Pamatīga iepazīšanās ar nule Viļņas universitātē aizstāvēto Džinas Donauskaites doktora disertāciju “Mediju loma nabadzības samazināšanas politikā: Lietuvas interneta mediji ekonomiskās krīzes laikā” lika ieraudzīt paralēles un domāt par Latvijas situāciju. Saskatīju daudzas līdzības.
No 2009.gada līdz 2012.gadam pētot Lietuvā ietekmīgo ziņu portālu delfi.lt un lrytas.lt saturu (896 ziņas), Džinas Donauskaites galvenie secinājumi ir sekojoši:
Nabadzības atspoguļogumu, skatījumu uz sabiedrības ekonomiskajām problēmām un spēju tās izprast ietekmēja tas, ka ekonomiskā krīze novājināja medijus. Lai saglabātu savu ietekmi tirgū un auditoriju, tie atteicās no profesionālajām vērtībām, proti, ziņu “ražošanā” arvien nenozīmīgāka loma bija žurnālistikas principiem un kvalitātes kritērijiem.
Tirgus faktoru ietekme uz profesionālo līmeni īpaši ietekmēja rakstus par nabadzību, tās cēloņiem un ekonomisko problēmu kontekstu, jo šo materiālu pamatā bija galvenokārt ārpus redakcijām tapušas informācijas pārpublicēšana. Lai gan portāli savstarpēji konkurēja, to redakcionālās politikas šīs tēmas skatījumā neatšķīrās. Interneta medijos neviens no darbiniekiem nespēja demonstrēt padziļinātu izpratni vai specializāciju sociālo jautājumu atspoguļojumā. Neskatoties uz lielo sabiedrisko nozīmību, nabadzība un tās pārvarēšana bija margināli temati, kas citu ziņu vidū parādījās dažādās portālu sadaļās, ieskaitot, biznesa, kriminālziņu un izklaides slejas.
Tikai 2009. un 2010.gadā, kad Lietuva piedzīvoja ekonomiskās recesijas zemāko līmenī, nabadzībai portālu saturā bija pievērsta lielāka uzmanība, un tā tika skatīta kā publiskās politikas daļa. Vēlāk, īpaši kopš 2012.gada, kad Lietuvā tika realizēta nabadzības mazināšanas politika, portāli zaudēja spēju nabadzību skatīt publiskās politikas kontekstā.
Publicējot ar sociālajām problēmām saistītu informāciju, portāli nebija neitrāli vērotāji, tie ieņēma aktīvu moralizētāju pozīciju, audzinot un izglītojot visus nabadzības jautājumā iesaistītos, ieskaitot sabiedrību. Vienlaikus tie parādīja kolaboratīvu uzvedību, zaudējot profesionālo lomu, jo pārsvarā atbalstīja informāciju, ko piedāvāja nabadzības novēršanas politikas realizētāji, lielākoties Lietuvas valdība. Tādējādi portālos dominēja oficiālā pozīcija par nabadzības novēršanas jautājumiem.
No vienas puses, portāli kritizēja valdību vai, precīzāk, tās rīcību nabadzības samazināšanā un uzskatu, ka publiskā sektora izdevumu ierobežošana ir vienīgais nabadzības mazināšanas risinājums. No otras puses – interneta mediji samazināja valdības atbildību, popularizējot uzskatu, ka ekonomiskā labklājība ir pašu iedzīvotāju rokās. Tādējādi, pēc disertācijas pētījuma autores domām, redakcijās tika racionalizētas valdošās ideoloģijas.
Veidojot uzskatu, ka nabadzības problēmas risināmas ar brīvā trigus instrumentiem, portāli demonstrēja neoliberālo ideloģisko orientāciju. Lai gan citi mediji nabadzību skatīja strukturālā kontekstā, saistot to ar ekonomisko krīzi, bezdarbu, pakalpojumu un preču pieejamību, portāli nabadzības strukturālos cēloņus sistemātiski ignorēja, attiecinot tos uz indivīda atbildību.
Vēl viens veids, kā ziņu portāli runāja par nabadzību – tie centās atbildību par tās risināšanu uzvelt uz sabiedrisko organizāciju un to veidoto labdarības projektu pleciem, tādējādi mazinot valsts lomu. Interneta mediju aizstāvētā neoliberālā politika lika skatīt nabadzību kā indivīda vainu vai indivīda tieksmi dzīvot nabadzībā.
Atsevišķās publikācijās portāli aizstāvēja pozīciju, kas nabadzības cēloņus ierauga sabiedrības kultūras īpatnībās, indivīdu deviantā uzvedībā, “problemātiskās personībās”, neatbilstošā sociālā atbalsta izmantošanā, parazītiskā dzīvesveidā un noziedzībā. Šis neokonservatīvais skatījums tika izmantots, lai atbalstītu lielāku sociālo kontroli un sodus, kas veicinātu “nabadzības prevenciju”. Tieši tāda pati ideoloģiskā orientācija bija vērojama Lietuvas nabadzības novēršanas politikā, līdz ar to portāli kļuva par daļu no valsts ideoloģiskā aparāta ("state aparatus").
Valsts lomas samazināšanā sabiedrības labklājības nodošināšanā nebija pretrunā ar mediju biznesa interesēm. Mediji aktīvi iesaistījās labdarības kampaņās, atbalstot nevalstiskās organizācijas, taču izceļot galvenokārt tās, kuras neuzsvēra valdības atbildību nabadzības samazināšanā.
No dažādām trūkuma skartām grupām portālu ziņās tika izceltas tikai divas – bērni un pensionāri, reizēm pieminot visdziļākajā nabadzībā dzīvojošos, piemēram, ubagus, klaidoņus un bezpajumtniekus.
Relatīvi reti portāli savās ziņās izcēla tās grupas, kas, atbilstoši statistikas datiem, daudz lielākā mērā bija pakļautas nabadzības riskam – vientuļie vecāki, daudzbērnu ģimenes un jauni cilvēki. Vienlaikus portālu saturā skaidri parādījās “ sociālo palīdzību pelnījušās” nabadzīgo grupas un tās, kam nevajadzētu sniegt palīdzību.
Viens no interesantākajiem secinājumiem: portāli nabadzību skatīja lielākoties globālā, nevis nacionālā vai lokālā mērogā. Tas nozīmē, ka to saturā bija daudz vairāk ar sabiedrības trūkumu un nevienlīdzību saistītu ziņu no citām valstīm, nekā Lietuvas.
Izlasīju Džinas interesanto disertāciju un burtiski pēc pāris dienām mani sasniedza ziņa, ka iznākusi Jairo Lugo-Ocando grāmata „Blaming the Victim. How Global Journalism Fails Those in Poverty“. Arī šajā pētījumā galvenā atziņa ir par nabadzības neadekvāto atspoguļojumu globālajos medijos, to dekontekstualizējot un izvairoties trūkumu sasaistīt ar vienu no tā galvenajiem cēloņiem - nevienlīdzību.
