Kārlis Streips: Cilvēciņš. Kura vairs nav

Labdien. Redzējāt bildi?  To, kurā smiltīs pie jūras guļ mazs puika, šortiņi, krekliņš, kurpītes?  Beigts puika.  No jūras izskalots, Turcijas krastā guļ.   Kopā ar savējiem no kaut kurienes brauca kaut kur, bet laiva Vidusjūrā nogrima.  Puisēns noslīka.  Viļņi viņa mirstīgās atliekas izmeta krastā.

Tā, pirmkārt, lai ir atbilde tiem cilvēkiem mūsu valstī, kuri ir pieķērušies pie domas, ka iebilst pret migrantu uzņemšanu Latvijā viņi var tāpēc, ka visi tie, kuri patlaban ierodas Rietumeiropā un Dienvideiropā, patiesībā nav vis nekādi bēgļi, tie ir sava labuma meklētāji, pie tam lielākoties tie ir tikai un vienīgi vīrieši spēka gados. Divus, trīs gadus vecs bērns. Noslīka. Nav nekādu šaubu, ka tās cilvēku masas starpā ir arī pietiekami daudz ļaužu, kuri savā dzīves vietā sev nākotni neredz un tāpēc grib nokļūt kaut kur, kur labklājību veidot būs vieglāk.  Nu, apmēram tāpat, kā mūsu Pēterītis un mūsu Anniņa, kuri jau 10 gadus un vairāk dzīvo Londonā vai Barselonā, vai Oslo, vai … nu, būtībā jebkur citur, izņemot mūsu depresīvajā mazajā Latvijā, kur arī ar universitātes diplomu kabatā labu karjeru veidot var būt pietiekami sarežģīti.

Taču, ja runa ir konkrēti par Tuvajiem Austrumiem un vēl konkrētāk par Sīriju, tad te nav tas gadījums, kad runāt par ekonomiskiem migrantiem.

Tas puika, kura dzīve beidzās Vidusjūras kampienos, nebrauca viens pats, viņam līdz bija kāds vai kādi radinieki, kuri varbūt bēga savas ādas dēļ, bet droši vien vismaz daļēji bēga arī tāpēc, lai noslīkušajam puikam dzīvē būtu kaut kādas izredzes.

Jo Tuvajos Austrumos patlaban notiek karš, tas ir karš ārpus visiem iespējamiem rāmjiem, ja reiz vienā pusē ir “valsts,” kuras galvenais vadmotīvs ir “ja tu neatbilsti mūsu ļoti šaurajiem priekšstatiem par to, kas ir “pareiza” reliģija, tad nost ar tavu galvu, vai varbūt iemetīsim tevi sārtā.  Tavas sievietes mēs paņemsim sev. Izvarosim, par verdzenēm padarīsim, izprecināsim saviem kaujiniekiem.” Tā būtu tā “Islāma valsts.”  Tā ir pavisam īsta traģēdija, un es nešaubos, sakot, ka “nepareiziem” islāmistiem un kristiešiem Tuvajos Austrumos patlaban zināmā mērā ir tāda pati situācija, kāda laikā pirms Otrā pasaules kara bija Eiropas ebrejiem. Muka visi, kuri varēja mukt.  Pietiekami daudzi nepaguva aizmukt.  Visi zinām, kas notika tālāk. Arī toreiz pietiekami bieži bojā gāja nevainīgi bērni.

Protams, noslīkušā puikas bilde nav vienīgā, kuru šajās dienās esmu aplūkojis.Tostarp redzēju attēlu, kur 20 tūkstoši Vīnes iedzīvotāju Austrijā atbalstīja bēgļu uzņemšanu. Varbūt bez fotogrāfijām, bet vienalga lasīju, ka Vācija taisās šogad uzņemt 800 tūkstošus bēgļu.  Lasīju, ka Islandē, ja varat iedomāties, valdība bija pateikusi, ka varbūt 50 bēgļus varētu paņemt, bet tūkstošiem islandiešu paziņoja, ka viņi ir gatavi bēgļus izmitināt arī pie sevis.  Stipri šaubos, vai kaut viens no tiem, kuri patlaban bēg no Damaskas vai Alepo, pirmkārt sapņo nonākt Reikjavīkā, bet malači islandieši.

Protams, arī lasīju par Ungāriju, kur nācās slēgt Budapeštas vilciena staciju pavisam pēc tam, kad tur uzradās milzīgs skaits migrantu. Arī tajā gadījumā - ja paskatās fotogrāfijas - tur ir pietiekami daudz sīču, kurus kāds tur klēpī vai pikpaunā.  Taču tur galvenais ir tas, ka Ungārijas premjerministrs ir atradis par vajadzīgu kārtējo reizi sākt vāvuļot par to, ka migranti apdraudot “kristīgo pasauli.”

Tas sasaucas ar tiem mūsu bāleliņiem, kuri pirms mēneša notikušajā “protestā” pret bēgļiem pauda “bailes” ne tikai par kristiešiem, bet arī par “balto rasi.”

Tas pats notiek arī pie mums, lai arī neviens bēglis pie mums tā arī vēl nav ieradies un droši vien, ja ticēt tam, ko mūsu premjerministre ceturtdien stāstīja radio, vēl kādus mēnešus neieradīsies. Laimīgie, kuri ieradīsies decembrī vai janvārī, varēs smuki baudīt mūsu platuma grādu laika apstākļus.  Varbūt kādam būs paziņa Īslandē.  Varēs apmainīties pieredzē par sniegu un ledu un aukstumu.

Bet pagaidām aiz loga vēl ir nosacīti silts, taču vienalga esam spiesti skatīties, kā mūsu politikāniskā šķira no šīs lietas kārtējo reizi uztaisa neko citu, kā klaunādi. Te es pat tik ļoti nerunāju par pietiekami ākstīgo deputātu Kaimiņu un viņa fikso domu, ka bēgļus vajagot ņemt no Tibetas, jo tibetieši būšot “daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu” nekā citi.  Deputāts neatrada par vajadzīgu precizēt, kas tie “citi” šajā salīdzinājumā varētu būt, bet to nav grūti uzminēt. Drīzāk te runa ir par mūsu “nacionālistiem,” kuri te pieprasa premjerministrei nākt atskaitīties, te attiecīgajā balsojumā Saeimā tomēr neprasa premjerministrei nākt atskaitīties u.tml.  Un ne tikai par “nacionālistiem.”  Gunārs Kūtris no Sudrabas partijas ceturtdien prātuļoja par to, ka bēgļus vajagot ņemt tikai pēc tam, kad “būs novērstas problēmas pašu valstī un mūsu cilvēki varēs dzīvot cieņpilnu dzīvi.”

Labi, ka politiskajā iekārtā ir arī sakarīgi cilvēki, kuri patlaban plāno, ko ar tiem bēgļiem darīt, kur viņus izmitināt, kā viņiem palīdzēt atrast darbu u.tml.  Pilnīgi neatkarīgi no tā, ko par to visu domā deputāts Kaimiņš, deputāts Kūtris (tas pats, kurš savulaik bija Satversmes tiesas priekšsēdētājs) un pārējie, bēgļi būs. Jā, droši vien vairāk nekā 250 būs.

Vienu gan varu teikt ar visai lielu pārliecību, proti – lielais vairums Latvijas iedzīvotāju tos bēgļus nekad neredzēs.  Kaut kur viņi dzīvos, bet citur viņu nebūs.

Cēsīs ļaudis droši vien ir apraduši ar tur veidojošos ķīniešu koloniju, nav dzirdēts, ka tur ķīnieši kaut kā mēģinātu iznīcināt “kristietību” vai “balto rasi”, vai jebko citu. Pampāļos savukārt ķīniešu nav. Rīgas mērs jau pasen paziņoja, ka Latvijas galvaspilsētā neesot nevienas vietas, kur likt kaut vienu bēgli.  Diez vai tas tā ir, bet arī Rīgā bēgļa kaimiņš Imantā zinās, ka kaimiņos dzīvo kāds no Sīrijas, bet Purvciemā – ne tik.

Un, ja par domu, ka mums bēgļus nevajag tāpēc, ka mēs okupācijas laikā absorbējām lielu skaitu ļaužu no citurienes? Jā, tā bija militāra un totalitāra okupācija ar visu no tā izrietošo, bet, vai visi tie cilvēki, kuri te nonāca no Krievijas un Kazahstānas, un Baltkrievijas, un Ukrainas, un Kirgīzijas automātiski bija slikti cilvēki?  Man kaimiņos ilgu laiku dzīvoja ģimene - tēvs, mamma, meita.  Mamma un meita latviski runāja, tēvs ne, bet viņš bija izpalīdzīgs cilvēks, zelta rokas. Droši vien tādu stāstu ir daudz. Kaimiņiene krieviete, bet oi, tādas kūkas prata cept!  Kaimiņš baltkrievs, bet tās pašas zelta rokas. Nelatvietis draugs.  Nelatviete kolēģe.  Nelatvietis svainis.  Nelatviete civilsieva.

Taču par visu vairāk tomēr atcerēsimies to mazo bērnu, kura ģimene, acīmredzot, centās viņu nogādāt drošībā, bet tā vietā viņš noslīka Vidusjūrā un nonāca Turcijas krastos.

Tīri cilvēcīgi un cilvēciski atcerēsimies to bērnu. Viņš ne pie kā nebija vainīgs, bet vai kaut vienam no mūsu tautiešiem celtos roka pateikt, ka viņš pelnīja to, kas ar viņu notika? 

Laikā pēc slaktiņa satīriskā Francijas žurnāla ''Charlie Hebdo'' redakcijā internetā un citur momentā parādījās doma “Je suis Charlie.”  Piedāvāju domu - “Je suis mazais puika, kurš noslīka Vidusjūrā.”  Tas bija cilvēks, un ne mirkli nav svarīgi tas, ka viņš bija sīrietis un droši vien musulmanis.  Tas bija cilvēks, kurš noslīka.  Un ne jau viņš vien. Te nav politikas. Te ir cilvēki.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti