Olga Proskurova: Kāpēc šodien jārunā par laikrakstu «Segodņa»

Patiešām, kāpēc? Jā, bija tāda avīze. Taču pirms simt gadiem. Tiešām, tā iznāca Rīgā krievu valodā. Tomēr nebija tāda vienīgā. Labi, darbojās vairāk nekā divdesmit gadu, faktiski visu pirmās republikas pastāvēšanas laiku. Lūk, tādu krievu laikrakstu vairāk nebija.

Lai saprastu, ko tieši izdevās paveikt saujiņai cilvēku, kas pirms simt gadiem vārda tiešā nozīmē sameta naudu laikraksta  “Segodņa” (”Сегодня”, ''Šodien'' - no krievu val.) izdošanai, jāmēģina iztēloties 1918.-1919.gada Rīgas mediju telpa.

Politiskais un sadzīviskais haoss, karaspēka pārvietošanās, viegli nākusi un gājusi nauda, revolūcijas juku laiki kaimiņos esošajā Krievijā un Latvijas neatkarības iegūšana. Gandrīz visu 1918.gadu Rīgā valda vācieši un krievu prese ir aizliegta. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas paveras iespējas atkal izdot periodiku krievu valodā. Tas ir avantūru un piedzīvojumu meklētāju laiks masu mediju tirgū. Avīzes dzimst un mirst. Reportieri pārbēg no viena izdevuma uz citu. Lasītājs nespēj orientēties notiekošajā. Jau tā nelielā auditorija, kas lasa krieviski, nav pat fragmentēta, tā ir sašķaidīta sīkās drumslās.

Iedomājieties – 1918.gada 12.decembrī sāk iznākt (uzmanību, tas ir apakšvirsraksts!) “dienas rīta, progresīvs, sabiedriski politisks, tautsaimniecisks un literārs laikraksts” “Naši dņi” (“Наши дни” (''Mūsdienas'')). Divas dienas vēlāk, 14.decembrī, pirmo reizi pie lasītājiem dodas cita avīze – “Rižskoje slovo” (“Рижское слово” (''Rīgas vārds'')). Tā tiek slēgta 1919.gada 1.janvārī. “Naši dņi” noturas par diviem numuriem ilgāk.

Tolaik Latvijas galvaspilsētā uzrodas kāds drosmīgs gados jauns cilvēks – liepājnieks Jakovs Bramss. Viņam ir gadu divdesmit, bet viņš jau paspējis pamācīties, pakarot, atgriezties no revolucionārās Petrogradas Latvijā un pastrādāt par hronistu un komentētāju vairākos Rīgas izdevumos (starp citu, viņa iemīļotais žanrs ir nikni feļetoni). Un tad Rīgai tuvojas lielinieki. Bramss pa pēdām Latvijas Pagaidu valdībai aizbrauc uz dzimto Liepāju (tolaik – Libava). Tur viņš raksta asus rakstus avīzē “Ļibavskoje russkoje slovo” (“Либавское русское слово” (''Libavas krievu vārds'')). Kaut kā turas uz ūdens līdz maijam. Un atkal atgriežas Rīgā. Strādā atkal iznākošajā laikrakstā, kam tagad dots nosaukums “Novoje rižskoje slovo” (“Новоe рижскоe словo” (''Jaunais Rīgas vārds'')). Sastrīdas ar redakciju un iecer konkurējošu projektu.

1919.gada 26.augustā Bramss ar biedriem organizē laikrakstu “Narod” (“Народ” (''Tauta'')). Sāk ar plašu vērienu – uzreiz astoņām lappusēm. Laikraksta formāts ir moderns, eiropeisks, tajā ir literatūras sadaļa un aizraujoši memuāri. “Novoje rižskoje slovo” (šķiet, pateicoties industriālajai spiegošanai) uzzina par nākamā konkurenta formāta jaunumiem un cenšas neatpalikt – arī šim laikrakstam tagad ir astoņas lappuses, tajā var lasīt literatūru un memuārus. Taču līdz asākai konkurencei abas avīzes netiek – 1919.gada 12.septembrī gan “Narod”, gan “Novoje rižskoje slovo” slēdz cenzūra par to, ka tās publicējušas īsus rakstiņus par ebreju sociālistiskās strādnieku partijas pārstāvja atsaukšanu no Tautas padomes. Tomēr divas dienas pēc slēgšanas, 14.septembrī, “Narod” atdzimst ar jaunu nosaukumu “Segodņa”. Nenogurdināmais Bramss atrod avīzei naudu, piesaista “investīciju programmai” ārstu Borisu Poļaku. Pats no drauga aizņemas trīs tūkstošus rubļu, bet Poļaks iegulda 15 tūkstošus. Kādu laiku pat dzimšanas dienu “Segodņa” svin nevis 14.septembrī, bet 26.augustā, pieminot “Narod”.     

Taču sākt iznākt ir par maz. Jāprot turpināt iznākt. Turklāt ne tikai eksistēt nākamos divdesmit gadus, bet kļūt par ietekmīgu un nozīmīgu dienas laikrakstu, kam ir rīta un vakara izdevumi, kā arī pielikumi un pašu izdotas grāmatas. Un desmitiem tūkstošu abonentu ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Tādu laikrakstu, kas pilnasinīgi pārstāv Latvijas nacionālo minoritāšu intereses. Un savās

lappusēs drukā labāko ārzemes dzīvojošo krievu literātu darbus un Berlīnē un Parīzē konkurē ar turienes emigrantu izdevumiem. Bet vienlaikus mājās lavierē starp konfesijām, partijām un ideoloģijām, tiek pakļauts cenzūrai un pašcenzūrai, strīdas ar varu… un izlīgst ar to.

Par to, ka Latvijā pastāvēja tik nopietns preses izdevums, padomju laikā zināja tikai reti speciālisti – tie, kuriem bija piekļuve specfondiem. Kā arī tie, kuri atcerējās. No 90.gadu sākuma kļuva iespējams ar laikrakstu strādāt bez oficiālām atļaujām. Tās materiālus sāka pētīt vēsturnieki, valodnieki, literatūrzinātnieki.

LSM.lv sāk publikāciju sēriju par “Segodņa”. Mēģināsim notvert tā laika drukātā krievu vārda vibrāciju un ieklausīties tā skanējumā pēc simt gadiem. Un varbūt sadzirdēt kaut ko svarīgu. Mums. Šodien.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti