Kremļa agresivitāte beidzamo divu gadu laikā ievērojami pieaugusi, un taisnība tiem, kas jau pērn Krimas krīzes laikā apgalvoja, ka pastāvošā kārtība Eiropā būtiski mainījusies. Daļa Eiropas valstu, galvenokārt no bijušā padomju bloka, atskārtusi, ka pienācis laiks nopietnāk pievērsties aizsardzības lietām. Taču ne jau no laba prāta tās gatavas prāvu daļu savu ienākumu atvēlēt armijai. Uz to šīs valstis, arī Baltijā, pamudinājis Kremlis. Vietā atgādināt, ka vēl pat pirms Kijevas Maidana un tam sekojošā kara Donbasā Krievija uzsāka pavisam cita mēroga un rakstura militāros manevrus mūsu robežu tuvumā. Baltijas valstu politiskā un militārā vadība saprotami nereaģēja sakāpināti, lai gan pieredzējušam novērotājam šo mācību praktiskie mērķi bija saprotami – Krievija gatavo karavīrus uzbrukuma operācijai Baltijā. Redzot šādu gatavošanos, alianse pastiprināja mācību intensitāti trijās Baltijas valstīs, tomēr mērogi ne tuvu nesasniedza Krievijas mācību apjomus, kas pārsniedza desmit tūkstošus iesaistīto karavīru un lielu skaitu tehnikas.
Vēl pirms nedaudz gadiem Latvijas bruņotie spēki gatavojās gandrīz vai vienīgi miera uzturēšanas operācijām. Liela daļa mācību pagāja, piemēram, slīpējot darbību kontrolposteņos. Tolaik šķita kuriozi dzirdēt no augsta ranga Latvijas bruņoto spēku virsnieka, ka tikai tagad latviešu karavīri tikšot gatavoti konvenciālā kara vešanai. Taču tā nebija tikai vienīgi latviešu kļūdīšanās, liela daļa NATO dalībvalstu dzīvoja pārliecībā, ka nekādi sevišķi pārbaudījumi vairs nav iespējami – to apliecināja strauji samazinātie aizsardzības budžeti daudzās dalībvalstīs. To derīgi atcerēties, kad izskan apgalvojumi par Rietumu kareivīgo retoriku, kas varot izaicināt krievus. Redzams, ka zaglis ir tas, kas visskaļāk sauc pēc zagļa ķeršanas - aizrāvusies ar kaujas mācībām un lidojumiem Baltijas valstu tuvumā, Krievija aizrāda NATO uz palielināto militāro klātbūtni šajās valstīs. Krievus var saprast, viņus satraukusi alianses darbošanās, kas droši vien mazinājusi Kremļa pārliecību, ka NATO neaizstāvēs Baltijas valstis.
Nemānīsim sevi, ja Vladimirs Putins būtu drošs par izdošanos, uz Donbasa notikumu atkārtošanos pie Baltijas jūras nebūtu ilgi jāgaida. Krievijas autoritārais līderis, kas vēlas PSRS impērijas atjaunošanu, savas valsts iekšienē ir izdarījis faktiski visu, lai šīs valsts sabiedrība atbalstītu jebkādu viņa ierosinātu ārēju agresiju.
Likvidētā preses brīvība, spēka struktūru palielināšana, korporatīva valsts modeļa izveidošana ir devusi rezultātu – vairāk kā 80% atbalstījuši Putina agresiju Ukrainā. Kādreiz šķistu neticami, ka krievu lielākā daļa varētu tik viegli pieņemt dogmu par ukraiņiem kā fašistiem un ienaidniekiem. Taču ne tagad, kad kļuvis skaidri redzams Putina mērķtiecīgā darba rezultāts 15 gadu laikā. Arī te tas pats stāsts par zagli – krievu „analītiķi” ar Kremļa saimnieka ziņu sauc Ukrainu par fašistisku valsti, lai gan tieši Krievijā jau izveidojusies fašistiski korporatīva valsts, kas atgādina Musolīni modeli Itālijā.
Nesenās NATO mācības, kurās piedalījās arī latviešu karavīri, pēc viņu teiktā, bijušas vērienīgas. Sabiedroto armiju karavīri izspēlējuši „parastu” konvenciālā kara kauju ar uzbrukumu ciemam, kas nonācis pretinieka rokās. Tā atbrīvošanu nodrošinājusi aviācija, artilērija un kaujinieki. Apjomīgas un vajadzīgas mācības, kuru praktiskie mērķi ir skaidri – būt gataviem „parasta” kara vešanai ar pretinieku, kam beidzamajos gados ne vienu reizi vien bijusi iespēja pārbaudīt savu prasmi praktiskos „pasākumos”. Vienlaikus šādas militārās aktivitātes skaidri demonstrē, ka alianse atbilstoši novērtējusi signālus, kādus visai Eiropai, vispirms tuvākajiem kaimiņiem, ir sūtījusi Krievija.
To, ko līdz šim nav novērtējušas civilpersonas, daudzi NATO ģenerāļi sapratuši jau krietni sen. Jau kopš iebrukuma Gruzijā 2008.gada vasarā militārie analītiķi ieraudzīja atšķirīgu – karot gatavu Krieviju. Šīs valsts militārās spējas ir pieaugušas, taču ne tik ļoti, lai mērotos spēkā ar NATO apvienotajiem spēkiem. Ukrainā kļuvis redzams, ka pat ar elites daļām – dažādām specnaza vienībām, Kadirovam uzticamajiem čečeniem un Pleskavas desantniekiem krievi nevar uzveikt nepietiekami apgādātos ukraiņus. Atgriežoties pie „kara bungām” – lai to rībināšanai nerastos reāla nepieciešamība, ir derīgi atbalstīt savus nacionālos bruņotos spēkus un pieprasīt lielāka sabiedroto kontingenta pastāvīgu atrašanos Latvijā.
