Sergejs Pavlovs: Latvijas alternatīvā vēsture bez 1940.gada okupācijas – Somija tomēr nesanāktu

Līdz 1940.gadam Latvija bija starp visattīstītākajām Eiropas ekonomikām, un, ja nebūtu pievienota Padomju Savienībai, tā būtu attīstījusies tikpat sekmīgi kā Somija, kuras iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pirms kara bija mazāks nekā Latvijai. To paziņojuši, padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas eksperti izdara secinājumu: Latvijai nodarīties zaudējumi - salīdzinājumā ar Somiju 50 gadu laikā negūtais iekšzemes kopprodukts (IKP) – ir 185 miljardi eiro. Diemžēl aprēķina autori pieļauj tiešus izkropļojumus un noklusē „neizdevīgus” faktus.

1929.-1933.gada visu pasauli skārušās lielās depresijas laikā lielākā daļa Rietumvalstu atteicās no zelta standarta un krasi devalvēja savas nacionālās valūtas. Tā, Somija, ar kuru salīdzina Latviju, to izdarīja vēl 1931.-1932.gadā, pēc Somijas Statistikas pārvaldes datiem, pazeminot markas kursu pret dolāru par 50%, bet pret britu mārciņu par 15%. Latvija devalvēja latu – par 60% - tikai 1936.gadā.

Vispirms – daži citāti no grāmatas  „Ущерб, нанесенный Советским Союзом странам Балтии” („Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”), kas izdota ar LR Tieslietu ministrijas atbalstu (8., 53., 110.lpp.):

„Grūti nepiekrist tam, ka ja Baltijas valstīm būtu bijusi iespēja attīstīties neatkarīgu valstu statusā, mēs būtu Eiropas Savienības dibinātājvalstu vidū, bet mūsu attīstības līmenis atbilstu tādām valstīm kā Somija, Beļģija vai Nīderlande,” – Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte.

„Sabiedriskās iekārtas maiņa un tai sekojošā nacionalizācija ar konfiskāciju kļuva par drošu pamatu attīstīto valstu brīvā tirgus iznīcināšanai un to pārorientēšanai „sociālistiskajā” virzienā,” – atvaļinātais admirālis Andrejs Mežmals.

„Tiek pieļauts, ka Latvijas attīstība būtu notikusi brīvā tirgus un demokrātijas apstākļos – tādā pašā tempā un pa tādu pašu trajektoriju kā tuvākajiem kaimiņiem, proti, Somijā, Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā,” – Jānis Kalniņš, Gunta Piņķe.

No kurienes vispār radies salīdzinājums ar Somiju jeb „Šmuldera teorija”

Pirmo reizi šo ideju – ja Latvija nebūtu pievienota PSRS, tā būtu attīstījusies kā Somija, 1990.gadā publicēja ekonomikas zinātņu doktors, (toreizējās) P.Stučkas vārdā nosauktās Latvijas Valsts universitātes (LVU) profesors Modris Šmulders.

Savā brošūrā „Экономические отношения Латвии и СССР...” („Latvijas un PSRS ekonomiskā attiecības...”) viņš rakstīja(46., 47.lpp.):

„Mūsu valstīm ir daudz kopīga: pirms kara bija apmēram vienādā attīstības līmenī, atrodas tuvu kaimiņos, abas cietušas karā un abām ir ciešas saiknes ar Padomju Savienību. Pirms kara Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija par 15% lielāks nekā Somijai. Ja pieļauj, ka Latvijā būtu saglabāta saimniekošanas sistēma, kas ir līdzīga Somijas modelim, šeit arī pašlaik būtu tāds IKP uz vienu iedzīvotāju kā Somijā. (Tas ir reāli, jo pirms kara, kā jau tika atzīmēts, Latvijas tautas saimniecība bija nedaudz vairāk attīstīta nekā Somijā.)”

Vēlāk okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas locekļi un eksperti ne reizi vien atsauksies uz Šmulderu – un, pamatojoties uz viņa izteikto pieņēmumu, rēķinās „neiegūto” starpību starp abu valstu IKP 50 gadu laikā. Diemžēl šajā teorijā ir savas, mazākais, neprecizitātes, bet lielākais – tendenciozi sagrozījumi.

Fakti, par kuriem nerunā

Kad M.Šmulders rakstīja, ka „pirms kara Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija par 15% lielāks nekā Somijai”, periodā „pirms kara” viņš iekļāva datus par 1925.-1934.gadu, ņemot vērā maiņas kursus un valūtu pirktspēju dažādās valstīs. Pēc šiem datiem iznāca, ka Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju bija 221 dolārs gadā, bet Zviedrijā – 193.

Rodas jautājums – kāpēc tāds dīvains laika posms? Jo pēc 1934.gada neatkarīgajai Latvijas ekonomikai bija priekšā vēl 5,5 attīstības gadi, - vai nebūtu loģiskāk salīdzinājumam ņemt tos?

Diemžēl Šmuldera brošūrā tādu datu nav. Bet, ja arī būtu bijuši, būtu bijis jākonstatē kaut kas nepatīkams: 30.gadu otrajā pusē Somija un citas rietumvalstis savā attīstībā palielināja distanci, kādu tās bija priekšā Latvijai.  

Iemesls ir vienkāršs. 1936.gadā Latvija bija spiesta krasi (par 60%) devalvēt latu, un tas uzreiz atsvieda atpakaļ tās IKP rādītājus uz vienu iedzīvotāju (pārvēršot „starptautiskajos dolāros”, kuros salīdzina valstu līmeni).

Vairākums attīstītās pasaules valstu atteicās no zelta standarta un veica devalvāciju vēl lielās depresijas karstumā, 30.gadu sākumā (periodā, kas pazīstams kā „valūtu kari”). Taču detalizētu informāciju par to jūs neatradīsiet ne Šmuldera brošūrā, ne krājumā „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” – temats par salīdzināšanu ar Somiju 30.gadu beigās tiek noklusēts.

Krājuma sadaļā „Sociālekonomiskie zaudējumi” (112.lpp.) autori – statistiķis Jānis Kalniņš un Ekonomikas ministrijas eksperte Gunta Piņķe – sīki salīdzina valstu rādītājus tajā pašā 1925.-1934.gada periodā. Tikai vienu reizi viņi rāda grafiku, kas salīdzina Latvijas un Somijas IKP periodā no 1935. Līdz 1990.gadam, taču noņem sadalījumu pa gadiem. Rezultātā lasītājam ir jāpapūlas, lai līknē ieraudzītu, ka straujā atpalikšana no Somijas sākās vēl vairākus gadus pirms Latvijas iekļaušanas PSRS.

Starp citu, Jānis Kalniņš, viens no okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas ekspertiem, vēl 2007.gadā apšaubīja Šmuldera tēzi par Latvijas un Somijas datu līdzību. Taču šī informācija tā arī palika „darba lietošanai”, un izdotajās grāmatās to noklusēja.

Kāpēc Latvija (ne)bija kā Somija

Īsu Kalniņa atskaiti par lata devalvācijas ietekmi uz Latvijas attīstību var atrast - tikai vajag ļoti pacensties – pašas komisijas darba dokumentos (apakšējā saite, 17.lpp.). Citēsim:

„Analīze parādīja, ka salīdzinājumiem ar Latviju kā bāzi nevar izmantot 1935.gadu, kad Latvijā vēl nebija nobeigta valūtas stabilizācija. Tikai lata devalvācija 1936.gada septembrī atklāja īsteno lata vērtību pret pārējo valstu valūtām. Rēķinot pēc oficiālā valūtas maiņas kursa, 1935.gadā (pirms lata devalvācijas – O.P.) Somijas tautas ienākums uz vienu iedzīvotāju bija par 4% zemāks nekā Latvijā, bet 1937.gadā (pēc lata devalvācijas – O.P.) par 64% pārsniedza Latvijas līmeni. Līdz ar to pētījuma gaitā bija nepieciešams mainīt tā sākuma periodu no 1935.gada uz 1929.gadu, jo izrādījās, ka ekonomiskās attīstības cikla vidus nav piemērots Latvijas salīdzinājumiem ar citām valstīm.

Latvijas un Somijas ekonomiskie salīdzinājumi makroekonomiskā līmenī, kas pārrēķināti vienotā valūtā, pamatojoties uz valūtu kursu attiecībām, tuvāk patiesībai ir pirms lielās depresijas, kad lielākā vai mazākā mērā vēl bija nacionālo valūtu brīva apmaiņa pret zeltu. Tāpēc varētu uzskatīt, ka tad oficiālie valūtu kursi pietiekoši precīzi atspoguļoja attiecīgo valūtu pirktspēju savstarpējās attiecības. Ekonomiskās krīzes gados šīs proporcijas tika izjauktas, un valūtu kursi vairs nevarēja kalpot par pirktspēju rādītājiem.

Pārrēķinot Somijas datus latos pēc oficiālā valūtas kursa 1929/30.g. apstākļos (pirms devalvācijas gan Latvijā, gan Somijā – O.P.), Somijas tautas ienākums uz vienu iedzīvotāju 1929/30.gadā pārsniedza Latvijas līmeni par 29%, bet 1938.gadā – jau par 78%. Rēķinot 1938.gada apstākļos (pēc valūtas kursa pēc devalvācijas abās valstīs – O.P.), Somija pārsniedza Latviju 1929/30.gadā (pirms devalvācijas gan Latvijā, gan Somijā) – O.P.) par 13%, bet 1938.gadā – par 57%.

Tādējādi Somija 30.gados sasniedza augstākus attīstības tempus nekā Latvija. Latvijas tuvošanās Somijas līmenim un pat tā pārsniegums, rēķinot faktiskajās cenās un izmantojot pārrēķiniem latos oficiālo valūtas kursu, ekonomiskās krīzes gados bija šķietami. To noteica mākslīgi uzturētais augstais lata kurss, kad citas valstis savas valūtas jau bija devalvējušas. Bet gala rezultātā devalvācija negāja secen arī Latvijai,” rezumē Kalniņš.

Un tā, Šmuldera tēze, ka „pirms kara Latvijas tautsaimniecība bija nedaudz attīstītāka kā Somijā” (un tāpēc, ja nebūtu okupācijas, mēs būtu attīstījušies kā somi), diemžēl ir mīts. Īstenībā Latvija dramatiski atpalika, un teikt, ka pirms kara mēs bijām līdzvērtīgi vai pat apsteidzām somus, nav korekti.

Taču šos J.Kalniņa aprēķinus jūs neatradīsiet grāmatās, kas veltītas zaudējumiem no Latvijas okupācijas, kuras svinīgi tika (atkārtoti) izdotas šogad, - neskatoties uz autoru paziņojumiem, ka viņu mērķis ir „taisnīga vēstures izpratne kopīgai nākotnei”. Toties tajās ir daudz atsauču uz M.Šmulderu, kurš salīdzināšanai ņēmis Latvijas datus pirms devalvācijas, bet citu valstu datus – pēc devalvācijas.

Latvija pirms kara: brīvais tirgus un – neticēsiet! – demokrātija

Otra svarīga tēze, kura ne reizi vien tiek izmantota, lai leģitimizētu salīdzinājumus ar Somiju, un kura neatbilst faktiem, ir par to, ka pirms kara mūsu ekonomikas tika būvētas uz brīvā tirgus kopējiem principiem.

Šmulderam: „Ja pieļauj, ka Latvijā būtu saglabāta saimniekošanas sistēma, kas ir līdzīga Somijas modelim, šeit arī pašlaik būtu tāds IKP uz vienu iedzīvotāju kā Somijā.”

Jānim Kalniņam un Guntai Piņķei (110.lpp.): „Tiek pieļauts, ka Latvijas attīstība būtu notikusi brīvā tirgus un demokrātijas apstākļos – tādā pašā tempā un pa tādu pašu trajektoriju kā tuvākajiem kaimiņiem, proti, Somijā, Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā.”

Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc šādas alternatīvas vēstures „bez okupācijas” ietvaros Latvija pēkšņi sāk attīstīties demokrātijas apstākļos – jo kopš 1934.gada maija valstī pastāv antikonstitucionālais K.Ulmaņa autoritārais režīms, - un līdz pašam 1940.gadam nekas neliecina ne par nestabilitāti, ne par „Vadoņa” nodomu aiziet, atdodot varu demokrātiskās republikas institūcijām.

Otrkārt, nav skaidrs, kāpēc saimniekošanas sistēma autoritārisma gados tiek dēvēta par brīvo tirgu, un vēl jo vairāk – tiek salīdzināta ar Somijas modeli  (kā to dara Šmulders), - šajā gadījumā ir ieteicams noskatīties vēsturnieka Aivara Strangas videolekciju  „Kārļa Ulmaņa režīma saimnieciskā politika”.

K.Ulmaņa saimniekošanu Latvijas vēsturnieki (konkrēti, A.Aizsilnieks un tas pats A.Stranga) dēvē par „valsts sociālismu, kura mērķis ir stiprināt valsts īpašumu un izspiest privātīpašumu”. Šajā periodā nevis privātais bizness, bet politika noteica, ko ražot un kam ražot, bet visrentablāko privāto biznesu, īpaši to, kurš pieder vietējiem vāciešiem un ebrejiem (taču ne tikai viņiem), pa pusei piespiedu kārtā izpirka valsts. Turklāt ar muitas tarifiem tika atbalstīta ražošana, kura „brīvā tirgus” apstākļos būtu nekonkurētspējīga.

„Mēs relatīvi reti lasām to, ko pats Ulmanis teica,” saka Stranga. „1937.gadā viņš uzrunāja Lauksaimniecības kameru – un tas ir neraksturīgi atklāts Latvijas stāvokļa novērtējums: „Ja mēs zinām un arī šodien dzirdējām, ka mūsu tautas ienākumi apaļos skaitļos (pirmskara analogs IKP uz vienu iedzīvotāju – O.P.) ir caurmērā 400-500 lati gadā, tad man jāsaka, ka tas ir ļoti maz. Tā kā laime priekš mums, ka ir vēl pāris valstis, kas vēl stāv aiz mums.” Šeit ir visumā pateikta tāda viena patiesa lieta - ka mēs bijām diezgan trūcīga valsts...”

Aizsilnieks atzīmēja, ka 

„līdz 1940.gadam nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju diemžēl slīdēja uz leju, bet rūpniecībā strādājošais saražoja mazāk nekā 1930.gadā... Turklāt kapitāls aizplūda no Latvijas. Ulmaņa režīms nebija labvēlīgs kapitālam.”

Un vēl viena nianse – lai ilustrētu hipotēzi par brīvo tirgu un demokrātiju Latvijā,

A.Stranga saka: „Tas ir tāds nepatīkams gadījums, ļoti rets mūsu vēsturnieku vidū, kad jūs jūtaties sarūgtināts, izlasot kaut ko tādu, ko jūs būtu priecīgs neizlasīt arhīvā. Tas sarūgtinājums man radās, kad es ar lupas palīdzību izanalizēju Ulmaņa zīmītes Ministru kabinetam 1940.gada 23.martā sēdē, un redzēju to, ko es visumā tā kā nojautu, bet es gribēju, lai tā nebūtu bijis. Piemēram, tādas domas par ebrejiem: „slēgt veikalus, slēgt fabrikas, aizliegt importēt, aizliegt eksportēt”. Līdz pat tādam jautājumam:  „vai pirmais pretebreju likums?” – viņš tā uzdod sev vēl jautājumu.” 

„Valsts sociālisma” politikas rezultātā līdz 1940.gadam valsts kontrolēja apmēram 60% Latvijas rūpniecības, kas, pēc vēsturnieku domām, atviegloja vēlāko Latvijas iekļaušanu padomju saimniekošanas sistēmā.

Protams, ka šāda saimniekošana netika novērota pārējās Ziemeļeiropas valstīs.

Ja salīdzina ar autoritārismu

Protams, ka pāreja uz padomju pēc būtības plānveida ekonomikas modeli – bez konkurences, bez privātās iniciatīvas, bez pieprasījuma un piedāvājuma tirgus regulējuma – negatīvi ietekmēja izaugsmes tempus.

Cits jautājums – cik lielā mērā: tas ir, ar ko būtu pareizāk salīdzināt, būvējot gaišās pagātnes hipotētiskos scenārijus. Kā redzam, 30.gadu beigās mēs jau vairs nebijām tuvi Somijai ne pēc IKP skaitļiem uz vienu iedzīvotāju, ne pēc saimniekošanas modeļa, ne pēc sociālās iekārtas. Cita lieta – pārējie Eiropas autoritārie režīmi.

Otro pasaules karu pārdzīvojušie Eiropas autoritārie režīmi – Spānijā un Portugālē – izveidojās, tāpat kā Latvijā, 30.gadu vidū. Tie noturējās līdz 1974.-1975.gadam. Turklāt režīma būtības maiņas obligāts faktors nebija pat vadoņa nāve: ja Spānijā režīms nomainījās pēc Franko nāves, tad Portugālē autoritārie valdnieki mainījās (Antoniu Salazars, Marselu Kaetanu), bet pārvaldes pamatprincipi – nē.

Latvijas alternatīvās vēstures modeļa izveides ietvaros būtu loģiski vadīties no tā, ka Ulmaņa režīms (kā arī viņa saimniekošanas komandsistēma) arī neizgaisa pati no sevis.

Bet tad atliek ņemt vērā, ka izaugsmes tempi valstīs ar diktatūru un bez tās ir ļoti atšķirīgi.

Saskaņā ar pētījumu par politiskā režīma un ekonomikas izaugsmes savstarpējo saikni (Democracy Versus Dictatorship: The Influence of Political Regime on GDP Per Capita Growth), ja valsts izvēlas diktatūru pat uz kādu laiku, tai būs tikai trīs iespējas no 86 (apmēram 3,5%), ka 55 gadu laikā IKP pieaugums nebūs zemāks par nabadzīgo un ne tuvu ne pašai dinamiskāko pēc Eiropas mērogiem Portugāli, kura arī ir pārdzīvojusi autoritāro režīmu.

Taču šādus salīdzinājumus padomju okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisija nepiedāvā, - lasītājam tiek piedāvāts vienīgi salīdzināt Latviju ar Somiju, Austriju, Dāniju.

Vēl daži vārdi par metodoloģiju. Savās grāmatiņās padomju okupācijas radīto zaudējumu komisijas eksperti atstāj „dienesta lietošanai” nianses, kā tieši viņi ir aprēķinājuši Latvijas neiegūto IKP salīdzinājumā ar Somijas. Publikai tikai piedāvā noticēt rezultātam – 185 miljardiem eiro.   

Taču kaut ko par metodoloģiju var uzzināt no darba dokumentiem – komisijas atskaitēm Ministru kabinetam par paveikto darbu. Un te (pēdējā saite lejā, 23.lpp.) kļūs skaidra vēl viena interesanta nianse.

Lai iegūtu zaudējumu summu, IKP uz vienu iedzīvotāju starpību starp abām valstīm – Latviju un Somiju, - rēķināja, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu. Visu iedzīvotāju – tostarp arī to, kuri pārcēlās uz šejieni no citām padomju republikām tieši Latvijas iekļaušanas PSRS rezultātā – migrācijas saldo Latvijā padomju periodā bija apmēram viens miljons cilvēku. 

Un tas jau līdzinās anomālijai vai burvestībai – pat „neokupētās Latvijas” alternatīvo scenāriju ietvaros dīvainā kārtā materializējušies „miljons okupantu”. Visādā ziņā, balstoties uz šādu neizskaidrojamu kāzusu, oficiāli tiek veidoti zaudējumu aprēķini.

Kopsavilkums

Sausajā atlikumā mums ir:  zaudējumi 185 miljardu eiro apmērā – aprēķināti atbilstoši tēzei, ka Latvija pirms kara attīstības ziņā bija kā Somija (tas neatbilst patiesībai) un abu valstu saimniekošanas modeļi bija līdzīgi (arī tas neatbilst patiesībai). Turklāt IKP Somijas līmenī šādā „alternatīvā neatkarīgā Latvijā” veidotu arī šeit pēc kara ieradušies PSRS pilsoņi – kuri, protams, nebūtu ieradušies, ja Latvija būtu palikusi neatkarīga.

No otras puses, kāpēc nepafantazēt? Vēsture taču ir alternatīva.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti