Iļja Kozins: Bipolārais futbols – žurnālisti pret Veselības ministriju

Katrs stāsts sākas ar cilvēku. Šis sākās ar astoņdesmitgadīgo Annu, kuru pastāvīgi terorizē viņas psihiski slimā meita Marija. Pēc kārtējā paasinājuma Marija piekāva savu māti. Turklāt īpaši cietsirdīgi: Anna uz 16 dienām nokļuva slimnīcā ar pārsistu galvu, vairāku ribu lūzumiem, daļēji zaudējot dzirdi un ožu. Šī, kā pirmajā acu uzmetienā var šķist, dziļi personīgā sievietes nelaime pārtapa žurnālistu pētījumā „Psihiatrijas krēslas zona”, kurā piedalījos arī es. Es un mani kolēģi atklāja, ka šāds gadījums nebūt nav vienīgais. Savukārt sistēma, kam jānodarbojas ar slimu cilvēku aprūpi, pati ir saslimusi.

Psihiatrisku pacientu aprūpes sistēmai ar neapbruņotu aci var konstatēt bipolāro traucējumu iezīmes, kad šķietamā eiforija un draudzīgums iet roku rokā ar miegainību un depresiju. Tā vien šķiet, ka par pacientu aprūpi atbildīgajās iestādēs „neproduktivitātes mānija” ir kļuvusi par profesionālu slimību, kas skārusi ne tikai cilvēkus, bet sistēmu kopumā. Turklāt paši birokrāti, kā man personīgi likās, nevis vienkārši nesaprot, bet pat nenojauš, cik smagi ir saslimusi sistēma.   

Sistēma ir pazaudējusi jebkādu saikni ar realitāti. Kā izrādījās, tā nevar sniegt skaidras un pārliecinošas atbildes uz ļoti svarīgiem jautājumiem.

Bet tajā pašā laikā tie ir ļoti vienkārši jautājumi: Kā pacienti iekļaujas sabiedrībā pēc ārstēšanās stacionārā? Vai vispār kāds seko, lai šie cilvēki dzertu zāles? Kas notiks, kad sāksies tā dēvētā deinstitucionalizācija, proti, pacientu, kas šobrīd mitinās klīnikās, pārvietošana ambulatorā režīmā pusceļa mājās vai grupu dzīvokļos?

Mēs, projekta dalībnieki, interesējāmies arī par statistiku. To cerējām dabūt Veselības ministrijā. Kāds ierēdnis mums laipnā balsī atbildēja, ka nepieciešamās informācijas, piemēram, cik pacientus pēdējo 10 gadu laikā tiesas nosūtīja uz piespiedu ārstēšanu, ministrijai neesot. Taču „visticamāk” šī informācija ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram, kas atrodas Tvaika ielā. Tur mēs arī vērsāmies. „Tvaika ielā” atbildēja, ka viņu rīcībā ir ziņas tikai par saviem pacientiem, bet šo informāciju mēs nekādā gadījumā nedrīkstam saņemt. 

Rezultātā nācās pieprasīt informāciju katrai slimnīcai atsevišķi. Kopumā ir septiņas šādas iestādes visā Latvijā. Un arī jautājumi mums bija septiņi.

„Tvaika ielā” mūs mēģināja „atšūt”, atsaucoties uz fizisko personu datu aizsardzības likumu. Tas bija atklāts mēģinājums mūs aptīt ap pirkstu. Mēs neprasījām tā saucamos sensitīvos datus, proti, vārdus vai personas kodus. Tikai sausus skaitļus. Un tomēr slimnīcas personālu, kas turpināja spēlēt formālu atrunu plati, pārliecināt par pretējo tā arī neizdevās.  

Pretēji tam daudz atsaucīgāki bija Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas ārsti. Savukārt kādas citas iestādes atbilde pārsteidza ar savu bezkaunību, kas būtu vairāk raksturīga skolas huligānam. Šīs slimnīcas pārstāve izbrāķēja mūsu jautājumus un pie tam vēl pauda neapmierinātību sakarā ar to, ka mēs uzdrošinājāmies nepiedāvāt honorāru par to, ka viņai dienām ilgi nāksies pūlēties un sēdēt arhīvos, meklējot informāciju.

Attiecībā uz pārējām slimnīcām neatliek nekas cits kā vien diagnosticēt asus komunikācijas traucējumus: šo iestāžu pārstāvji vispār neko neatbildēja uz pieprasījumiem.

Pēc tam jau centralizēti caur Veselības ministriju mēs uzrunājām visas septiņas  ārstniecības iestādes vienlaicīgi. Likās, ka Veselības ministrijas ierēdņiem bezmaz vai spārni sāka augt no muguras, kad viņi - burtiski eņģeļa acīm! - zvērēja, ka savāks mums informāciju.

No ministrijas dabūjām solījumu, ka gadījumā, ja šie jautājumi izrādīsies neskaidri, viņi ar mums sazināsies, lai tos varētu precizēt. Tā nu mēs saņēmāmies un sākām gaidīt. Acīmredzot, šajā stadijā birokrātiskā nomāktība guva virsroku pār dienesta eiforiju. Pēc simtiem zvanu mums tomēr nosūtīja atbildi. Vien divas lapiņas, toties oficiālā formā. Pats valsts sekretārs parakstīja šo vēstuli! Tikai iedomājieties!

Tātad: vēstules pirmajā lapā – tabula, kur ir norādīts kopējais piespiedu ārstēšanās gadījumu skaits pēdējo 10 gadu laikā. Otrajā lapā tika skaidrots, ka pārējo pieprasīto ziņu ministrijai neesot, jo iestāde tās neapkopo.

Un neapkopo tāpēc, ka nav obligāta pienākuma to darīt.  

Pētnieciskās žurnālistikas projekts „Psihiatrijas krēslas zona”  

Projektā dažādu Latvijas mediju žurnālisti analizēja psihiski slimu, vardarbīgu pacientu diagnosticēšanas, aprūpes, ārstniecības un sociālās rehabilitācijas sistēmu. Projekts īstenots ar Jaunanglijas pētnieciskās žurnālistikas centra (Bostona, ASV) un Deinvidkarolīnas universitātes Informācijas un komunikācijas koledžas (ASV) atbalstu.

 

Projektā piedalās:

Anda Rožukalne – projekta redaktore, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore.   

Antra Ērgle – laikraksta Bauskas Dzīve žurnāliste

Ilze Kuzmina – laikraksta Latvijas Avīze žurnāliste

Iļja Kozins – Latvijas Radio žurnālists

Ivars Soikāns – ziņu aģentūras LETA žurnālists

Viktorija Puškele – portāla Tvnet žurnāliste

Zane Mače – žurnāla Ir žurnāliste.  

 

Izsmeļošu informāciju par pētījuma rezultātiem klausieties Latvijas Radio 1  ( 27.oktobrī pēc plkst.12:30) un Latvijas Radio 4 ēterā (27.oktobrī un 28.oktobrī plkst.13).

 

Pētījuma materiālus publicēs arī portāls Lsm.lv

 

Tāpat šajās dienās savas pētījuma daļas publicēs citi projekta dalībnieki.

Es sajutos, it kā būtu futbola laukuma vidū. Vienīgais, es nebiju spēlētājs, bet drīzāk bumba, kam ik pa laikam iesper te Veselības ministrija, te Tvaika ielas slimnīca. Te vienos, te otros vārtos.  

Saskaņā ar tradicionālā futbola noteikumiem mūsu komanda piedzīvoja smagu zaudējumu ar 1:7 ministrijas labā, pieņemot, ka atbildētie jautājumi ir līdzvērtīgi gūtiem vārtiem spēles laikā. Tomēr žurnālistikā darbojas citi noteikumi, un seši atlikušie jautājumi mums pateica daudz vairāk nekā iespējamās atbildes uz tiem. 

Latvijas psihiatrisko pacientu aprūpes sistēma ir tik ļoti sadrumstalota un slikti pārvaldāma, ka pēc iziešanas no slimnīcām pacienti faktiski paliek novārtā.

Taisnības labad ir jāsaka, ka projekta beigās sistēma sāka pamazām kustēties un risināt dažas problēmas. Taču - kamēr ierēdņi sēdēs kabinetos, bezgalīgi plānodami arvien jaunus un jaunus likuma grozījumus; kamēr šie grozījumi izies cauri tikpat lēnai apstiprināšanai parlamentā; kamēr tos sāks pielietot praksē, – reāli cilvēki reālu palīdzību tā arī nesagaidīs.    

 Un Anna no jauna var kļūt par savas meitas Marijas upuri.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti