Aizvadītās piektdienas vakarā Turcijas lielākajās pilsētās, galvaspilsētā Ankarā un Stambulā sākās militāra apvērsuma mēģinājums, kuru apturēja valdības spēki. Dzīvību zaudēja 265 cilvēki, tostarp militārpersonas un tagad jau aizturēti ap 6000 cilvēku, un kā pavēstījis prezidents Redžeps Tajips Erdogans – „tīrīšana turpināsies”.
Pasaule ir atzinīgi novērtējusi puča neizdošanos, tomēr tagad ar bažām raugās uz to, kas notiks tālāk Turcijā, un vai izrēķināšanās ar apvērsuma rīkotājiem nepārsniegs robežas.
Turcija ir viena no vietām pasaulē, uz kuru ir pamats raudzīties ar lielu satraukumu. Ir jāpiekrīt vairākiem ekspertiem, kas arī radio ir izteikušies īsi pēc notikušā, ka apvērsuma apturēšana, protams, novērš vēl smagāku krīzi, kas varēja veidoties gan valstī, gan reģionā, taču nevienam nav noslēpums, ka Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana vara līdz šim nav bijusi skaidra un nevainīga kā bāreņa asara.
Ne velti ļoti daudzas pasaulē pazīstamas un ietekmīgas cilvēktiesību organizācijas, atsevišķi politiķi, Eiropas Parlamenta deputāti Briselē norāda, ka Erdogans necieš politiskos oponentus, un vai nu darbu ir zaudējuši vai vēl ļaunāk - nebrīvē ir nonākuši žurnālisti, sabiedriski aktīvi cilvēki, kuri nav glaudījuši Erdoganu pa spalvai un ļāvušies kritizēt viņa diktātu, norādot arī uz tieksmi atkāpties no sekulārām vērtībām.
Arī puča rīkotāju galvenais iegansts, kā noprotams no medijos vēstītā, sākt šo ļoti riskanto cīņu bija vēršanās pret Erdoganu kā līderi, kurš, pēc viņu domām, ved valsti islamizācijas virzienā. Lai gan joprojām šie motīvi pilnīgi droši nav zināmi.
Arī tagad, dzirdot Erdogana izteikumus par „tīrīšanu armijas rindās”, ir skaidrs, ka izrēķināšanās būs nežēlīga, un ne velti, citu valstu līderi, kas viņu ļoti labi pazīts, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele jau laikus ir lūgusi nepārkāpt robežas un risināt šo situāciju demokrātijas un cilvēktiesību rāmjos.
Arī ASV prezidents Baraks Obama ir aicinājis visas iesaistītās puses rīkoties "likuma ietvaros", un arī Francijas ārlietu ministrs Žans Marks Ero brīdināja Erdoganu neizmantot puča izgāšanos kā iespēju apklusināt savus oponentus.
Kā zināms, Turcijas prezidents Erdogans ir apsūdzējis ASV dzīvojošo islāma sludinātāju Fetullu Gilenu, prasot Vašingtonai viņu izdot, un kāds no valdības ministriem ir arī izteicies, ka pati ASV ir aiz šā puča, ko ASV valsts sekretārs Džons Kerijs ir nosaucis par absolūtu nepatiesību, un arī Gilens savu iesaistīšanos pilnībā noliedz.
Visticamāk, šīs bažas tomēr piepildīsies, un Erdogans valsts un konstitūcijas drošības un stabilitātes vārdā nevairīsies uzlikt lielākus rāmjus visam, kas turpmāk centīsies vērsties pret varu, tajā skaitā arī medijiem, blogeriem, aktīvistiem internetā un tamlīdzīgi.
Ja Turcijas varas izrēķināšanās būs nežēlīga, sodot apvērsumā iesaistītos ar nāvi, tas varētu ļoti pamatīgi mainīt Ankaras un Briseles attiecības.
Kā saka zinoši cilvēki, tas varētu pamatīgi mainīt līdzšinējo situāciju. Pirmkārt, Turcija, atjaunojot nāves sodu, vairs nevarētu būt Eiropas Padomes dalībvalsts, tā ir ar ES nesaistīta institūcija ar sēdekli Strasbūrā, bet neesot Eiropas Padomē, faktiski nevar kļūt arī par ES dalībvalsti, un Turcija to vēlas.
Arī sarunas ar ES par bezvīzu režīmu būtu tūdaļ apturētas, un kopumā attiecības, visticamāk, būtu iesaldētas, jo ir vērtības, kuras Eiropas Savienība ne pie kādiem apstākļiem nedrīkst pārkāpt. Un tas būtu slikti gan Briselei, gan Ankarai. Abas patlaban saista vairāku miljardu eiro vērta vienošanās par bēgļu krīzes apturēšanu – ES dod naudu bēgļu uzturēšanai (sākumā 3 miljardus eiro, un, ja nepieciešams, tad vēl 3), savukārt Turcija aptur bēgļu plūsmu uz Grieķiju, papildus notiek Turcijas sarunas par iespējamu bezvīzu režīmu ar ES.
Katrā ziņā tā būtu ārkārtīgi smaga dilemma, un eksperti saka, ka būtībā lielākā zaudētāja būtu ES, tas tādēļ, ka Turcija labi apzinās, ka par ES dalībvalstu tik drīz nekļūs, un arī bezvīzu režīmu, kas, kā lēsts iepriekš, varētu būt līdz gada beigām, galu galā varētu arī vēl nepiešķirt, un to tik un tā baudītu visai maza sabiedrības daļa, kam ir biometriskās pases, tā kā Turcijai, patiesībā, nav daudz ko zaudēt, un zinot Erdogana straujumu, viņš patiešām var izvēlēties riskēt ar Eiropas Savienības attiecībām, lai pierādītu varu pašmājās un iebiedētu oponentus tā, lai nevienam vairs nerastos vēlme ko tādu atkārtot.
Atceramies, cik nikni Erdogans reaģēja uz eiropiešu iebildumiem par pretterorisma likumu, kas paredzēja tādus pantus, kas skaidri un gaiši vēršas pret Turcijā dzīvojošo kurdu opozīciju, ļaujot viņus apcietināt terorisma mēģinājumā teju par jebkuru stingrāk paustu vārdu.
Toreiz Erdogans bez īpašām ceremonijām pateica, lai Eiropas Savienība vispirms skatās savā sētā un tad uz kaimiņiem. Nekas radikāls no Briseles puses nesekoja, tikai vien norādījumi, ka tā nav labi.
Turcijā es pārliecinājos, ka cilvēki bīstas no Erdogana varas. Runāju, piemēram, ar kādu jaunu, progresīvu puisi, mūziķi, kurš strādā ielā, kas nesen piedzīvoja terorista sarīkotu sprādzienu, un viņš pauda vairākas kritiskas lietas arī par drošību pilsētā, bet ļoti lūdza, lai neminu viņa vārdu, jo, kā viņš sacīja, mēs šajās dienās nevaram būt droši par to, ko pasakām un kas var nepatikt valsts varai.
Arī akadēmiķi, domnīcu cilvēki ir ļoti kritiski, sakot, ka viņi nejūt intelektuālu varu, ka tā ir paģēroša, bet bez spējas un vēlmes iesaistīties dialogā. Tajā pašā laikā, daudzi arī atzīst, ka Turcija nav tāda režīma valsts, kā daudzas citas patlaban pasaulē, kā viņu pašu kaimiņos Sīrijā, kaut vai tas vien, ka Turcijā joprojām ir demokrātiskas vēlēšanas.
Bet, nepārprotami, Turcijas inteliģence, žurnālistiem, radošiem cilvēkiem, jauniešiem šis ir ļoti sarežģīts laiks, un kļūs vēl grūtāks, ja Erdogans tiešām valsts drošības aizsegā, ieviesīs vēl stingrākus grožus arī pret vārda, preses un citām demokrātiskajām brīvībām.
