Šlesera atgriešanās, protams, nav nekas interesants, jo viņš atgriežas biežāk nekā Rīgā tiek nozagts velosipēds, bet šoreiz viņam ir itin eleganta kompānija: Aigars Kalvītis, Jānis Straume, Edgars Zalāns, Jānis Jurkāns, Ivars Godmanis (par pēdējo man ļoti žēl, jo cerēju, ka viņš atsāks veidot raidījumu „Saknes” un pastāstīs kaut ko par Latvijas slavenāko panku Tatjanu Ždanoku). Šie kungi, visticamāk, nav dzirdējuši dziesmu, kurā informē par to, ka beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu. Ar neapbruņotu aci skaidrs, ka modē ir bijušie, tāpēc nemaz nebrīnīšos, ja parīt tiks dibināta Silvio Berluskoni bijušo piegulētāju asociācija.
Kad pirms nedēļas mēģināju šo prieka vēsti pārrunāt ar kolēģiem, tas diemžēl nebija iespējams, jo citiem bija šķitis, ka tas taču ir joks. Nopietni to tiešām grūti uztvert, jo izsmalcinātībā šo partiju var pārspēt tikai Dona Beiža un Viktora Janukoviča rezidence ar zelta podu un saulespuķu sēklu mizām. Nav jābūt ar sevišķi čaklu fantāziju apveltītam, lai šī zvaigžņu parāde atgādinātu filmas, kurā kopā sapulcējušies aktieri, kuru lauri jau sen sakaltuši un salikti mājsaimnieču spilvenos.
Nē, nu, filma, kurā Stalone ar Švarcenegeru kopīgi izkļuva no pasaules drošākā cietuma, man ļoti patika. Un „Neiznīcināmie” vispār ir izcila. Tomēr, ja „Vienoti Latvijai” ir izdomājuši līdzināties šiem brašuļiem, ieteiktu atcerēties, ka „Neiznīcināmo” otrajā daļā Žans Klods van Damme (nejaukt ar Žanu Klodu Junkeru), protams, brangi cīnījās, bet beigās viņa galva tomēr tika atdalīta no ķermeņa un nomesta pie lidostas.
Savā preses konferencē „Vienoti Latvijai” ir paziņojuši, ka viņiem īsti premjera amata kandidāta nav. Tā kā man patīk efektīva resursu izlietošana, tad vēlos uzteikt šos varoņus. I lielam, i mazam, i Kalvītim skaidrs, ka Saeimas vēlēšanās šī komanda neuzvarēs, un neviens viņiem nepiedāvās vadīt valdību, tāpēc arī nav laiks, enerģija un nauda lieki jātērē kaut kādās bezjēdzīgās diskusijās par to, kurš ta te būs galvenais. Tas būtu tikpat muļķīgi kā dienām ilgi spriest, kā viņi rīkotos, ja vienam partijas pārstāvim varētu dāvināt nemirstību. Gan jau viņi arī varētu panākt vienošanos, bet reāli jau to nemirstību neviens nedāvinātu. Kamēr citas partijas diskutē par saviem premjeru kandidātiem, tikmēr „Vienoti Latvijai” varētu izdarīt ko lietderīgu. Piemēram, savest kartībā savu mājaslapu vai aiziet pie manikīra.
Vispār malači, jo sliktāku kompāniju grūti iedomāties. Blakus nostājoties, pat Latvijas labākais cilvēks (nominēju lāču māti Velgu Vītolu) kļūtu melns. Šonedēļ Latviju piemeklēja prieka vēsts, ka dzejnieka Kārļa Vērdiņa dzejolītis iekļauts 50 pasaules skaistāko mīlas dzejoļu sarakstā (apsveicu autoru un novēlu kļūt bagātam). Ja būtu tāds naida (vai apņirgšanas) dzejoļu saraksts, tad „Vienoti Latvijai” būtu lielisks iedvesmas avots, kas kādu latviešu dzejdari varētu aizvest līdz topa pirmajai vietai un ārprātīgai slavai.
Savā preses konferencē zvaigžņu komanda arī īsi un kodolīgi pamatojusi savu kopā sanākšanu, kā arī izklāstījusi pārdomas par dzīvi. Jānis Straume, piemēram, jau esot gandarīts par paveikto, Šlesers rukās, lai viņa daudzie bērni nebrauktu prom no Latvijas, bet Aigars Kalvītis ir praktiski aizmidzis. Cīņubiedrus sveikt ieradušies arī atbalstītāji, un raidījums „Panorāma” uzrunā Ventu Balodi, kurš vienkārši paskaidro, kāpēc atbalsta šo partiju – aprit 100 gadu kopš 1.pasaules kara sākuma, tāpēc nevajagot kauties. Iesaku to ātri padarīt par reklāmas saukli, jo diez vai kas labāks radīsies.
Iespējams, „Vienoti Latvijai” tic, ka ir pienākuši laiki, kad pieklājības pēc ļaudis vecākus kungus vienkārši palaiž apsēsties ne tikai autobusā, bet arī Saeimas deputāta krēslā. Es domāju, ka tik pieklājīgi mēs tomēr neesam. 2013.gada 9.decembrī šajā portālā publicēju solījumu apēst e-talonu gadījumā, ja Šlesera kungs tiks ievēlēts par Saeimas deputātu. Solījums paliek spēkā.
