Atzinums par 2024. gada 24. februāra LSM.lv "Cūku komiksa" publikāciju (tālāk – Publikācija) pieejams sabiedrisko mediju tiesībsardzes tīmekļa vietnē. Tas veidots, izmantojot likumā paredzēto iespēju pēc savas iniciatīvas vērtēt satura atbilstību sabiedrisko mediju redakcionālajām vadlīnijām. Vēlāk tika saņemts arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rosinājums vērtēt minēto komiksu. Tālāk sniegts detalizēts skaidrojums par vērtēšanas procesu, kura laikā, apzinoties, ka komikss ar satīriskiem elementiem nav tipiskai žurnālistikai raksturīgs saturs, lūgti speciālistu skaidrojumi.
Atgādināšu, 2024. gada 24. februārī, sastopoties ar sabiedrības reakciju, LSM.lv redakcija nekavējoties skaidroja "Cūku komiksa" pamatideju. Nedaudz vēlāk, saņemot informāciju no personas, kas pārstāv Ukrainas iedzīvotāju intereses, par Publikācijas uztveri ārpus Latvijas un apsverot tās potenciālo vērtējumu, publikācija tika izņemta no LSM.lv satura. Sekoja LSM.lv galvenās redaktores atvainošanās, skaidrojoša publikācija LSM.lv, komiksa apspriešana LTV Redakcionālajā kolēģijā.
Kāpēc atzīts pārkāpums?
Atzinums galvenokārt skar redakcionālos lēmumus. Veicot Publikācijas tapšanas apstākļu un motivācijas vērtējumu, noskaidroju, ka redakcijā apspriests tās saturs, kas novērtēts, paļaujoties uz kompetenta redaktora lēmumu. Lēmuma pamatā bija ilgākā laikā uzkrātā pieredze un redakcijas darbinieku zināšanas par rubrikas "Cūku komikss" saturu, tā mērķiem un tēliem.
Tā arī bija viena no galvenajām problēmām, ka redakcijā netika pietiekami novērtēts Publikācijas datums, satura un tā iedarbības plašākais konteksts, ko veido vairāki svarīgi aspekti. Viena daļa attiecas uz komiksa tēliem un cūku kā galveno varoni, kuras interpretācija ietver kultūrā balstītas negatīvas nozīmes un asociācijas. Otru konteksta daļu veido ilgstošās ģeopolitiskās krīzes un aktuālo notikumu veidotā dažādu sabiedrības grupu attieksme pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, pret kara izraisītiem notikumiem un procesiem Latvijā, kur katrs iedzīvotājs izjūt Krievijas uzsāktā kara politiskās, ekonomiskās un sociālās sekas. Trešā – plašāka skatījuma – daļa būtu saistāma ar Ukrainas iedzīvotāju iespējamo šāda vēstījuma uztveri kara otrajā gadadienā. Svarīga ir arī šī komiksa attēlu un uztverto nozīmju interpretācija hibrīdkara mērķu pastiprināšanai.
Tāpēc atzinumā sabiedriskā medija atbildība par sabiedrības interešu ievērošanu sasaistīta ar neapdomīgu rīcību attiecībā uz nepieļaujamu neaizsargātas, viegli ievainojamas sabiedrības grupas aizskaršanu.
Ko mēs katrs vērtējām (uz ko skatījāmies), un kas bija domāts?
Gribu pievērst uzmanību tam, kā un kādā apjomā komiksa saturs bija pieejams sociālās tīklošanās platformās un LSM.lv saturā. Salīdzinot sociālajos medijos apspriestos "Cūku komiksa" attēlus, ievēroju, ka tie veido tikai daļu no publikācijas (galvenokārt zīmējumi). Portālā LSM.lv publicētajā versijā Publikācijas virsraksta vēstījums "Ukrainai ir jāuzvar" padara aktuālā komiksa ideju skaidrāku (skat. 1. attēlu).
- attēls.
LTV galvenā redaktore Sigita Roķe, komentējot mākslinieces motivāciju, saka, ka "kara gadadiena bija aktuāls dienaskārtības jautājums, kādiem autore arī regulāri pievērsās. Ņemot vērā, ka pēdējā laika ziņas no frontes nebija pārāk iepriecinošas, jo rietumvalstis vilcinās piegādāt solīto bruņojumu un Ukrainas armijai trūkst ieroču un munīcijas, tad komikss pievērš uzmanību tam, ka ukraiņiem arī šādā laikā nekas cits neatliek kā vieniem pašiem turpināt cīņu līdz uzvarai. Publikācijas mērķis bija pievērst uzmanību kara gadadienai un Ukrainas uzvaras nepieciešamībai. Tas arī norādīts pievienotajā ilustrācijas aprakstā."
Savukārt vēstījuma ideju redaktore raksturo kā Ukrainu atbalstošu: "Kamēr rietumvalstis turpina lemt, kā un vai palīdzēt, ukraiņi turpina karot, jo "kas gan cits" viņiem atliek. Komikss mudina nebeigt turpināt just līdzi ukraiņiem un cerēt uz uzvaru pār Krieviju. Pirmajā ainā redzams apņēmīgs, fiziski spēcīgs, vīrišķīgs karavīrs nosacītā formas tērpā, ar tetovējumu "Ukraina" uz bicepsa, un ar ieroci, kas uzrunā skatītājam saka: "Mēs cīnīsimies līdz uzvarai...". Lai tas nebūtu tikai kā tukšs sauklis, ir pievienota otra aina, kurā šis karotājs ar ugunsmetēju iznīcina dažādus mūdžus. Tajā redzams teksts "...Jo kas gan cits atliek". Tas nozīmē – ja nebūs šīs uzvaras, šī melnā, draudošā masa visu pārņems. To var redzēt arī pēc zīmējuma sadalījuma tumšajā un gaišajā daļā. Kā centrālais, vadošais tēls šajā melnajā masā ar dažādiem rēgiem ir divgalvains ērglis, kas simbolizē Kremli." Arī iepriekš "Cūku komiksos" ir aplūkota Krievijas agresija Ukrainā, "uzsverot notiekošā nozīmību, mūsu visu atbildību un līdzdalību un nosodot agresoru".
Roķe skaidro, ka, "atkārtoti izvērtējot publikāciju, sapratām, ka komiksa vēstījums ir viegli pārprotams un interpretējams. Novērtējot situāciju, sapratām, ka komikss šajos apstākļos var radīt neaizsargātas grupas – ukraiņu – ciešanas. Centieni pasargāt mazaizsargātās grupas likti LSM.lv darbības principu pamatā."
Komentējot "Cūku komiksa" kā izpausmes veida atbilstību sabiedrisko mediju formātam un sabiedrisko nozīmi, Roķe uzsver, ka "komikss kā vēstījums žurnālistikā ir izmantots jau kopš preses pirmsākumiem. To nereti lieto, lai izaicinātu auditoriju un parādītu notikumus no cita skatu punkta. Komiksos nereti tiek skartas arī ļoti jūtīgas un traģiskas tēmas, piemēram, holokausts, Tuvo Austrumu konflikts, "Arābu pavasaris". Mainoties satura lietotāju paradumiem, kas liecina, ka liela daļa auditorijas saturu iegūst īsa formāta, viegli uztveramās un vizualizētās vienībās, šāds saturs iegūst aizvien lielāku nozīmi". Redaktore norāda, ka komiksa formāts ir būtisks, "ja sabiedriskais medijs grib uzrunāt gados jaunu auditoriju digitālajās platformās. Arī izvēlētais dzīvnieks – cūka –"Cūku komiksos" (kas arī pieminēts komiksu "leģendā") nav ne laba, ne ļauna, bet neitrāla, to pēc vajadzības pielāgojot kontekstam. Bet arī negatīvas situācijas atspoguļojumā cūka nekad nevienu nepazemo vai neizsmej – drīzāk šis tēls simboliski norāda uz notiekošā absurdu."
Mākslas zinātniece: "Karikatūras uztveram emocionālāk"
Atzinumā ir runa par diviem zīmējumiem, tomēr to interpretācija skar daudz plašāku jautājumu loku. Starp biežāk minētajiem ir mākslinieciskās izteiksmes brīvība, komiksa kā formāta likumsakarības, satīras loma mediju saturā un karikatūra kā grafikas nozare, sabiedrības uztveres jautājumi, sabiedrisko mediju uzdevumi un atbildība. Lai paplašinātu diskusiju par šo gadījumu, lūdzu arī citu speciālistu vērtējumus. Abas ekspertes, kuru vērtējumu galvenās tēzes lasāmas zemāk, uzskata, ka komunikācijas ētikas normas vai redakcionālās vadlīnijas nav pārkāptas, tāpat Publikācijā nav pārkāpta robeža, kas atšķir vārda brīvību no visatļautības. Taču mākslinieciski netika izprasta ierastā karikatūristu prakse – balansēt starp pretrunām: starp abstrakciju un realitāti, komisko un traģisko, ilūziju un simboliku, veidolu un zīmi.
Mākslas zinātniece, Ph.D. Gundega Gailīte (vērtējums lasāms šeit) raksta: "Tekstuālo informāciju uztveram racionālāk, bet karikatūras daudz emocionālāk (zemapziņas līmenī), tāpēc ātrāk, pat acumirklīgi. Lai skatītājs vieglāk uztvertu zīmju veidus, tie jāizvēlas iespējami lakoniski, kā to mēģināja darīt arī māksliniece. Konkrētajā situācijā G. Evelone zīmēja Ukrainas tautas personifikāciju (ko apliecina nepārprotamais uzraksts "Ukraina" uz mājdzīvnieka rokas) antropomorfizētas cūkas veidolā, kareivīgumu pastiprinot ar stilizēto, bruņām līdzīgo apģērbu un ieroci rokās. Uzsaukums "Mēs cīnīsimies līdz uzvarai!" tika sabalsots ar kaujiniecisko noskaņu, ko pauž simboliskā karavīra ķermenis, bet, jo īpaši, sejas (purna) izteiksme. Tā kā ārpolitisko notikumu kontekstā Ukrainas cīnītāji pamatoti ir ieguvuši ideālvaroņa statusu, G. Evelonei šī izvēle likās pašsaprotama. Karikatūra atbilst praktizētā "Cūku komiksa" formāta prasībām, kurā, apvienojot verbālā un vizuālā elementus, tika regulāri un veiksmīgi atspoguļotas aktuālākās reālijas."
Komentējot Publikācijas uztveri, Gailīte piebilst: "Tomēr šoreiz G. Evelone pilnībā neapzinājās, ka, izmantojot ierastos tēlus, lai paustu savu izpratni un atbalstu, ievērojamas lasītāju daļas uztveres līmenis neatbildīs viņas redzējumam, tātad nesasniegs iecerēto mērķi. Tieši formālā uzbūve (t. sk. tēlu veidoli) primāri kalpo idejas vai informatīvās funkcijas atklāsmei, bet vēstījuma dziļākā jēga, kā arī stilistika (piem., māksliniecisko līdzekļu novatorisms) – kļūst otršķirīgi.
Sākotnēji šķiet, ka ainas vēstījuma dekodēšana no skatītāja nepieprasa kādas specifiskas mākslas darba analīzes prasmes, jo paustais vēstījums ir skaidrs un ātri uztverams. Netika arī pielietoti nekādi verbālā teksta transformācijas mēģinājumi, kad kāda noteikta frāze sniedz divdomīgu nozīmi vai rada jaunu jēgu. Tomēr lasītāju reakcija (ko varētu apzīmēt kā pārspīlētu dramatizāciju), iebilstot pret ukraiņu tautas traģēdijas vizualizāciju cūkas veidolā, norāda uz pretējo. Tātad netika izprasta ierasta karikatūristu prakse – balansēt starp pretrunām: starp abstrakciju un realitāti, komisko un traģisko, ilūziju un simboliku, veidolu un zīmi. Izcils karikatūrists spēj radīt koncentrētu un efektīgu t. s. "triecientēlu" ātrai situācijas izgaismošanai, bet šoreiz tas nevilšus rezultējies negatīvā nozīmē."
Skaidrojot "Cūku komiksa" izteiksmes līdzekļus, Gailīte piebilst: "Paralēles ar dzīvnieku pasauli ir sens un plaši izmantots paņēmiens karikatūras vēsturē, tomēr šajā ikonogrāfijā (tēlu sistēmā) "ierindas" skatītājs var viegli orientēties izmantoto dzīvnieku hierarhijā, kur cūka atrodas uz vienas no zemākajām pakāpēm. Kaut arī G. Evelone sekojošajā sērijas zīmējumā izmantoja satīriskajā grafikā iecienīto kontrasta principu, konfrontējot abas karojošās puses – ideālais pret kroplīgo, vēlams bija daudz noteiktāk lietot hiperbolizāciju (pārspīlējumu), lai pārliecinošāk diskreditētu ienaidnieka "tumšo spēku" armiju. Tas attiecas gan uz Krievijas simbolu – divgalvaino ērgli, gan skeletam līdzīgo upuri vai iznīcības tēlu (?). Ja izmantojam nacionālās identitātes teorijas terminus, tad, uzskatāmāk paužot kontrastu starp Savējiem un Svešajiem, zīmējums kļūtu par papildu spēcīgu ieroci, saliedējot Savējos (šajā gadījumā Ukrainas atbalstītājus) un vienlaicīgi nošķirot Svešos. Jāuzteic G. Evelones izmantotais simboliskais krāsu salikums: sarkanais, melnais un baltais, jo šo kontrastu izmantošana vienmēr ir iedarbīga.
Satīrai pēc savas definīcijas jābūt visasākajai kritikas formai, lai sniegtu šokējošu, ironiski dzēlīgu, cinisku, iznīcinošu, agresīvu u. tml. atmaskojumu. Tā nav paredzēta, lai izsauktu smieklus, jo nereti izceļ tieši traģisko. Savukārt konkrētā aina pretendē tikai uz humoristiska zīmējuma statusu, jo formveides stilistika ieturēta amatnieciski vienkāršota, kas vistuvāk atbilst naivisma virziena koncepcijai. Izmantojot nedaudz lauzītas līnijas, ar primitivizētu zīmējumu radīti vienkāršoti silueti, radot grafisku smagnējības efektu. Galvenajam tēlam piemīt neliels groteskas elements un deformējums (atbilstoši karikatūras kariķējuma funkcijai), tomēr dominē formu vienkāršība, pat shematisms. Otrs zīmējums ir dinamiskāks, ko rada kompozicionālā diagonāle un ilustratīvie elementi, izmantota arī gaismēna apjoma izcelšanai un krāsu kontrasti. Netika izmantoti satīrā bieži sastopamie pārspīlējumi (izkropļojumi), spēcīga groteska, filozofiskas alegorijas, "melnais humors", sirreālistiski u. c. radikāli paņēmieni, ko lieto tēla, situācijas absurda un provokācijas pastiprināšanai. Neko līdzīgu neredzam galvenā tēla veidolā – G. Evelone koncentrētā formā centusies atspoguļot iecerēto – niknumu un dzelžaino apņēmību, kas raksturotu Ukrainas cīnītāju noskaņu."
Gailīte vērtējumā pievēršas arī karikatūras lomai kara apstākļos, ietverot vēstījumus par sensitīviem jautājumiem, piemēram, reliģisko piederību: "Saistībā ar politiskās simbolikas izmantošanu karikatūras vēsturē jāmin, ka Pirmā pasaules kara apstākļos cenzūra strādāja īpašā stingrā režīmā, jo labi izprata satīriskās grafikas milzīgo un unikālo ietekmi – piedāvājot spilgtu un nepārprotamu antivaroņa/ienaidnieka tēlu, lai maksimāli asi to noniecinātu (jāmin, ka Vāciju un Vilhelmu II bieži attēloja kā cūku). Karikatūras bija ne tikai ietekmīgs propagandas līdzeklis, bet kalpoja arī kā mierinājums cietušajiem, vairoja cīņas sparu karavīriem, sniedza cerību uzvarai."
Komunikācijas pētniece: "Māksliniecei ir tiesības uz šādu vēstījumu, bet kontekstu izvērtēšana bijusi nepilnīga"
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilva Skulte, vērtējot (viss teksts pieejams šeit) Publikāciju, secina, ka "medija redakcija meklē spilgtus, radošus un drosmīgus veidus un zīmju sistēmas, tai skaitā profesionālajā laikmetīgajā mākslā, lai uzrunātu dažādas auditorijas grupas, vēstījums uztverams komiksa tēlu sistēmas un stilistikas ietvaros; tas iecerēts ar nodomu paust atbalstu Ukrainas armijai".
Eksperte Skulte neuzskata, "ka nodarīts kaitējums vai tieši aizskarta kāda mazaizsargāta vai viegli ievainojama sabiedrības grupa, un kā māksliniecei, tā redakcijai ir tiesības šādu vēstījumu paust izteiksmes brīvības un redakcionālās neatkarības ietvaros, bet sabiedrībai un to pārstāvošajām institūcijām ir svarīgi šādu brīvību nodrošināt Satversmē formulētajos apmēros.
Tomēr vienlaicīgi jāatzīmē, ka minētā vēstījuma publikācijas kontekstu izvērtēšana bijusi nepilnīga. Var identificēt vairākas dilemmas, par ko, balstoties uz Sabiedrisko mediju kara un konfliktu žurnālistikas vadlīnijām (jo saturs skar kara tematiku), būtu bijis jālemj īpaši rūpīgi:
- par vēstījuma žanra un formāta atbilstību paustajam saturam (tēlus var pārprast alegoriski, ironiski utt. traktējot, jautājums par komiksa žanra atbilstību sensitīvam saturam);
- par komiksā izmantoto tēlu konotācijām dažādās kultūrās un vēsturiskās situācijās,
- par iespējamo izplatību un reakciju, kā arī šīs reakcijas potenciālajām negatīvajām sekām, tai skaitā specdienestu iespējamās manipulācijas ar sociālo mediju algoritmiem, uz ko norāda vadlīnijas (5. lpp.), viedokļu polarizāciju (turpat – 7. lpp.) un iespējamo izmantojumu propagandas mērķiem (turpat – 9. lpp.),
- par auditorijas emocionalitātes pakāpi, uztverot jebkuru tēmu, kas saistīta ar karu Ukrainā.
Tā kā šie konteksti netika pietiekami izvērtēti, publikācija, it sevišķi Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienā, ņemot vērā auditorijas sakāpināto emocionalitāti un no tā izrietošo aktivitāti sociālajos medijos, jāuzskata par taktisku kļūdu, ko saskaņā ar augstāk minētajos dokumentos formulētajiem principiem portāla vadība arī atzina".
Skulte LSM.lv redakcijas rīcību vērtē kā atbilstošu, tomēr nepilnīgi tika argumentēta gan izvēle publicēt, gan lēmums izņemt no aprites Evelones darbu. "Lai arī mūsdienu plašsaziņas komplicētā ekoloģija un ar karadarbību saistītā satura specifika iezīmē redakcijas lēmumu īpašu sarežģītību, auditorijai izglītojošs būtu detalizēts situācijas skaidrojums. Līdz šim auditorijai nav pilnībā un padziļināti izskaidrota notikušā būtība un redakcijas argumenti, kas rada priekšstatu par nekonsekvenci un haotiskumu un iedragā sabiedrisko mediju reputāciju". Eksperte ierosina šo Latvijas mediju komunikācijas vēstures precedentu pārrunāt un apdomāt, "ļaujot darbiniekiem, kas iesaistīti konfliktā, mācīties no šīs pieredzes un attīstīt savu profesionalitāti". Viņa atgādina "tiesības uz savu uzskatu paušanu bez cenzūras vai pašcenzūras un redakcionālo izvēļu neatkarību kā galvenos publiskās komunikācijas principus, kas pamato arī neērtu lēmumu un izteikumu respektēšanu. Tai pašā laikā arī medija darbiniekiem jābūt atvērtiem kritikai un diskusijai par principu un likumu formulējuma interpretācijām – atšķirīgu viedokļu argumentēta apmaiņa izsvērtā komunikācijā ir viens no dzīvotspējīgas demokrātijas priekšnoteikumiem".
Kāpēc tiek veidoti ieteikumi?
Profesionālās ētikas izvērtēšanas mērķis ir piedāvāt idejas satura kvalitātes un atbildīguma stiprināšanai, uzskatot, ka kļūdu labošanas iespēja palīdz pilnveidot profesionālo līmeni. Profesionālās ētikas principu veidošanas jēga ir neatkarīgas darbības un radošuma veicināšana, nevis ierobežošana.
Atzinumā par "Cūku komiksu" iekļauti vairāki ieteikumi. Svarīgākie attiecas uz priekšlikumu izvērtēt, vai redakcionālajās vadlīnijās nav jāparedz ar ikdienas žurnālistiku nesaistīta satura ētikas normas, ar kuru palīdzību var risināt iespējamā aizskāruma un ļaunuma mazināšanas problēmu, ja saturs skar sensitīvus un pretrunīgi vērtētus jautājumus. Šis ieteikums saistīts ar priekšlikumu proaktīvi skaidrot sabiedrisko mediju redakcionālos lēmumus, piedāvājot atklātu, plašu, paškritisku diskusiju par satura kvalitāti un ietekmi.
Kāpēc atzinuma veidošana prasa laiku?
Saņemot pārmetumus, ka konkrētais gadījums nav izvērtēts uzreiz pēc publikācijas parādīšanās LSM.lv, lasot aicinājumus, kāpēc neesmu rosinājusi publikācijas dzēšanu, panākusi atbildīgo darbinieku sodīšanu, atlaišanu vai atkāpšanos, īsi paskaidrošu atzinuma veidošanas procesu.
Bet vispirms jāprecizē pilnvaras. Saturu vērtēju pēc sabiedrisko mediju vadlīnijām, tās ietver mediju profesionāļu definētos principus, ko sabiedrisko mediju darbinieki apņēmušies ievērot. Tas ir redakcionāli neatkarīgu mediju pašregulācijas pamats. Profesionālās ētikas vērtējums vienmēr nozīmē risināt dilemmu starp pamattiesībām, tādām kā vārda un izteiksmes brīvība un demokrātisku valstu mediju darba principiem – redakcionālā neatkarība, žurnālista autonomija, pretī liekot profesionālisma kritērijus un robežas saistībā ar sabiedrības, konkrētu grupu vai indivīdu interešu ievērošanu sabiedrisko mediju misijas un ietekmes kontekstā.
Atzinumi ir publicēti konkrētā medija un manā mājaslapā. Esmu atvērta diskusijām par saviem lēmumiem un sarunās dažādās auditorijās vai ar cilvēkiem, kas regulāri vēršas pie manis personiski, to vienmēr cenšos rosināt. Iespēju šaubīties, pārdomāt un paškritiski vērtēt savus lēmumus uzskatu par svarīgu priekšnoteikumu, veidojot jauno sabiedrisko mediju ombuda institūciju.
Man nav tiesību pieņemt lēmumus par žurnālistu un redaktoru darba tiesiskajām attiecībām vai ietekmēt redakcionālos lēmumus, piemēram, piespiest kaut ko iekļaut vai neiekļaut saturā. Tā ir taisnīga un pamatota sistēma, personāla jautājumi vai satura lēmumi attiecas uz sabiedrisko mediju vadītājiem.
Profesionālās ētikas vērtējuma pamatā ir iepriekš noteikti kritēriji, tas nav subjektīvs viedoklis, ko nereti veido emocionāls impulss vai ātra reakcija uz kaut ko, kas varētu izraisīt patiku, nepatiku, neizpratni vai jebkādu citu attieksmi par daudzveidīgo sabiedrisko mediju saturu. Ētikas lēmums nav vispārīgs, universāls, tā pamatā ir konkrēta gadījuma izvērtēšanas princips.
Profesionālās ētikas pārkāpuma konstatācija ir pietiekami smags notikums jebkura darbinieka pieredzē. Man svarīgāks ir problēmas risinājums, nevis sodi. Katru gadījumu vai pat iespējamu problēmsituāciju cenšos izvērtēt ļoti rūpīgi, pirmkārt, skaidrojot procesus un lēmumus, kas pieņemti līdz publicēšanai, jo tie nosaka iespējas izveidot kvalitatīvu saturu. Lielākā daļa ētisku lēmumu tiek pieņemti pirms materiāla publikācijas un ir "neredzami"; pirms to izpētes – bieži arī neizprotami. Otrkārt, vērtēju saturu atbilstoši tā mērķiem, žanra robežām; treškārt, dodu iespēju satura veidotājiem un par to atbildīgajiem skaidrot situāciju. Tam vajadzīgs laiks. Ja aicināt smagi sodīt, vainot kaitējuma nodarīšanā pirms izvērtējuma, iesaku apdomāt, vai jums būtu pieņemams, ja par jūsu darbu lēmumi tiktu pieņemti bez jūsu uzklausīšanas, bez dažādu, nereti ļoti sarežģītu apstākļu pamatīgas izsvēršanas.
