Olga Dragiļeva: Vai valodas prasme ir dārgāka par dzīvību

Pirms vairākām dienām Valsts valodas centrs (VVC) ir liedzis Nacionālajam veselības dienestam izsūtīt aicinājumus uz krūts un dzemdes kakla vēža skrīningu krievu valodā. Tas, centra ieskatā, neatbilstot Valsts valodas likumam, kurš nosaka, ka valsts iestādēs drīkst komunicēt tikai latviski.

Es pieņemu, ka šādu aicinājumu saņēmējām ir bieži bail atsaukties un doties uz pārbaudi, lēmumu atliek dienu pēc dienas. Nacionālā veselības dienesta pārstāvji jau vairakkārt pieminējuši, ka atsaucība ir ļoti zema. Tieši tādēļ ir vērts uzrunāt cilvēkus dzimtajā valodā. Nevis lai atgādinātu kādam par okupāciju vai atbalstītu nevēlēšanos iemācīties valsts valodu, bet lai līdz pēdējam vārdam saprotamā veidā pārliecinātu saņemties un izglābt sev dzīvību. Aicinājums dzimtajā valodā uzrunā efektīvāk, rada drošības sajūtu. Un galu galā, tās sievietes, kuras ļoti dažādu iemeslu dēļ latviešu valodu neprot, ir tiesīgas uzzināt par šīm pārbaudēm un nenomirt no citādi ārstējamas slimības. Tomēr, manuprāt, Valsts valodas centrs izvēlējas nostāju „mācies valodu vai mirsti".

Par VVC valodas likuma interpretāciju detalizēti uzrakstīja Anhelita Kamenska no Latvijas Cilvēktiesību centra. Viņa skaidro, ka īstenībā likums šādu praksi nemaz neaizliedz, un arī to, ka profesionālie valodas aizstāvji jau ne pirmo reizi aizliedz izvietot materiālus citās valodās pat tad, kad runa ir par dzīvību un drošību.

Stāsts ir šausminošs un neiedomājams. Dažu cilvēku dzīvība izrādās mazāk vērtīga, un neviens pret to īsti neiebilst. Tomēr šī ziņa guva lielu ievērību tikai krievvalodīgajos medijos un tvitervidē, tam nepievērsa uzmanību nedz mediji latviešu valodā, nedz valsts amatpersonas. Ar paziņojumu par to, ka Latvijai ir svarīga un vajadzīga katra iedzīvotāja dzīvība, nenāca nedz koalīcijas partijas, nedz Saeimas priekšsēdētāja, veselības vai labklājības ministres, Ministru prezidents vai Valsts prezidents. Valdības politiķi skaļi nepieprasīja skaidrojumu no Valsts valodas centra par mūsdienu sabiedrībai nepieņemamo rīcību. Par to nerīkoja „primetime" diskusijas latviešu valodā raidošie mediji, kaut gan jautājums ir ne mazāk svarīgs kā Satversmes preambula vai citu pacientu grupas tiesības.

Diemžēl, tā nav pirmā reize, kad krievvalodīgo problēmas paliek tikai un vienīgi krievvalodīgo mediju „jurisdikcijā", tā bijis arī ar Pilsonības likuma grozījumiem.

Mēs bieži izvēlamies stāstīt tikai par „savējo" problēmām. Un tad jau nav jābrīnās par referendumu un vēlēšanu rezultātiem, jo paši „citi" secina - viņi ir mazāk svarīgi, nav iekļaujami valsts dienaskartībā un tiek piesaukti tikai tad, kad reizi divos gados „nepareizi" nobalso.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt