Aiga Pelane: Nodokļu eiforija un ekonomikas izaugsmes prognozes

Pagājusī nedēļa beidzās ar ne tām labākajām ziņām – Latvijas ekonomikas izaugsmes prognoze šim gadam tika samazināta no cerētajiem 2,8% uz 2,2%. No pirmā acu uzmetiena starpība nav nekāda lielā, taču tā īsti nav. Turklāt šobrīd īsti nav skaidrs, vai pēc kāda laika prognozes nebūs atkal jāpārskata un atkal jāsamazina.

Iemesli, kāpēc Latvijas tautsaimniecības izaugsme paliek gurdenāka, ir vairāki - gan iekšēji, gan ārēji. Turklāt tie ārējie ir ļoti strauji mainīgi un negaidīti. Piemēram, šobrīd pastarpināti Latvijas ekonomiku jau sāk bremzēt Ķīnā atklātais koronavīruss un tā izplatība citās valstīs.  

Taču šoreiz stāsts ne par ekonomikas atdzišanas iemesliem, bet par nodokļu politikas izmaiņām nākotnē un arī lielajām cerībām, kas tik strauji uzplauka pagājušajā nedēļā.

Lielā gaidīšana

Neliels atgādinājums – Krišjāņa Kariņa valdība solīja, ka šogad tiks pārskatīta pašreizējā nodokļu politika un, iespējams, tiks arī pielabotas pēdējās, 2018. gadā veiktās nodokļu reformas kļūdiņas un kļūdas. Šis brīdis ir pienācis, un politiķi jau kādu laiku spriež un domā, ko mainīt, kā grozīt, ko atcelt vai ko pielikt klāt.

No publiskajiem izteikumiem ir kļuvis skaidrs, ka, piemēram, mikrouzņēmuma nodokļa liktenis vismaz politiķiem ir puslīdz skaidrs. Proti, tas būtu jāatceļ vai vismaz būtiski jāmaina. Galvenais arguments - cilvēkiem vajag sociālo aizsardzību, ko diemžēl šis nodokļu režīms praktiski nenodrošina.

Taču kopumā diskusijas tikai tagad sākas. Finanšu ministrija sākusi gatavot nodokļu politikas izmaiņas no 2021. gada līdz 2025. gadam. Taču diez vai iespējamās izmaiņas varēs saukt par jaunu nodokļu reformu vai kardinālām sistēmas pārmaiņām.

Finanšu ministrs Jānis Reirs medijos jau minējis, ka drīzāk gaidāma nodokļu sistēmas evolūcija. 

Diemžēl šie izteicieni drīzāk asociējas ar daudzu gadu piekopto valdības taktiku, kad kaut kas tiek pacelts un kaut kas pamainīts tikai ar vienu mērķi, lai aizlāpītu kādu caurumu budžetā un nevis domātu kompleksi – ko vajag ekonomikai, vai tās attīstību stimulēt vai piebremzēt?

Pērkons no skaidrām debesīm

Bet tad - pagājušajā nedēļā kā pērkons no skaidrām debesīm skaļi nogranda ideja par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanu virknei preču un pakalpojumu. Uzņēmēji sāka slavēt valdību par šādu aktīvu rīcību un izteica cerību, ka tas patiešām notiks, žurnālisti to sāka saukt par būtiskām pārmaiņām mūsu nodokļu sistēmā, un tikai pati Finanšu ministrija kopā ar ministru un citām amatpersonām mēģināja nez kur radušos eiforiju izklīdināt, sakot, ka tā nu tas gluži nebija domāts.  

Vai visi nolaidās uz zemes? Nezinu gan. Daudziem ir ļoti pievilcīga doma, ka PVN medikamentiem varētu samazināties līdz 5%, tāpat mazāks PVN varētu būt virknei pārtikas produktu – gaļai, zivīm, maizei, pienam, jo galu galā samazinātā PVN likme nesusi labumu dārzeņu audzētājiem.

Samazināts PVN noderētu arī restorānu nozarei, laikrakstu, žurnālu un grāmatu izdevējiem un kultūras pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt daudzās valstīs tā arī ir, un arguments, ka mazāks PVN varētu mazināt cenas un palīdzēt trūcīgākajiem iedzīvotājiem, ir ļoti pievilcīgs.

Pieļauju, ja tomēr Finanšu ministrija tā arī PVN likmi nesamazinās, vilšanās būs liela.

Realitātes skarbā seja

Uzreiz piebildīšu, ka Saeimas vēlēšanas vēl ir tālu un tas nozīmē, ka nereāli solījumi, visdrīzāk, netiks doti, kur nu vēl pildīti. Taču vai PVN likmes samazinājums ir tik nereāls? Diemžēl šķiet, ka šobrīd jā.

Tātad, pirmkārt, pat ja nākamgad ekonomika augs straujāk nekā šogad, cerēt, ka tās pieaugums sasniegs vismaz četrus vai piecus procentus gadā, ir nu ļoti optimistiski. Taču tikai daudz straujāka iekšzemes kopprodukta izaugsme un līdz ar to arī lielāki nodokļu ieņēmumi vismaz kaut kā ļautu nosegt tās vajadzības, kurām pat šogad naudas pietrūka.

Visdrīzāk realitāte būs tāda, ka, veidojot nākamā gada budžetu, daudzām vajadzīgām lietām naudas atkal nepietiks. Jā, var mēģināt atkal pārskatīt valsts budžeta izdevumus un atmest kādus nelietderīgus tēriņus. Jāatgādina, ka, pārskatot 2020. gada tēriņus, budžeta dzīlēs tika atrasti pat vairāk nekā 90 miljoni eiro. Taču tas nespēja apmierināt daudzu papildu naudas prasītāju vajadzības.

Otrkārt, PVN ir tas nodoklis, no kura izvairīties ir ļoti grūti, un tas veido lielākos ieņēmumus valsts pamatbudžetā. Pērn tie bija 2,65 miljardi eiro. PVN iekasēšana ir salīdzinoši vienkārša, piemēram, cilvēks aiziet uz veikalu un, pērkot preci, samaksā arī nodokli. Tāpēc apstākļos, kad joprojām mūsu ekonomikas teju ceturtā daļa dzīvo „pelēkajā” zonā, šāda vienkāršība ir ļoti svarīga.  

Vai šobrīd valsts var atļauties zaudēt daļu no PVN, samazinot šī nodokļa likmes, un vai likmes samazināšana kompensēsies ar lielāku konkrēto preču un pakalpojumu patēriņu? Daļēji – jā. Taču diez vai kāds tāpēc sāks ēst divas baltmaizes vienas vietā.

Turklāt cenu veido ne tikai nodokļu likmju lielums, bet arī pieprasījums/piedāvājums, laika apstākļi un situācija pasaulē, piemēram, ja Eiropa tagad nesaņems medikamentu ražošanai nepieciešamās izejvielas no Ķīnas vajadzīgā apmērā, cenas visdrīzāk pieaugs neatkarīgi no tā, cik liela būs PVN likme.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti