Sarunā par šādām tēmām:

• Kā žurnālisti tiek galā ar dusmām un emocijām, ziņojot no Ukrainas?
• Vārdu nozīme žurnālista darbā – "orki", "krievi" un "Krievijas karš".
• Par "patriotisko žurnālistiku", objektivitāti un avotiem.
• Kā strādā ārzemju un vietējie žurnālisti Ukrainā.
• Vai atspoguļot agresora viedokli?
• Kā kara laikā ziņot par problēmām Ukrainas pusē?
• Par gatavošanos X stundai un par ukraiņu kultūras stāstīšanu.
• Vai mēs zinām un pietiekami stāstām par mūsu sabiedrību?

Aleksandra Fahretdinova: Gatavojoties šai sarunai, atradu 2017. gada LSM "Facebook" ierakstu, esmu rakstījusi šādi: "Drosmīgā Ina Strazdiņa devās uz Sīriju, lai satiktu Navra Riga, kura dzimtas vēsture meklējama Latvijā. Viesnīcu, kas karā izpostīta trīs reizes, viņš nosauca Rīgas vārdā un tagad grib sameklēt savas ģimenes saknes Latvijā. Sirsnīgs Latvijas Radio stāsts, ko vērts noklausīties." 

Tas, ko esmu vienmēr augstu vērtējusi tevī, ir pietāte pret visdažādākajiem cilvēkiem un viņu dzīvēm vissarežģītākajos apstākļos. Ina, kā ir tagad, kad klātienē Ukrainā redzi milzīgo postu un nelaimi, ko tai ir nodarījusi Krievija, vai nav sarežģīti noturēt dusmas, piemēram, ēterā nesaukt iebrucējus par orkiem?

Ina Strazdiņa: Paldies, Aleksandra, par labiem vārdiem un atmiņām. Patiešām, Sīrija bija ļoti īpašs laiks un savā ziņā arī tāds treniņš, pašas dzīves piespēlēts, nezinot, ko var nest nākotnē. Un, redz, kā, Ukraina atnāca pie mums visiem ļoti negaidīti. 

Par dusmām – redzi, mēs, žurnālisti, jau arī esam tikai cilvēki. Un, protams, katrs pāridarījums, nežēlība un tāds neaprakstāms ļaunums rada arī mūsos pilnīgi dabiskas emocijas, ka tiešām gribas skaļi nolamāties vai kaut kā citādāk izpaust savas emocijas. Es to esmu darījusi, atzīstu, protams, ne ēterā, bet ārpus ētera. Un pateikusi, ko tajā brīdī jūtu, bet, protams, ēterā mums jāpauž vēstījums citos vārdos, lai ir skaidrs, cik šīs kara šausmas ir briesmīgas. Man liekas, ka es arī esmu teikusi "orki" un "okupanti". No šiem vārdiem vairīties nevajag, lietas ir jāsauc īstajos vārdos.

Bet "orki" un "okupanti" ir dažādas kategorijas. Okupanti, manuprāt, ir fakts, jo sveša valsts ar saviem karavīriem ir nelikumīgi ieņēmusi teritoriju. Mēs noteikti varam skatīties definīcijas, kā tas ir, bet okupanti varētu būt tāds leģitīms vārds, ko tiešām izmantot. Savukārt "orki" ir emocionāls apzīmējums, kas, manuprāt, izstāsta tikai žurnālista dusmas, bet neizstāsta faktoloģisko, esošo situāciju. Kā tu redzi, cik tālu var iet ar šādiem vārdiem?

Piekrītu tev. Tagad sēžu un domāju, ka laikam neesmu tomēr teikusi "orki" – tas ir palicis ārpus ētera. Pareizi tu saki – arī karā ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lietas ir jāsauc īstajos vārdos, bet atbilstoši juridiskajām līnijām. Žurnālista uzdevums, protams, ir būt profesionālam visos apstākļos. 

Par Krievijas sākto karu Ukrainā mēs, Ziņu dienests, esam pateikuši pilnīgi atklāti, ka esam Ukrainas pusē. Mēs neesam neitrāli, mēs aizstāvam Ukrainu ar visiem spēkiem, un šajā ziņā mūsu nostāja ir pilnīgi skaidra. Protams, kā mēs saucam ienaidnieku, 

vārdiem jābūt tādiem, lai nezaudētu cieņu pašiem pret sevi. Arī kara žurnālistikā ir jābūt profesionālam, nenolaižoties līdz "orku" līmenim.

Vēl man ir pārdomas par tādu terminu kā "krievi", lietojot attiecībā uz Krieviju, uz Krievijas iebrucējiem. Angliski "Russians" ir Krievijas iedzīvotāji, Krievijas cilvēki. Bet latviski vārds "krievi" nozīmē krievu tautību. Cilvēki, kuri pārstāv Krieviju šajā karā, ir visdažādāko tautību, ne tikai krievi. Un savukārt ne visi krievi iebrūk Ukrainā, un nebūt ne visi atbalsta.

Man ir bijušas pārdomas par šo jautājumu, es pati esmu teikusi, un to arī faktiski vispasaules mediji saka "krievi" un "Krievijas sāktais karš". Tas vairs nav Putina karš, tur ir konkrētu cilvēku klātbūtne. Pēc liecībām un, ko arī ukraiņi saka, viņi dzird krievu valodu un redz krievus savās ielās, un līdz ar to man liekas, ka mums nav jābaidās to saukt par krievu iebrukumu. Tas ir Putina primāri un viņa klātesošo, atbalstošo cilvēku iesākts karš, bet to turpina arī tauta. Mēs redzam, kas notiek Krievijas medijos – ir raidījumi, kuros tiek aicināts iznīcināt ukraiņus, jo viņi esot fašisti, un nogalināt cilvēkus. Ja to atbalsta, tad man ir jautājums, kas tā par sabiedrību, kas var atbalstīt vispār šādu naratīvu, šādu mediju pastāvēšanu un šādas runas.

Karš Ukrainā ir ļoti sarežģīts, tas ir briesmīgs no visiem viedokļiem. Redzot tās zvērības, kas bija Bučā un Ukrainas dienvidos, īpaši austrumos… Arī šorīt, piemēram, ziņas par jauniem uzlidojumiem Doneckā, kur cilvēki gājuši bojā. Tomēr gribas atgriezties pie tā "orku" jautājuma. Patiesībā es nezinu, vai vispār ir izdomāts tāds vārds, īsti precīzs, kas šīs zvērības noformulē. 

Krievijas sāktais karš Ukrainā principā ir atvēris tādu jaunu lapaspusi, ka lietas ir jāsauc īstajos vārdos. 

Diplomātiski apkārtceļi, kas ir bijuši ilgstoši, noveduši pie tā, ka tas ļaunums ir krājies, pūties un nav bijis arī kārtīgi nosaukts vārdā. Un šī nu ir tā reize, kad tas ir jādara. Ir jāpasaka, ka tas nav tikai Putina karš, jo tur ir arī Krievijas iedzīvotāji, kas šo karu īsteno. Principā tā ir tāda lielas tautas problēma šobrīd.

Krievi, tāpat kā latvieši, lietuvieši, ukraiņi – latviešu valodā tā apzīmē nacionalitāti, nevis piederību valstij. Es saprotu, ka tas nav tikai Putins un viņa sabiedrotie, diemžēl tie ir arī valsts iedzīvotāji, tā ir tauta, kas uzbrūk kaimiņiem. Bet man liekas, ka tā atšķirība starp "krievi" latviski un "Russians" angliski ir milzīga, jo angliski "Russians" ir Krievijas iedzīvotāji, bet latviski "krievi" ir arī cilvēki, kurus satiec darba gaiteņos vai uz ielas. Aptaujas liecina, ka, jā, ir cilvēki, kuri atbalsta Krievijas iebrukumu, bet lielākā daļa krievvalodīgo tomēr neatbalsta. Līdz ar to man liekas netaisnīgi šos cilvēkus asociēt ar Krievijas agresiju.

Zinu, ka arī tu esi daļēji krieviete, personiski pazīstu daudzus brīnišķīgus krievus, arī kolēģus šeit, LTV. Un man liekas, ka tā ir drausmīga traģēdija, ko ir izdarījis ļaunu cilvēku kodols, – viņi ir saindējuši priekšstatu par visiem cilvēkiem. Mēs zinām, ka visi krievi nav vienādi un ka vispār visa tā tauta ir pakļauta murgam. Patiesībā tā ir nenormāla traģēdija. Piekrītu tavam redzējumam, es tevi pilnīgi sajutu – man būtu tas pats, ja Latvija būtu sākusi karu un parādītos ziņu virsrakstos, kā latvieši iebrūk Bučā un slepkavo cilvēkus. Būtu drausmīga sajūta, es tev pilnīgi piekrītu. Tas ir aspekts, par ko aizdomāties. Un tāpēc arī šis Krievijas sāktais karš Ukrainā ir tik sarežģīts – ir jābūt precīzam, jāsauc lietas tiešos vārdos, bet ir arī jāsaprot otra puse. 

Atzīstu, ka mēs kā žurnālisti savā ziņā grēkojam, varbūt esam pārāk emocionāli smagos brīžos, mēģinot būt objektīvi un visu izstāstīt. Redzot tās šausmas un redzot pāri nodarījumu, un zinot arī mūsu vēsturi, ir brīži, kad arī es esmu likusi savos tekstos "krievi". Esmu teikusi, jo lielākoties tie ir krievi, kas ir tur un to dara. Bet es tev piekrītu, ka ne visi ir vienādi, un tas ļoti sāp cilvēkiem, kuri nav iesaistīti karā. Pilnīgi piekrītu un pieņemu tavu viedokli.

Sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne runā par patriotisko žurnālistiku kā novirzīšanos no objektivitātes modeļa. Tā drīzāk ir uzskatāma par neizbēgamu žurnālistikas transformāciju akūtu un netālu bruņotu konfliktu apstākļos. Tas ir tieši tas, ko tu tikko aprakstīji – ka mēs kā žurnālisti nepārprotami esam nostājušies Ukrainas pusē. Un tomēr, kā tu raksturotu objektivitātes meklējumus šobrīd, ciktāl ir svarīgi pieturēties pie objektivitātes?

Objektivitāte ir virsuzdevums. Jautājums, cik mēs varam to līdz galam īstenot. 

Informatīvi kari ir ļoti sarežģīti, jo pie tādas pilnīgas informācijas piekļūt ir ļoti sarežģīti. 

Mūsu stāsti veidojas no aculiecinieku pieredzes – esot tur uz vietas, mēs paši runājam ar cilvēkiem un redzam tās sāpes un pārinodarījumu. Mēs stāstām par to, ko redzam, kāda ir mūsu tā brīža informācija, protams, izmantojot arī oficiālus avotus. Iespēju robežās mēs cenšamies, protams, būt objektīvi. Jā, mēs esam Ukrainas pusē, tas ir pilnīgi droši. Šajā gadījumā, kad Krievija sākusi karu Ukrainā, mēs esam Ukrainas pusē, jo aizstāvēt Ukrainu ir pareizi. Varbūt ir neobjektīva informācija par nogalināto cilvēku skaitu. Mēs nevaram būt neobjektīvi, sakot, ka Krievija ir ļaunums šobrīd. Mēs esam objektīvi, sakot, ka tas ir ļaunums.

Par tikko pieminētajiem zaudējumiem. Kā tu domā, vai paļauties uz Ukrainas sniegto informāciju šādos apstākļos ir pamatoti?

Pavisam droša lieta, ka karā ne viena, ne otra puse līdz galam nepasaka precīzi, cik ir zaudējumu, piemēram, karavīru.

Krievija jau sen vispār nav pateikusi nevienu skaitli. Jau mēnešiem ilgi.

Cik patiesībā lieli ir Ukrainas zaudējumi, šie skaitļi, visticamāk, netiek precīzi mums teikti. Tā ir kara taktika, lai nezinātu, cik mēs esam ievainojami. Mēs sakām to, ko mums saka oficiālās iestādes, pieļaujot, ka tā ir patiesa informācija, bet apzinoties, ka mēs, iespējams, neuzzinām visu līdz galam.

Vai mēs to arī pasakām, ka neuzzinām līdz galam?

Mēs to esam teikuši. Ne gluži ziņās, bet analītiskos sižetos vai, piemēram, studijā ejot, eksperti piemin, ka šādas ziņas ir, bet mēs jau līdz galam īsti uzzināt, iespējams, nevaram.

Jau pieminēji, ka vēstījums, ko tu nes, rodas caur cilvēkiem, caur viņu stāstiem. Ko tu vēl redzi kā labus avotus, lai stāstītu par šo karu?

Primāri tiešām tie ir cilvēki, viņu pieredze un stāsti, arī viedokļi. Informācijas iegūšanas loks ir tāds klasisks. Ukrainā tā ir oficiālā informācija, kā arī karavīri, frontē vai piefrontē esošie preses sekretāri. 

Tur ir mediju informācijas centri, kas apkopo informāciju, nevalstiskās organizācijas, un, protams, tā ir arī mūsu empīriska pieredze, pašiem esot klāt. 

Bieži vien informāciju var iegūt, ieejot kādā veikalā vai skolā, kas vēl darbojas, vai parunājot ar cilvēkiem uz ielas. Tā ir emocionāli dziļāka informācija, ne tikai sausi fakti. Jo tur pretī stāv cilvēks.

Pieminēji preses centrus Ukrainā. Vai tu vari pastāstīt, kā notiek informācijas aprite?

Šajā ziņā Ukrainā viss ir sakārtots, viņi strādā ļoti profesionāli. Prezidentam, premjerministram, ministriem, ģenerālprokuroram ir ļoti labi izstrādāta sadarbība ar presi. Ir konkrēts telefona numurs, kur zvanīt. Ja esi piereģistrējies informatīvajā telpā, tev pienāk e-pasts ar ziņu par preses konferenci. 

Dodoties tuvāk frontei, frontes līnijai, ir arī savi žurnālistu punkti. 

Piemēram, esam izmantojuši žurnālistu centru Harkivā, kur strādā daži jaunieši, viņiem priekšā karte ar aktuālāko situāciju. Konkrēta adrese, uz kuru var aizbraukt, un tad viņi palīdz, piemēram, ja tu gribi doties vēl tuvāk frontes līnijai. Mēs, piemēram, aizbraucām uz Kupjansku bez īpašiem sarežģījumiem, bet bija viena pilsēta vēl tuvāk frontei, un tur vajadzēja speciālu atļauju. Preses dienests saved kopā ar cilvēkiem, kas sakārto atļaujas. Mūsu darbam Ukrainā ir arī tādas speciālas Ukrainas Aizsardzības ministrijas preses kartes, ar kurām var strādāt komandantstundas laikā, arī frontes līnijās. Vēl ir speciālas atļaujas. Tas viss ir ļoti sakārtots, lai visu varētu paveikt ļoti ātri. Līdz frontei var tikt divās dienās, kas ir relatīvi ātri.

Izklausās, ka ukraiņi ir ļoti labi apzinājušies, ka šis ir arī informatīvais karš, ļoti daudz rīkojas šajā jomā. Vai arī tu pati jūties kā šī informatīvā kara kareive?

Man jāatzīst, ka es, protams, ļoti pārdzīvoju par Ukrainu. Sociālajos tīklos, kur ir pretējs viedoklis vai kāds saka "nu, jā, viņi jau paši arī tur nav nekādi labie", man uzreiz spalva gaisā. Esmu iesaistījusies arī debatēs par šo tēmu, jo te tiešām nevar būt pelēks – ir vai nu melns, vai balts. Tas ir šausmīgi, karš ir ārprātīgākā vardarbības forma, ko pret kādu var īstenot. Informatīvajā karā es savā ziņā iesaistos ar saviem sižetiem. Mēs katrs būtībā esam kaut kādā ziņā karavīrs arī Ziņu dienestā. Ne velti mēs esam Ziņu dienests. Dienam savā ziņā kā tādi informācijas karavīri, mēģinot un cenšoties visiem spēkiem nest cilvēkiem objektīvu informāciju, pastāstīt, cik šis karš ir briesmīgs. Es tā arī redzu savu iesaistīšanos šajā frontē.

Vai vari pastāstīt par Ukrainas žurnālistu darbu šajos apstākļos – vai viņi saskaras ar pašcenzūru? Vai varbūt šajos apstākļos viņam vairs nav iespējams pētīt ne korupciju, ne mahinācijas? Vai tu kaut ko par to zini?

Ļoti interesants jautājums, kuru, man jāatzīst, nav bijis iespējams dziļāk papētīt. Zinu, ka žurnālistika šobrīd ir ļoti koncentrējusies, jo valsts ir karā – tur reāli šobrīd katrs milimetrs, katrs akmens ir par to, lai beidzot būtu uzvara, varētu uzelpot un sākt dzīvot normālu dzīvi. 

Nevienam nav noslēpums, ka Ukrainā ir milzīga korupcija. Nesen taču parādījās gadījumi, tika atklāti cilvēki, kas iedzīvojušies uz armijas ziedojumu rēķina. Vispār drausmīgi. To jau arī prese rakstīja, tas parādījās. Fakts, ka 

ļoti daudzi ukraiņu žurnālisti, kas agrāk rakstīja, piemēram, par ekonomiku, kultūru, tagad ir pārkvalificējušies par frontes žurnālistiem. 

Un, protams, es pieļauju, ka ļoti liela daļa iepriekšējo stāstu paliek otrā plānā, jo šobrīd visa valsts strādā, lai notiktu Ukrainas uzrāviens. Es to jūtu no malas, bet nevaru absolūti apgalvot, jo šim jautājumam būtu jāpievēršas dziļāk.

Sarežģīts jautājums par agresora viedokli – vai mums tas būtu jāizslēdz pilnībā? Es gribu minēt Andas Rožukalnes aprakstīto piemēru par vācu medija "Deutsche Welle" interviju ar Ukrainā krituša Krievijas karavīra māti, kas joprojām atbalsta Krievijas karu. Ko tu domā par šāda veida saturu?

Sarežģīts, bet ļoti svarīgs jautājums. Mums ir jāparāda, kas notiek agresora pusē, jo tad mēs arī varam saprast to domu gājienu. Ka ir mammas, kas atbalsta karu, kaut arī viņu dēli ir krituši. Mēs arī par to esam stāstījuši. Piemēram, kad bija lielā mobilizācija, daudzi devās projām, muka no Krievijas uz Gruziju, arī par to mēs esam stāstījuši. Bija kolēģim Ģirtam Zvirbulim brīnišķīgs stāsts no Gruzijas par krieviem, kuri aizbēguši no Krievijas, jo negrib karot Ukrainā. Izveidojuši atbalsta organizāciju ukraiņiem. Viņi arī stāsta, cik grūti, jo zina, no kurienes viņi nāk un kāds ir cilvēku viedoklis par Krieviju. Un ukraiņiem ir sarežģīti pieņemt šo palīdzību, bet viņi to dara. Te atkal ir ļoti emocionāla un svarīga līnija, ka ne visi cilvēki ir vienādi. Tas ir jāapzinās.

Es tagad arī sēžu un domāju – ja, piemēram, pēkšņi Latvija sāktu karot un es kā latviete saprastu, ka tas ir galīgi garām, taču justu, ka neko nevaru izdarīt... Tā būtu drausmīga situācija. Tāpēc tas cilvēku viedoklis mums ir jāparāda. Un mēs to arī darām. 

Murgainos viedokļus, ko saražo Kremļa lakstīgalas Solovjovs, Putins vai jebkurš pie varas esošais, gan mēs ignorējam, jo tie tiešām ir murgi. Mēs esam arī kādreiz citējuši Putina teikto, attiecīgi ietērpjot kontekstā, ka neatbalstām. Piemēram, kad Krievija pārņems prezidentūru ANO Drošības padomē, visticamāk, "Pasaules Panorāmā" nocitēsim Krievijas vēstnieka kārtējos murgus, bet noteikti kontekstuāli ieliksim rāmī, pasakot, ka mēs neatbalstām un nepiekrītam. Bet, 

jā, mums ir jālasa, jāzina un jāsaprot arī ienaidnieka puse un tur esošo cilvēku domas.

Ir samērā grūti saprast, ko īsti domā Krievijas cilvēki, jo socioloģiskās aptaujas šādā režīmā nav pārāk ticamas. Propagandas mašīna strādā ar pilnu jaudu, un nav arī skaidrs, vai pati Krievija zina, ko tā domā par šādu iebrukumu. Tādā ziņā mēs nevaram izstāstīt objektīvo realitāti, kurai mēs nevaram nemaz piekļūt.

Precīzi. Tur tā problēma, ka Krievijā šobrīd nevar strādāt arī žurnālisti. Mēs tur nevaram būt, lai arī, piemēram, BBC tur šobrīd ir ar Stīvu Rozenbergu. Gandrīz vienīgais avots. Nevaram aizbraukt uz Sibīriju vai kaut kur citur, lai aprunātos un saprastu situāciju. Tas vienkārši nav iespējams, tas ir bīstami. Tur nav iespējams vispār nekādos apstākļos strādāt, līdz ar to viedokļu trūkst. Pilnīgi piekrītu.

Redzam ukraiņus kā varoņus, kādi viņi arī ir. Bet uz vietas cilvēki noteikti redz arī lielas problēmas un trūkumus – gan ikdienā, gan frontē. Es pieļauju domu, ka arī tu, dodoties uz Ukrainu, esi saskārusies un redzējusi problēmas. Kā, tavuprāt, šādos apstākļos sabalansēt to, ka tev būtu jāziņo objektīvi, arī nenoplicinot cilvēku atbalstu Ukrainai?

Aizbraucot uz Slovjansku, kas ir Donbasā un tuvu frontei, zinām, ka ļoti daudzi cilvēki atbalsta Putinu. Tur nedēļām nav elektrības un ūdens, cilvēki ir pārguruši. Varētu domāt, ka cilvēki ir pārguruši un saka: lai Krievija mūs ņem un miers. Bet tici vai ne, nekad nav bijis tādu situāciju. Mēs esam satikuši divus, trīs, kas ir gatavi neevakuēties no piefrontes līnijām, jo viņi starp puķēm pasaka, ka vajadzētu salīgt ar Krieviju, lai ir miers. Bet lielākoties cilvēki tiešām ir gatavi visām grūtībām, lai tikai būtu brīvi. Varbūt, ka mēs nesatiekam īstos, bet patiešām mēs neesam ne reizi satikuši [cilvēkus, kas iestājas] par roku nolaišanu un teikšanu, ka nu ir viss. Nekad. 

Mēs arī esam bijuši pagrabos, kur cilvēki nedēļām dzīvo drausmīgos apstākļos, bet viņi saka: mēs uzvarēsim, mēs gribam savu zemi, mēs gribam būt brīvi!

Un te nu man nav, ko piebilst, vienkārši tas tā ir, un to mēs raidām. 

Apbrīnojami.

Goda vārds. Tāpēc arī, Ukrainā esot, man tas priekšstats ir veidojies, ka nevar būt citu variantu. Vienīga un galīga uzvara. Zinām, ka ir cilvēki, kuri gribētu pievienoties Krievijai, piemēram, Ukrainas austrumos. Mēs zinām, ka viņi tur ir – kolaboracionisti, cilvēki, kuri sadarbojas ar Putina režīmu un nodod, piemēram, informāciju, kur var šaut raķetes un kur ir Ukrainas karavīri, to mēs visu zinām. Un, iespējams, savos ceļos mēs pat esam satikuši viņus, bet vairums grib brīvu, elpojošu, demokrātisku Ukrainu bez vardarbības. Tas ir fakts. 

Vai jūs mēdzat arī ielikt šos viedokļus savos sižetos, šos cilvēkus, kuri neatbalsta Ukrainu?

Jā, man ir bijuši pašai no Slovjanskas, kur cilvēki ir teikuši, ka ir grūti. Un arī no Limanas, ka tā ir politiķu lieta. Mums ir bijuši, jā.

Vai mēdz gadīties arī kādas lietas, ko tu esi spiesta noklusēt, lai netraucētu ukraiņiem frontē? Pieļauju domu, tās varētu būt atrašanās vietas, ja dodies pie noteiktiem karavīriem. 

Absolūti, jā. Ģeolokācija ir tas, ko mēs uzreiz skaidri zinām, ka nedrīkst, un tas ir arī atrunāts. Mums pat var atņemt strādāšanas atļaujas Ukrainā, ja mēs pārkāpjam. Zinām, ka nedrīkst filmēt blokposteņus, kur stāv ukraiņu karavīri, nedrīkst, piemēram, ja ir bijis uzlidojums, momentā par to ziņot. Ļoti bieži, īpaši Gints Amoliņš, ja ir stāsti no frontes, ārkārtīgi uzmanīgi montē sižetus kopā ar operatoru, lai neparādītos nekas lieks, no kā var izsecināt, kur ir ukraiņu karavīri. Jā, šī informācija tiek rūpīgi glabāta. 

Kā ar reakcijām sociālajos tīklos, izsakot ko sarežģītāku par Ukrainu? Uzreiz sociālie tīkli apsūdz Kremļa atbalstā. Iespējams, tev tā nav bijis. Kāda ir bijusi tava pieredze?

Mums pat viss Ziņu dienests ir bijis apsūdzēts Kremļa atbalstīšanā. Ik pa laikam ir pārmetumi par pilnīgām muļķībām. Es teikšu atklāti – lai nu kurš, bet Ziņu dienests un mēs katrs esam, ak kungs, Ukrainu atbalstošākie cilvēki uz zemeslodes. Man ir bijis gadījums, piemēram, ar nokļūdīšanos kartē. Ja es studijā eju pie ekrāniem un ne tur ir bijusi iezīmēta līnija, man ir bijis rājiens pēc tam tviterī. Cilvēki ļoti uzmanīgi seko mums līdzi, tāpēc ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem šajā ziņā.

Manuprāt, pieeja kara ziņu centrā likt cilvēku piedzīvoto un cilvēka ciešanas ir absolūti pamatota. Vai tas, ka tu esi bijusi tur un to visu redzējusi, netraucē arī ziņot par kādām problēmām un sarežģījumiem? 

Gribu pieminēt Latvijas Radio kolēģu veidoto raidījumu "Drošinātājs". Viņiem ir padziļinātas intervijas ar cilvēkiem, kas ir tuvu frontei vai plašā frontē. Tur ir bijusi psiholoģe, kura saskaras ar karavīriem, arī nesen intervija ar karavīru, automehāniķi. Šie cilvēki atklāja arī problēmas, ar ko nākas saskarties. Man dažreiz ir iespaids, ka mums par šo ir jārunā vairāk. Nevis paužot kritiku Ukrainai, bet analizējot sarežģītās lietas – kas ir tas, kas mums no ukraiņiem būtu jāmācās, kā mums skatīties uz sevi? Esam tuvu Krievijai, vai mums jāgatavojas?

Mēs esam NATO, kas ir ļoti spēcīgs aizsargvairogs, bet mēs esam kaimiņos agresoram, kur pie varas ir Putins ar savu kliķi. Šobrīd šī vara ir absolūti ļauna, un, kamēr tā ir pie varas, mums ir jābūt modriem. Protams, es domāju un ceru, ka visas iespējamās valsts iestādes arī gatavojas X stundai. Piemēram, arī šeit, televīzijā, mēs esam par to runājuši, un es pilnīgi uzticos vadībai, ka notiek gatavošanās: kā strādājam kā medijs primāri, un kā visos iespējamos slāņos un līmeņos sevi aizsargājam. Arī mums kā žurnālistiem šī ir unikāla skola būtībā, pat nebraucot uz Ukrainu, bet stāstot par to visu laiku un darbojoties. Mēs sagatavojamies arī informatīviem uzbrukumiem vai reālai darbībai frontē. Es domāju, ka mums no ukraiņiem ir ārkārtīgi daudz, ko mācīties. Un mēs jau to arī darām, cenšamies. 

Bet vai mums ir jāstāsta, lai veicinātu domāšanu šajā virzienā? Varbūt mums ir vajadzīga kāda žurnālistu vienība sabiedriskajos medijos, kas strādā ar militāriem jautājumiem – ne tikai kara jautājumiem, arī civilo aizsardzību. Milzīgs klāsts ar jautājumiem, par ko var runāt. Piemēram, kā mēs kā Eiropa palīdzēsim ukraiņiem psiholoģiski pārvarēt kara sekas, kad karš būs uzvarēts, vai mēs gatavojam psihologu armiju, kuri varēs šiem izmisušajiem cilvēkiem palīdzēt. Vai mums kā žurnālistiem nevajadzētu veltīt papildu resursus šai tēmai?

Mēs to darām šobrīd, informējot par esošo situāciju un veidojot ikdienas sižetus, stāstus par palīdzību Ukrainai, kas ir gan mantiska, gan intelektuāla. Piemēram, Latvija jau šobrīd iesaistās Černihivas reģiona atjaunošanā. Bet es tev pilnīgi piekrītu, ka varbūt jāveido vesels bloks un atzars, ja tas ir iespējams, ja resursi to ļauj, kas tieši koncentrējas uz šo aspektu, kas ir tevis minētā civilā aizsardzība. Ir nepieciešama konstanta Ukrainas atbalsta tēmas noturēšana. Lai šī informācija ir konkrētā vietnē, konkrētā vietā un tieši vērsta un balstīta uz militāro un civilo jomu šī apdraudējuma un kara aspektā.

Tur ir arī daudzas lietas, ko ne tikai vajag mācīt un stāstīt, bet kurās mums kā žurnālistiem būtu jāspēj arī atrast kļūdas, jo tas var izrādīties ārkārtīgi svarīgi. 

Tieši tā – palīdzēt. Mēs esam NATO valsts, mums jāuzticas saviem sabiedrotajiem, bet mums jābūt gataviem arī pašiem.

Gribu padalīties ar savu pēdējā mēneša aizraušanos. Esmu atradusi vēsturnieka Timotija Snaidera lekciju ciklu par Ukrainas vēsturi. Timotijs Snaiders ir slavenās grāmatas "Asinszemes" par Otro pasaules karu autors. 23 lekciju ciklā viņš stāsta par šīs valsts un cilvēku vēsturi, bet pieliekot kontekstu par Eiropas vēsturi cauri laikiem, kā tā ir savijusies ar Ukrainu un kā Ukraina ir pilnīgi neatņemama sastāvdaļa, kā Ukraina ietekmēs visus procesus Eiropā un kā Eiropa – Ukrainu.

Tas man licis domāt arī par ukraiņu kultūru, kuru, jāteic, es tuvu nepazīstu. Un, atceroties Putina iebrukuma runu, noteikti man ir skaidrs, ka viens no viņa mērķiem ir iznīcināt Ukrainas kultūru. Man radusies tāda sajūta, ka medijiem būtu svarīgi stāstīt arī par Ukrainas vēsturi un kultūru, lai nepieļautu šī Putina mērķa īstenošanu. 

Tas, ko tu saki, ir atslēga, jo kultūras iznīcināšana ir pats briesmīgākais, kas var notikt, tā ir tautas iznīcināšana saknē. Tas, ko mēs redzam, un ukraiņi daudzi jau kara sākumā ir teikuši, – notiek uzbrukumi baznīcām, muzejiem, vēsturiskām vietām. Notiek ne tikai fizisko vietu, bet arī cilvēku iznīcināšana. Civiliedzīvotāju nogalināšana. Liels mūsu uzdevums ir neļaut nogalināt ukraiņu kultūru, un es domāju, ka mēs jau arī, par laimi, to darām. Aizvadītā gada laikā sadarbībā ar ukraiņu māksliniekiem ir bijuši daudzi koncerti. Mēs paši esam uzzinājuši ļoti daudz par Ukrainas kultūru – ieskatāmies vairāk kultūrā, valodā, pieminekļos. Tajās retajās reizēs, kad Kijivā nav gaisa trauksme, esam arī apskrējuši piepilsētas. Paskatījušies un nodomājuši: ak, kungs, kāds rajons, kaut to nesabombardētu! Karš ir palīdzējis atvērt acis. Pasaule arī to saprot – ukraiņu tauta ir ļoti liela, un Ukrainas valsts ir ļoti liela, bet viens karš var ātri to visu aizslaucīt. Ļoti svarīgi ir tiešām par to atgādināt.

Vai mēs kā žurnālisti izprotam Latvijas sabiedrību? Šeit es gribu pieminēt Daces Stirānes slaveno sižetu par cilvēkiem pagājušā gada 9. maijā, kas bija atnākuši Rīgā, Uzvaras parkā, pie pieminekļa, nu jau nogāztā. Mēs visi gadiem zinājām, ka Krievijas propaganda šeit ir, ka to lieto. Mēs ļoti labi aptaujās redzējām, ka viedokļi Latvijā ir dažādi. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā bija aptaujas, kuras rādīja, ka ir atsevišķi procenti cilvēku, kas reāli atbalsta Krievijas karu. Mēs visi to varējām zināt, un, domāju, žurnālistiem tas nebija noslēpums. Bet tajā brīdī, kad Dace aizbrauca un uz vietas ieraudzīja to ārprātu, tas bija kā milzīgs satricinājums Latvijai. Visi, kas redzēja to sižetu, bija ar atvērtām mutēm, dusmām un neizpratni, kā tas ir iespējams mūsu valstī. 

Un tagad, kā ir tagad – vai mēs tagad zinām, ko domā Latvijas sabiedrība? Un aizvien pēc aptauju datiem ir cilvēki, kas atbalsta karu. Nav liela daļa, bet ir. No otras puses, varbūt tas ir ārkārtīgi margināls viedoklis, un varbūt mums par to nemaz nav jāzina, ka viņi tādi ir?

Sprādziens ir noticis! Ar pieminekļa gāšanu, ar visu… pēkšņi ir atvērušās acis. Es domāju, ka mēs joprojām nezinām, kas notiek Daugavpilī pa īstam. Mums ir bijuši sižeti, mēs cenšamies sekot līdzi, protams. Bet sabiedrība arvien ir ļoti neatklāta. Mums vajadzētu vēl vairāk strādāt ar šo jautājumu, satikties ar cilvēkiem. 

Šobrīd, kad ir nogriezta Kremļa propaganda… Tur jau ir tā problēma – gadiem tā bija strādājusi, un tad pēkšņi visi kā no plaukta nokrita. 2014. gadā notika iebrukums, viss jau brieda un tapa, bet kaut kā tomēr diplomātiski. Pašu sajūta, cik tā propaganda tiešām briesmīgi plosās arī Latvijā un kā cilvēkus noskaņo, un cik tas viss ir ārprātīgi, uz to mēs arī kaut kā caur pirkstiem skatījāmies. Pēkšņi šis Krievijas sāktais karš Ukrainā, un visi atmodās. Bet patiesībā tas viss ir gatavots, gadiem strādāts, cilvēki ir dzīvojuši pilnīgi citā informatīvajā telpā, mēs neesam draudzējušies. Un to nevar vienas dienas laikā nosvītrot, tas nevar pāriet. Īpaši tagad, kad nav šo kanālu, ko cilvēki skatās, ko viņi domā, mēs nezinām. Tā ir tāda pelēkā zona. Ja mēs esam zem viena jumta, mums ir jāsaprot, kā dzīvot tālāk. 

Lai gan man tiešām nav tā mazākā pieredze ārpolitiskajos jautājumos, Krievijas sāktais karš Ukrainā ir atvēris tādus slāņus, par kuriem es iepriekš nenojautu. Tas ir ļoti tuvu, tuvu mūsu sabiedrībai, tuvu mums pašiem, tuvu cilvēkiem.

Tas viss ir sensitīvi, ārkārtīgi smagi, tieši un konfrontējoši. Jābūt ļoti gudriem, šo milzīgo nelaimi atspoguļojot. 

Mācīties no tās un, protams, censties visiem spēkiem, lai karš beigtos, lai mēs no tā visi iznāktu gudrāki, stiprāki un siltāki arī cits pret citu. Un es tiešām gribu kādu dienu redzēt Latviju vienotu, nevis sašķeltu informatīvajās telpās un viedokļos, un sāpīgos pārpratumos. Lai mēs visi saprastu, ka gribam dzīvot tīrā, kārtīgā, demokrātiskā, vienojošā zemē ar sapratni par to, ka karš ir lielākais ļaunums, kas var būt. Ar pilnīgu izpratni par mūsu vēsturi un to, ka mums ir jādzīvo tālāk ar mīlestību citam pret citu.