Nesaprotams lēmums, kas liek vienīgi minēt, vai Latvijas valsts galva un viņa “aparāts” atzinuši “vēlēšanas” Krievijā par leģitīmām, speciāli ignorējuši neseno uzbrukumu Anglijas pilsētā Solsberi un piemirsuši par Krimas sagrābšanu un iebrukumu Donbasā, kur nogalināti jau vairāk par 10 tūkstošiem cilvēku. Visbeidzot nesaprotami, jo vēl pavisam nesen Latvijas ārlietu ministrs kopā ar septiņu citu valstu ārējā resora vadītājiem demonstratīvi paziņojis, ka neļaušot aizmirst Krievijas izdarītos pārkāpumus.
Lielceļa laupītāji pieklājību un tolerantu izturēšanos nesaprot, jo par izšķirošo uzskata pareizajā brīdī izdarīto fizisko triecienu. Arī acīmredzama pielabināšanās labumu nav spējīga dot, un par to nevajadzētu rasties ne vismazākajām šaubām.
Atgriezīsimies pagātnē – vai Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers nav centušies izrādīt cieņu ar braukšanu uz Maskavu, lai 9.maijā noskatītos “uzvaras parādē” Sarkanajā laukumā? Un kā tas līdzējis mūsu starpvalstu attiecībām? Tik vien, ka tās kļuvušas aizvien apdraudētākas un, tikai pateicoties dalībai NATO, varam dzīvot normālu dzīvi.
Vējoņa vēstījums ir kauna lieta, pat tikai viena tāda sīkuma dēļ, kā neseno Krievijas prezidenta “vēlēšanu” aizvadīšana Ukrainai atņemtajā Krimā.
Tas mūsu prezidenta padomniekiem šķiet sīkums? Nav īsti saprotams, no kā īsti pamudinājumu sūtīt apsveikumu uz Kremli guvis Latvijas prezidents un kamdēļ viņš nav sekojis Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei un Eiropas Padomes prezidentam Donaldam Tuskam, kas atteicies apsveikt Vladimiru Putinu ar pārvēlēšanu Krievijas prezidenta amatā, par iemeslu minot uzbrukumu dubultaģentam Sergejam Skripaļam Anglijā.
Skumji un nožēlojami, ka iepriekš nav iegūta informācija, ka premjerministre Terēza Meja Eiropas Savienības līderu samitā Briselē centīsies pārliecināt pārējās bloka valstis vienoti nosodīt Maskavu par Lielbritānijā notikušo uzbrukumu ar nervus paralizējošu vielu. Kā lai šādam nosodījumam tagad pievienojas Latvijas prezidents?
Latvijā, kā jau pierobežas valstī, kaimiņos ar aizvien autoritārāko un agresīvāko lielvalsti, nepieciešama lielākā vērība augstāko amatpersonu runām un darbībai. Izlikšanās, ka mēs neko neredzam un tepat aiz austrumu robežas viss ir kārtībā, nevar dot labus rezultātus, tieši tāpat kā pirms nepilniem astoņdesmit gadiem, kad Latvijā ienāca lieli Sarkanās armijas okupācijas spēki. Valsts galvas reprezentatīvais amats ne vien ļauj, bet liek par pienākumu izpausties svarīgos brīžos ar nopietniem aicinājumiem.
Apsveikums Putinam noteikti tāds nebija. Vai ar to Vējonis vēlējās izpatikt piektajai kolonnai, kas aizvadītajā svētdienā iecirkņos atdeva savas balsis nenomaināmajam Krievijas vadītājam?
Nav īstais brīdis Latvijas prezidentam izlikties, ka mūsu robežu tuvumā nekas īpašs nenotiek. Vējoņa apsveikums ir nepareizs signāls, turklāt tas nevar uzlabot mūsu attiecības ar impērisku ambīciju un revanša alku pārņemtu valsti.
