Olena Fedorova: Divi stāsti no «baltās vārnas» dzīves

Mode mēdz būt dažāda – no vārītajiem džinsiem un banānbiksēm līdz snīkeriem un nevērīgi ērtajiem hudijiem. Taču ir arī nemainīgā klasika, no paaudzes paaudzei nodotā… višivanku mode. Un te ir vietā piebilst, ka, pēc Hērodota liecībām, jau skiti valkājuši apģērbu ar izšūtiem rakstiem. Višivanka kā dziļais kods – esi uzvilcis un identificējis sevi, vai vēl dziļāk – esi intuitīvi pasargājis sevi no nelaimēm.

Un pat es, tolaik dzīvojot Ukrainas provinciālajā moskaļu (tā toreiz teica) daļā, perestroikas laika pusaudze, 1994. gadā, dodoties iestāties Žurnālistikas fakultātē, nez kādēļ iestājeksāmenā biju uzvilkusi izšūtu kreklu. Vai tas tolaik bija tipiski? Kā lai pasaka. Es noteikti izskatījos kā “baltā vārna”, un jau tagad, atceroties šo savas biogrāfijas epizodi, aizdomājos – ko es demonstrēju? Par ko apkārtējiem gribēja pavēstīt tā meitene no deviņdesmitajiem?...

Skaidri atceros, ka jutu vajadzību pēc spēka un aizsardzības.

Višivanka man toreiz kļuva par sargājošu aizsegu, simbolu, un rakstu sarežģītajos vijumos gribējās noslēpties, atrast enerģiju un paņēmienu, kā uzvarēt.

Tās, kuras reiz uzvilkušas višivanku, apstiprinās – tas ir ļoti ērts apģērba gabals, kurā bez sasprindzinājuma var kustēties un kurā netraucē ārējie kairinātāji. Tev nav ne auksti, ne karsti – vārdu sakot, ļoti komfortabla blūze.

Runājot par rakstiem – tā ir vesela pasaule. Visā pasaulē pazīstamā krāsu gamma “sarkanais ir mīlestība, bet melnais…” neattēlo visu bezgalīgo ornamentu varavīksni. Bet cik daudz dažādu rakstu kombināciju var būt višivankā! Tikai pēc tam, kad biju pārcēlusies uz Latviju un iepazinusies ar Ukraiņu biedrības tautas teātra režisori Mariju Semjonovu, sapratu, ka katrā Ukrainas reģionā ir savs izšūšanas veids. Marijas Semjonovas kolekcijā ir vairāk nekā 150 autentisku ukraiņu tautas tērpu! Viņa tos vākusi ilgus gadus, ieliek kolekcijā visu dvēseli un… pensiju. Tā ir viņas dzīve, viņas kaislība, viņas īstā mīlestība. (Un ir milzīga problēma divistabu dzīvoklī izvietot visu šo bagātību… Bet ne tagad par to stāstīšu.)   

Mans otrais spilgtais iznāciens višivankā bija tāds: skatuve, esmu Mavka (Ļesjas Ukrainkas lugā “Meža dziesma”), mana debija ukraiņu teātrī Rīgā.

Drāma par to, cik sarežģīti ir savienot materiālo un garīgo, par līdzsvaru un sevis meklējumiem pasaulē. Katra aina – tas ir jauns tērps, jauna simbolika, kas atbilst tam, kas tagad notiks uz skatuves. Man mugurā XIX gadsimta višivankas. Uz piedurknēm redzu ūdens simboliku – viļņotās līnijas ir ūdens, rombi ir uguns, taisnās līnijas ir zeme, ir arī dzimtas sargātājas raksts, kas izšūts kā meitenes siluets ar paceltām rokām. Un man atkal ir bail. Kā toreiz, pirms eksāmena. Manas acis pārskrien ornamentiem, jūtu uz sevis kreklu un saprotu – aiz katra dūriena ir kāda cilvēka stāsts, mēms stāsts par pasaules radīšanu un tavu vietu šeit, uz Zemes. Uz izrādi visas biļetes bija izpirktas, bet man tā bija jau zināma izšūta krekla spēka pieredze.

Ceturtdien Rīgā jau sesto reizi tika atzīmēta Višivankas diena. Pie operteātra iepazinos ar sievieti gados – grezna tumšzila kleita ar melniem izšūtiem ziediem viņu padarīja vienkārši majestātisku, it kā pati kņaziene Olga būtu ieradusies. Zinot par ažiotāžu saistībā ar višivanku meklēšanu sociālo tīklu grupās, kas valdīja ilgi pirms pasākuma, pajautāju viņai, no kurienes tāds skaistums.         

— Bēgu no bombardēšanas ar to, kas man bija mugurā. No apģērba paņēmu līdzi tikai šo kleitu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt