Neviens par tevi nedomā tik daudz, cik tu pats
Raidījumam "Gudrs, vēl gudrāks" Kārlis pieteicies zinātkāres dēļ. "Man nelika mieru doma, kā ir piedalīties šādā spēlē, un aizrāva ideja, cik tālu tiktu es. Skolas līmeņa saturs man neraisīja lielas grūtības, atzīmes bija salīdzinoši labas, paralēli skolai apmeklēju debašu pulciņu, tādēļ nodomāju, ka vajadzētu būt labam pamatam, lai veiksmīgi startētu. Manuprāt, sliktākais, kas varēja notikt, bija neveiksmīga startēšana spēlē un sevis apkaunošana, bet, no otras puses, neviens par tevi nedomā tik daudz, cik vien tu pats."
Kārlis novērtē, ka varējis redzēt, kā filmē šāda veida raidījumus un kā strādā televīzijas komanda. "Skatītājs redz galarezultātu – raidījumu, kas ēterā ilgst vien vienu stundu, bet ne 5–6 stundas, kas nepieciešamas, lai to visu nofilmētu. Nemaz neskaitot darba stundas, kuras iegulda televīzijas personāls, lai samontētu un sagatavotu to, ko mēs redzam."
Kārlis atminas, ka neesot bijis tik viegli, kā televizora ekrānos izskatās.
"Dalībnieki stāv daudzu kameru priekšā. Viss, ko saka, tiek ierakstīts, un virsū spīd spoža gaisma. Tajā pašā laikā ir jāspēj ļoti ātri domāt un koncentrēties, lai spētu atbildēt uz jautājumiem – vēlams pareizi."
"Manuprāt, sajūta ir diezgan nedabiska. Es neteiktu, ka man tas nelikās saistoši. Tā laikam bija zināma adrenalīna deva, kas uzrunāja. Ir jāprot atslēgt savu prātu no ārišķīgajiem stimuliem, tad var ieslīgt azartā un spēlēt daudz brīvāk, neuztraucoties un tik ļoti neiespringstot par sniegumu. Protams, šo ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet arī nelielas neveiksmes vai kļūdas, piedaloties šādā izaicinājumā, nav nekāds pasaules gals kopējā bilancē."
Vai ir nozīme, no kurienes nāk cilvēks?
Piedalīšanās raidījumā "Gudrs, vēl gudrāks" ir piedzīvojums ne tikai konkrētajam dalībniekam, bet arī skolai un klasei, ko viņš pārstāv. "Es spoži atceros visus mūsu klases braucienus uz raidījumu ierakstiem Rīgā. Kopīgi pavadīta diena ar draugiem bez skolas – tas vienmēr bija patīkami un jautri."
"Jāteic gan, ka joku par to, ka dzīvoju Daugavpilī, cik tas ir tālu, kādā valodā tur runā un kas tik vēl ne, bija samērā daudz. Tā varbūt arī bija mana iziešana ārpus komforta zonas tajā mirklī, bet arī šāda pieredze ir vērtīga pieredze. Šķita, ka dalībnieki no citiem Latvijas novadiem, konkrēti Rīgas, novērtēja tādus dalībniekus kā mani, kas nāk no Daugavpils, par zemu. Visdrīzāk tā toreiz bija pat labāk. Man patīk pozitīvi pārsteigt, tad arī neizjūt tik lielu iekšējo spiedienu, ka ir obligāti jāuzvar vai jābūt kaut kādā veidā pārākam. Šāda attieksme vienam pret otru pavisam droši nav retums. Tagad, dzīvojot Vācijā, laiku pa laikam dzirdu stereotipus vai viedokļus par latviešiem vai Austrumeiropu, ar to vienkārši jāmāk sadzīvot vai labākajā gadījumā – mainīt un uzlabot."
"Raidījums "Gudrs, vēl gudrāks" iemieso ideju, ka gudram būt ir forši un stilīgi, tas ir tik ļoti motivējoši. Nekad nevajadzētu kautrēties vai novērtēt sevi par zemu, ja kaut kas padodas. Un te pat nav runa par gudrību standarta izpratnē, bet gan krietni plašākā nozīmē. Ir tik ļoti svarīgi, lai mēs katrs ar degsmi darītu to, kas mums sagādā prieku un entuziasmu. Ne visi esam radīti absolūti visām lietām, bet mēģināt ir ārkārtīgi svarīgi," pauž Kārlis.
Darbs – ne tikai iztika, bet arī misija
"Jau sen zināju, ka gribu virzīties inženierzinātņu virzienā. Skolā manas sekmes bija atbilstošā līmenī, un man ļoti patīk dabas zinātņu un tehnoloģiju zinātnes (STEM – Science, Technology, Engineering and Mathematics) – tās ir ļoti kārtīgas un strukturētas, manuprāt, tas ir skaisti, turklāt mani ļoti interesē programmēšana. Ir tik fantastiski likt datoram un iekārtām darīt lietas, kuras pašam negribas darīt manuāli."
Kārlis kā otro svešvalodu skolā mācījās vācu valodu un ieguva diplomu vācu valodas zināšanās (DSD II – Deutsches Sprachdiplom), kas pavēra iespēju studēt Vācijā.
"Kaut gan tas bija sarežģīts un arī nedaudz biedējošs solis, nodomāju, ka jāriskē. Pavisam noteikti tas bija tā vērts."
Šobrīd Kārlis studē mašīnbūvi aviācijas un kosmonautikas novirzienā Reinas-Vestfālenes Tehniskajā universitātē Āhenē, Vācijā. Paralēli studijām Kārlis strādā satelītbūves uzņēmumā "Airbus Defence and Space" Minhenē.
"Esmu piesaistīts tieši "Sentinel-5" projektam, kas ir daļa no Eiropas Komisijas un Eiropas Kosmosa aģentūras (European Space Agency (ESA)) Zemes un Eiropas novērošanas projekta "Copernicus" programmas. Šis instruments veiks atmosfēras gāžu, sastāvu un gaisa kvalitātes mērījumus virs Eiropas un publiskos datus. Ir aizraujoši strādāt šādā nozarē un spēt apvienot darbu ar lielāku misiju – strādājot pie kaut kā, kas uzlabo dzīves vidi un klimatu mums visiem."
Veids, kā sasniegt mērķus – ilgstoši spert mazus soļus to virzienā
Kārļa ikdienas "mazais rituāls" ir sekošana līdzi pasaules notikumiem, skatoties un klausoties gan televīzijas, gan radio pārraides. "Personīgi es satura ziņā visaugstāk novērtēju tieši pētniecisko žurnālistiku un ziņas, tādēļ cenšos atrast laiku, lai noskatītos tādus raidījumus kā "Panorāma", "Aizliegtais paņēmies" un "De facto", savukārt Latvijas Radio viļņos bieži klausos raidījumu "Krustpunktā". Uzskatu, ka sabiedriskie mediji veic ārkārtīgi svarīgu darbu, informējot sabiedrību un veidojot tās viedokli visdažādākajos jautājumos; to kvalitāte, manā izpratnē, ir gana augstā līmenī un pats svarīgākais – neatkarīga, nepietuvināta valsts iekārtai vai kādai specifiskai politiskai ideoloģijai."
Kopš Kārlis ir pārcēlies uz Minheni, kas atrodas salīdzinoši tuvu Alpiem, viņš ir pievērsies arī kāpšanai kalnos.
"Līdz šim nekad nebiju īpaši sportisks, bet pēc pāris izmēģinājuma kāpieniem kalnos radās azarts. Mani iedvesmo elpu aizraujošie skati un kvalitatīvi pavadītais laiks draugu kompānijā."
Paralēli savā ikdienā Kārlis atrod laiku, lai rūpētos par telpaugiem. "Man pašam ir neliela augu kolekcija mājās, par kuru es gādāju. Ir jauki redzēt, kā tie aug un attīstās, – te jo īpaši var apjaust to, ka ilgtermiņa rūpes sniedz augļus," smaidot teic Kārlis.
Kārlis norāda, ka vienīgais veids, kā sasniegt mērķus, ir ilgstoši spert mazus soļus to virzienā. "Tas ir kā kāpt kalnā, virsotne parasti izskatās ārkārtīgi tāla un izaicinoša, bet, turpinot ceļu, tā nāk tuvāk un tuvāk līdz brīdim, kuru bieži var arī nepamanīt, bet virsotne jau ir rokas stiepiena attālumā."
"Zinu, ka pavisam noteikti neesmu sasniedzis visus mērķus, bet uzskatu, ka to nemaz nav iespējams vai arī nav nepieciešams izdarīt, jo tie vienkārši ir kā bākuguns, kas ved mūs cauri miglai, kas ir mūsu dzīve. Mērķiem vienkārši ir jābūt, lai būtu jēgpilna dzīvošana," savu pārliecību pauž Kārlis Vagalis, viens no erudīcijas spēles "Gudrs, vēl gudrāks" kādreizējiem dalībniekiem.
