Principā visā pasaulē ir pieņemts, ka starp vairākdaļīga skaņdarbu cikla daļām valda klusums. Taču Mocarta laikos pašsaprotama bija atzinības izpaušana katrreiz, kad diriģents nolaida zizli vai pianista nolika rokas klēpī pēc kaut vai vienas sonātes daļas priekšnesuma. Izrādās, aplausi pēc katras simfonijas daļas esot nākuši modē arī Vakareiropā, iespējams, uz šāda viļņa veidots arī jaunais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) cikls – „Koncertsarunas ar Goran Gora”, kura Bēthovenam un viņa 5. simfonijai veltīto sarīkojumu man bija tā veiksme apmeklēt. Līdzi ņēmu 11 gadus veco dēlu Albertu, viņam tā bija pirmā tikšanās ar Bēthovena Likteņsimfoniju. Interesanti, ka jebkurš normāls jaunietis labi zina gan tās pirmās taktis – motīvu „kā liktens klauvē pie durvīm”, gan kaut kur dzirdējis faktu, ka komponists bija kurls. Šie motīvi bija likti pamatā arī koncerta devīzei: „Bēthovens – cilvēks ar izcilu dzirdi”, bija piedomāts arī par asprātīgu vizuālo noformējumu un iespēju nofotografēties pie šī plakāta Lielās ģildes foajē. Kā saka, darīts viss, lai jauniešiem, kam bija adresēts šis LNSO piedāvājums, būtu interesanti un kur acis pamielot.
Arī Goran Gora savu priekšlasījumu sāka ar kādu anekdoti: ka, lūk, vidusmēra amerikāņu skolēna priekšstatā Bēthovens ir… suns. Skaidrs, ka daļa klātesošo bija redzējusi vai vismaz kaut ko dzirdējusi par šāda nosaukuma filmu, tomēr šāds epigrāfs neatbilda kopumā patīkami informējošajam, neuzspiestā manierē veidotajam stāstījumam par komponista personību un apstākļiem, kuros veidojās gan viņa raksturs, gan dzima iecere 5. simfonijai. Klausījos no skatuves stāstītajā un prātoju, ko teiktu es, ja man būtu jāuzrunā gados jaunu klausītāju auditorija, kuri, domājams, pirmoreiz atnākuši uz simfonisko koncertu. Droši vien iepazīstinātu ar dažiem instrumentiem, to skanējumu, nedaudz sīkāk parunāt par simfonijas uzbūvi – ka ne tikai Bēthovens to rakstīja četrdaļīgu. Varbūt pieminētu arī viņa daudzās mūzas, grāfienes, lai iešķiltu romantikas dzirksti klātesošajiem pārīšiem. Jā, tādus zālē manīja, netrūka arī vecāku ar bērniem un, man par pārsteigumu, tādu vidējās paaudzes klausītāju, kuri, šķiet, ka netīšām iemaldījušies šādā lekcijas tipa pasākumā.
Izskanot simfonijas pirmajai daļai ar Atvaru Lakstīgalu pie diriģenta pults, uz mirkli iestājās mulss klusums – aplaudēt vai nē? Jau iepriekš biju Albertu brīdinājusi, ka to darīt nedrīkst. Bet te situācija piespieda mūs rīkoties pretēji Latvijas koncertdzīves nerakstītajai tradīcijai, jo pasākuma scenārijs paredzēja runāšanu starp simfonijas daļām. Par laimi, izrādās, neesam nekādi noziedznieki Eiropas kontekstā, un, iespējams, arī konservatīvajai vecākajai paaudzei ar laiku nāksies lauzt ilgās „klusēšanas” ieradumu.
Jā, cilvēkiem nereti nav viegli pieņemt pārmaiņas – aplausus starp simfonijas daļām, vieslektoru no dziesminieku vidus, kartona tēlus koncertzāles vestibilā. Ideja, ka par ievērojamākajiem pagātnes komponistiem runā mūsdienu varonis, par kādu daļā jauniešu var uzskatīt Jāni Holšteinu-Upmani jeb Goran Gora, ir apsveicama. Taču uz manu vaicājumu, vai nākamais būs Dons, kurš vadīs šādu ciklu, orķestra direktore Indra Lūkina tikai atsmaidīja. No otras puses, kas cits atliek, kā ķerties pie dažādām „ēsmām”, pievilinot jauno klausītāju paaudzi koncertzālēm, ja pašlaik akadēmiskais žanrs kļuvis par elitāru mākslu?
Pirms 90 gadiem klasiskās mūzikas pārraides tolaik vienīgajā Latvijā radiofonā klausītājiem bija pašsaprotamas un zināmā mērā ikdienišķas. Mana vecmāmiņa jaunībā zināja visas Emīla Dārziņa solodziesmas, mīlēja Grīga un Čaikovska mūziku. Varbūt tagad vairāk Latvijas jauniešu pazīst Goran Gora nekā Bēthovenu? Vai vispār iespējams (un vai vajadzīgs?) panākt, ka akadēmiskā mūzika atkal kļūtu tikpat saprotama un pieņemama ikvienam, kā tas bija kādreiz?
Šādi jautājumi aktualizējas arī Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas sakarā, kuras dažu nominantu vārdi, domāju, vairumam Latvijas iedzīvotāju maz ko izsaka. Šai sakarā visai interesants šķita izcilā diriģenta Māra Sirmā izteikums preses konferencē par godu LNSO tuvākajiem koncertiem, ka pēdējos gados balvu pasniegšanas ceremonijai pietrūkst sirsnības un intimitātes, ka noskaņu sabojā uzspēlētais „šovisms” un pārspīlēta greznība. Jā, varētu taču sarīkot skaistu koncertu un pa vidu bez garām runām pasniegt balvas? Bet nē, tagad pat popmūziķiem balvu sadales ceremoniju vajag operā! Vienlaikus par ļoti izdevušos nevarēja saukt „Kilograma kultūras” balvu sadali, kur TV gaismotāji netika galā ar radio studijas specifiku.
Jā, rīt atkal talkā nāks banka un konjaks, lai viss būtu glauni, reizē skumji paredzami, līdzinoties iesācēju lektorijam, kur starp brīnišķīgiem priekšnesumiem runā un aplaudē. Vienīgais patiešām patīkamais pārsteigums šoreiz ir balva par talantu audzināšanu. To 3. martā saņems pedagogs, diriģents un komponists Jānis Kaijaks, kura sumināšana ir arī goda parādīšana Rīgas operetes teātrim, kam mūziķis atdevis lielu daļu mūža. Vai tiešām sagaidāma attieksmes maiņa pret pirms 30 gadiem klaji nonicināto operetes žanru? Kā nekā savulaik tieši muzikālais teātris daudziem kalpoja par pirmo soli ceļā uz kruīzu pa klasiskās mūzikas okeānu. Un jau 6. martā aizjūras ceļojumā uz Ameriku vedīs nākamais LNSO koncerts!
