Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Ballīte Rumānijas nekurienē

No rīta Šonji jau sagaida mani pie mājas, tūliņ uz galda liela koka ēnā tiek iznestas kafijas krūzes. Saimnieks norāda pilsētas virzienā un saka, ka ciemos nāk viņa draugi. 

Kamēr dzeram kafiju, tie jau pietuvojušies mājai. Viens no tiem skaļā balsī sveicina saimnieku “Šoooonjiiiii”, kam seko gari, rūcoši smiekli. Šonji uzsauc pretī, smejas, pagriežas pret mani un saka - “Is Miša – crazy, crazy”.

Abi ienāk sētā. Miša ir apaļš, omulīgs vīrs mazliet jaunāks par Šonji. Tumši, sirmīgi mati, noskūti pāris milimetru īsi. Apsaitēts labās rokas vidējais pirksts, priekšzobu deficīts un elpa, kas liecina par promiļu klātbūtni, pilnībā piestāv viņa būtībai. Skaļš, reizēm uzmācīgs, bet pozitīvs un visu laiku smaidīgs viņš skrien sasveicināties “Hahal,” viņš saka - “Mihail, Miša and Hahal”.

Piegājis pie "Minskas", droši uzsēžas uz tās un tēlo it kā nestos pa ceļu milzu ātrumā. Un smejas.

Pa to laiku Stefans – otrs Šonji draugs - uzmanīgi novieto savu somu uz sabrukušajiem bišu stropiem, pārliecinās, lai tā negāžas, sasveicinās vispirms ar saimnieku, tad mani. “Sprichst du Deutsch?” viņš jautā. Vācu valodā atbildu, ka jā un nopriecājos, ka vismaz ar vienu mums ir kopīga valoda.

Pēc īsa mirkļa uz galda tiek izlādētas atnestās lietas – skaisti svaigas cūkgaļas gabali, dārzeņi, divas divlitrīgas plastmasas pudeles un viena maza – 0,5 pudelīte. Limonāde, vīns un ciuka (mājās tecināta kandža) no Stefana saimniecības. Savukārt gaļa un dārzeņi – no Mišas krājumiem.

Šonji ielej glāzīte ciuku, pagriežas pret mani un ar žestiem norāda, ka šodien nekādas braukšanas nebūs.

Neba tamdēļ, ka pārāk kārotos vietējās kandžas, bet drīzāk juzdams, ka te briest kas interesants, paņemu glāzīti, paceļu virs galvas un skaļi uzsaucu “Priekā”.

Pēc mirkļa jau katrs ieņēmis savu pozīciju – Miša sāk mizot un griezt sīpolus un kūpināto cūkas šķinķi, un saber tos katlā, kurš uzsilis jau kūp virs ugunskura. Stefans ar Šonji remontē ūdenspumpi, lai mājas pagalms tiktu pie ūdens. Miša paņēmis mani savā pārraudzībā – piepildu glāzes, kad nepieciešams, un uzklausu viņa padomus par ēst gatavošanu. “Lento, lento”, viņš atkārto, norādot uz ugunskuru – ēdiens esot jāgatavo lēni, lēni – jāļauj garšām ievilkties, tāpēc, kad pielieku ugunskuram malku, Miša veikli norāda, ka pietiek: “lento, lento.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt