaktore.
Savu bērnību pavadīju aizvadītā gadsimta 70.- 80. gados, kad veikalu plaukti bija patukši, bērnu rotaļas lielākoties saistītas ar fiziskām aktivitātēm, bet mājas svētkos dominēja ģitāra un grādīgie dzērieni.
Toreiz kā bērns vēroju pieaugušo attiecību nianses, dzirdēju frāzes „dabūja, ko pelnījusi”, „sit, tātad mīl”, „pati uzprasījās”. Manā ģimenē tētis nekad pret mammu roku nepacēla, taču vecāku draugu ģimenēs bija visādi. Bet es pati no mammas dabūju pērienus līdz 6. klasei, un dažas epizodes atceros arī tagad. Tas nebija ļoti sāpīgi, jo viņa negribēja fiziski nodarīt pāri, bet tas bija pazemojoši. Es apsolīju sev, ka tad, kad kļūšu liela un man pašai būs bērni, es viņus nekad nepēršu un fiziski neietekmēšu (sev doto vārdu esmu turējusi).
Diemžēl toreiz man tā bija ikdiena. Šķiet, lielākajā daļā ģimeņu žagarkungs vai tēva josta pildīja soģa lomu. Tas noteikti kropļoja mūsu psihi: puikām atraisīja jau tā no dabas dotos instinktus sist, dot pretī, sadot, meitenēs vairoja bezspēcības un mazvērtības sajūtu un varbūt pat iekodēja, ka tā savā ziņā ir norma.
Tieši no vecākās paaudzes cilvēkiem joprojām dzirdam „mani pēra, un es izaugu par krietnu cilvēku”, „bērns pats saprot, ka ir to pelnījis”. Taisnība, bērns pat pavisam mazs saprot, kad viņš ir izdarījis ko nelāgu. Bet sodīt var dažādi. Esmu lasījusi, ka visefektīvākais sods ir liegt baudīt kādu prieku ne tikai pašam, bet visai ģimenei (braucienu, kino, ballīti). Mūsu ģimenē reiz bija situācija, kad lielie brāļi kopā ar draugu bez atļaujas aizgāja uz upi, līdzi viņiem aizgāja arī mazākais brālis. Tad gan par sodu trīs dienas visi bija „atslēgti” no TV un interneta.
Gribu vēl pieminēt arī to, par ko īpaši daudz nemēdzam runāt. 80. gadu viducī trīs gadus man nācās gandrīz katru dienu braukt uz mūzikas skolu 17. trolejbusā.
Neskaitāmas reizes piedzīvoju, ka no mugurpuses klāt spiedās pieauguši vīrieši. Toreiz intuitīvi nojautu, ka tas ir perversi, centos transportā nostāties šķērsām tā, lai man neviens netiktu klāt.
Šķiet, ka tajos laikos ar fiziskiem pieskārieniem vispār viss bija kaut kā ačgārni: vai nu to bija par daudz, vai stipri ierobežoti. Mana otrā mamma – vīra mamma – stāstīja, cik dīvaini toreiz (70. gados) bija ieteikumi mazo bērnu kopšanā. Zīdaiņus, it īpaši puikas, mudināja pārāk bieži neņemt rokās, lai šādā veidā audzinātu viņos vīrišķību. Tika atgādināts, ka „puikas neraud”, „puikas ir stipri”, „puikas ar visu tiek galā”.
Es esmu kreile. Kad biju maziņa, paziņas mammai ieteica man piesiet kreiso roku, lai es visu darītu ar „pareizo” - labo - roku. Labi, ka viņai (un man) gadījās prātīga pediatre, kura atrunāja mammu no šādas rīcības, lai nesabojātu bērna psihi. Skolā gan man nedeva iespēju rakstīt ar kreiso roku, ko lieliski dara mans jaunākais dēls - kreilis.
Tajā laikā bija daudz ačgārnību, bet galvenais – toreiz cilvēks netika vērtēts kā unikāla, cienījama un neaizskarama būtne (fiziski un emocionāli).
Man šķiet, ka vardarbībai, par kuru mēs tagad runājam un kuru diemžēl joprojām mūsu sabiedrībā piedzīvojam, „kājas aug” no tiem laikiem.
Pirms 11-12 gadiem man (mūsu ģimenei) bija iespēja atbalstīt un palīdzēt jaunai sievietei ar zīdaini, kuru civilvīrs – Latvijas armijas profesionāls karavīrs – sita. Viņai pietika drosmes ar to nesamierināties, un brīdī, kad viņa ar bērniņu uz rokām aizgāja prom no sava vīra - varmākas, mēs devām iespēju viņiem kādu brīdi dzīvot mūsu mājās. Pēc tam viņa ilgi tiesājās par iespēju ar meitiņu izbraukt no valsts, jo nu viņai ir ģimene Zviedrijā. Es nespēju palikt malā, kad man bija iespēja viņai palīdzēt.
Diemžēl ir daudzas nogurušas un cerību zaudējušas sievietes, mātes, kurām nav spēka, drosmes un arī iespēju cīnīties. Jo – kur gan viņas ies ar bērnu/bērniem, pametot vienīgo apgādnieku, kaut arī varmāku? Pat vecāki var negribēt vai nespēt viņu pieņemt. Tikko pieminētajā gadījumā šai sievietei pat nebūtu kur iet, jo viņa faktiski bija bārene.
Zinu, ka Latvijā ir vietas, kur pieņem topošās un jaunās māmiņas, kas vardarbības un arī citu iemeslu dēļ ir saņēmušas drosmi aiziet. Un, kamēr sabiedrība neapzināsies vardarbības postu un nesapratīs, ko nozīmē mīlēt, nevis pērt, cik svarīgi ir vērtēt un cienīt ikvienu, pat vismazāko, tikmēr šādi centri būs vajadzīgi. Diemžēl.
