Jebkurš militārs konflikts izmaina žurnālistiku, liekot mediju profesionāļiem attālināties no pierastās objektivitātes un neitralitātes profesionālā modeļa. Kāpēc tā notiek? Vai tas samazina žurnālistikas spēku? Vai mēs vispār varam iedomāties, kādas grūtības kara apstākļos jāpārvar žurnālistiem?
Militāru konfliktu laikā, terora aktu gadījumos žurnālisti neizbēgami nostājas kādā no pusēm. Ja esi kara skartajā teritorijā vai tai ļoti tuvu, atsvešinātība un sabalansētība nav iespējama. Emocijas, taisnīguma izjūta, līdzcietība, vēlme palīdzēt vēl vairāk attālina tāpat grūti sasniedzamo ideālu būt neitrāliem, dot līdzvērtīgas iespējas visām pusēm iesaistīties stāsta veidošanā. Objektivitātes princips kļūst mazāk būtisks, ja pieejama tikai vienas puses informācija, ja nav iespējams būt par notikumu aculiecinieku, jo tas ir ļoti bīstami. Kara laikā otras puses skatījums, ja tā pārstāv uzbrucēju, varmāku, tiesību pārkāpēju žurnālista skatījumā un arī viņa auditorijas vērtējumā, kļūst nesvarīgs arī tad, ja informācija ir pieejama.
Mediju un žurnālistikas pētījumi par mediju darbu militāru konfliktu apstākļos runā par patriotisko, par kara un par miera žurnālistiku.
Kurā pusē nostāties?
Patriotisko žurnālistiku (Ginosar, 2015, Ginosar & Cohen, 2019) rada gan pašu žurnālistu emocionālā attieksme, gan nepieciešamība uzrunāt auditorijas emocijas un palīdzēt sabiedrībai saprast konfliktu. Vienas puses atbalstīšanu veicina vēlme solidarizēties ar savu nacionālo vai etnisko grupu, tā liek attālināties no profesionālās identitātes (Kovach & Rosentiel, 2007). Ja konflikts izraisa arī nacionāla līmeņa krīzi, nošķīrums "mūsu karš" un "viņu karš" (Liebes, 1992) kļūst ļoti ass.
Atrodoties valstī, kas iesaistīta militārā konfliktā, grūti palikt neitrālam un objektīvam. Kara šausmas, noziegumi, cilvēku nāves, ciešanas kļūst par faktiem, kuru novērtējums cilvēcisku vērtību skatījumā ir daudz nozīmīgāks par paradumu apkopot dažādu pušu domas vai pieredzes.
Kara notikumu laikā cilvēciskas vērtības, skaidra iestāšanās par brīvību, pret vardarbību, pret varmāku kļūst svarīgāka par profesionālām procedūrām.
Stāvot pie masu kapiem vai sagrautām slimnīcām, iesaistīto pušu skatījumu balanss nav iespējams, jo kara norises, salauztas dzīves un izpostītas pilsētas nav viedokļu sacensības jautājums.
Krīzes maina žurnālistu un sabiedrības attiecības. Kara vai cita veida militāra konflikta gadījumā auditorija, kas parasti atbalsta viedokļu daudzveidību un objektivitāti, var sagaidīt, ka žurnālisti nostājas vienā pusē, pat izslēdz pretinieka viedokli. Arī žurnālisti ir daļa no sabiedrības, tās intereses liek ieņemt konkrētu pozīciju, no jauna definējot savu lomu konflikta ēnā. Tādā gadījumā neitralitāte un objektivitāte nav prioritāte.
Saikne ar aktuālo konfliktu, piederība vai identificēšanās ar kādu no pusēm, vēsturisko traumu klātbūtne palīdz saprast dažādas pieejas kara un konfliktu žurnālistikā.
Latvijā, kur kara darbība nenotiek, ir populāri teikt, ka karā ir tikai "divas puses", tikai "par vai pret, "melns vai balts", ka nav pieņemama notikumu interpretācija, izmantojot Krievijas propagandai izdevīgo "viss nav tik viennozīmīgi". Tikmēr, piemēram, daļa starptautisko mediju, tādi kā BBC, "Deutsche Welle" (DW), citi, stāsta par tiem pašiem Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā notikumiem, vienlaikus vairāk uzmanības pievēršot citiem jautājumiem, arī Krievijas procesu analīzei, jo atrodas tālāk no kara norisēm un to pārstāvētās sabiedrības nav ar tām tieši saistītas.
Piemēram, DW intervija (kuras publicēšana ir izskaidrota) ar Ukrainā krituša Krievijas kareivja māti, kas joprojām atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā vai analīze par Krievijas kareivju apstākļiem un Krievijas karavīru liecības.
Krīzes un konflikti arī žurnālistiem var izraisīt to, ko sauc par "tuneļa redzi" (Springer et al., 2022). To rada bailes un šoks. Tā rezultātā žurnālisti var pārāk paļauties uz valdības sniegto informāciju, sekot sabiedrības patriotiskām prasībām, ignorējot miera laika profesionālos principus un zaudējot spēju kritiski vērtēt lēmumu pieņēmējus (Waisbord, 2011) vai uzsākt pētnieciskās žurnālistikas projektus. Lielākoties šādi žurnālistu uztveres ierobežojumi attiecas uz avotu izvēli un avotu sniegtās informācijas prezentāciju.
Atsvešināta, sabalansēta un objektīva žurnālistika ir viena no profesionālas žurnālistikas pieejām, kas palīdz vērtēt žurnālistikas kvalitāti. Objektivitāte žurnālistikā parasti nozīmē, ka žurnālists ņem vērā visu ar notikumu saistīto pušu skatījumu, dažādus notikumus skata distancēti kā vienlīdz svarīgus vai nesvarīgus, dodot iespēju lasītājam pašam tos novērtēt.
Objektivitāte ir kritiski uztverts un nereti apstrīdēts koncepts, tāpēc to vieglāk saprast, izmantojot vārdus neitralitāte un sabalansētība.
Patriotiskās žurnālistikas prakse jeb novirzīšanās no objektivitātes modeļa drīzāk uzskatāma par neizbēgamu žurnālistikas transformāciju akūtu un netālu bruņotu konfliktu apstākļos. Bet tā mainās, jo konflikti pārveidojas, ieilgst, beidzas. Tieši aktuālie notikumi rada patriotisko žurnālistiku un pēc laika, kad militārais konflikts ir mainījies, liek žurnālistiem pakāpeniski atgriezties pie neitrāla un sabalansēta notikumu atspoguļojuma.
Kas un kāda ir otra puse?
Akadēmiskā literatūra apskata vairākus žurnālistu uzvedības modeļus konfliktu apstākļos (Ginosar & Kohen, 2019), tie var mijiedarboties (Robinson et al., 2009; Zandberg & Neiger, 2005; Wolfsfeld et al., 2008). Pirmais raksturo Vjetnamas kara laika žurnālistikā novēroto, kad žurnālisti pielāgojas situācijai: ja sabiedrībā valda vienprātība, piemēram, par konfliktā vainīgo vai upuri, tad žurnālisti nepārkāpj šīs vienošanās robežas. Ja konflikts sabiedrībā tiek vērtēts pretrunīgi, arī žurnālisti to skata no dažādiem skatpunktiem.
Otrā pieeja raksturo praksi, kad žurnālisti karu un citas lielas krīzes rāda elites interešu gaismā. Kara žurnālistika var būt arī proaktīva, uz performanci orientēta, dramatizēta, žurnālistam uzņemoties kareivja, cīnītāja, konflikta risinātāja lomu. Tādu ceļu, piemēram, izvēlējies Lietuvas žurnālists Andrjus Tapins, kurš rosināja lietuviešus ziedot "Bayraktar" drona iegādei, padarot šo ziedojumu kampaņu par nozīmīgu kaimiņvalsts iedzīvotāju vienotības un atbalsta Ukrainas cīņai pierādījumu. Savu aktīvo iesaisti kara notikumu risināšanā Tapins Baltijas Mediju izcilības centra konferencē skaidroja ar vienkāršu dilemmu: "Pēc kara mums katram būs sev jāatbild uz jautājumu, ko esam darījuši, lai palīdzētu sakaut varmāku".
Globālie konflikti pieprasa žurnālistiem būt patriotiskiem attiecībā uz visu cilvēci vai visiem cilvēkiem, sabiedrībai svarīgām vērtībām, nevis priekšplānā likt nacionālās vai etniskās intereses (Ward, 2010). Analizējot žurnālistikas pārmaiņas pēc 11. septembra uzbrukumiem (Schudson, 2002), konstatēja, ka ne vienmēr patriotiskā žurnālistika ir nacionāli orientēta, tā var pārstāvēt vairāku valstu koalīciju, piemēram, karu pret terorismu, par civilizāciju (Ginosar, 2015).
Patriotisko žurnālistiku var atpazīt pēc divām pazīmēm: pirmkārt, mediju saturs atspoguļo konfliktu tā, kā par to vienojusies sabiedrība, nepiedāvājot alternatīvu skatījumu, otrkārt, konflikta atspoguļojums seko militāro vai valdības notikumu trajektorijai. Ja sabiedrība atbalsta valdības stratēģiju militāra konflikta laikā, tad abas minētās pieejas var saplūst.
Veicot patriotiskās žurnālistikas ar terorismu saistīta gadījuma izpēti (Ginosar, 2019), tika vērtēti divi patriotiskās žurnālistikas varianti: aizsardzības tips un upura žurnālistikas tips. Ja žurnālists pārstāv upura pusi, tad notikumos cietušie parādīti ar ļoti personisku stāstu palīdzību, detalizēti atspoguļojot viņu ciešanas, izceļot ienaidnieka ļaunumu. Aizsardzības žurnālistika, kas pārstāv uzbrucēju, vardarbīgo pusi, būs atšķirīga: auditorijai tiks piedāvāts notikumu skaidrojums, upuru dzīves stāsti aizvietoti ar statistikas datiem, cenšoties attaisnot vardarbību.
Ko veicina žurnālistika – karu vai mieru?
Kara žurnālistikas pētniecībā svarīga ir norvēģu pētnieka Johana Galtunga (2002), (citēts pēc Ahlsen, 2013 un Mazahir, 2013) Miera žurnālistikas teorija. Galtungs žurnālistikas profesionālo pieeju izvēli saista ar konflikta iznākumu, tā akcentējot mediju profesionāļu atbildību veicināt mieru vai turpināt karu. Šajā struktūrā karu veicinoša žurnālistika atspoguļo pretrunas, divu pušu konfliktu, rīkojas kā "mēs" pret "viņiem", vārds tiek dots pārsvarā elites un institūciju pārstāvjiem.
Miera žurnālistiku raksturo vēlme ieraudzīt konfliktā arī citas puses, plašāks avotu klāsts, vēlme atrisināt konfliktu, nevis sakaut pretinieku. Šajā žurnālistikas pieejā plašāk tiek atspoguļotas neredzamās konflikta traumas un "balsis" – vienkāršie cilvēki, sievietes, bērni.
Pētot, kā Zviedrijas un Ukrainas žurnālisti atspoguļoja notikumus pēc Krimas aneksijas (Springer et al., 2022), noskaidrots, ka Zviedrijas žurnālisti pārliecinoši nostājās Ukrainas pusē, parādot Krieviju kā morāli nosodāmu agresoru. Tomēr Zviedrijas mediju pārstāvji centās būt objektīvi, jo uzskatīja, ka to vēlas auditorija. Ukrainas žurnālisti notikumus centās atspoguļot līdzsvaroti, tomēr atzina, ka Ukrainas daudzveidīgajā mediju ainavā mediju īpašnieku mērķi ietekmē žurnālistikas kvalitāti. Ukrainas žurnālistiem visgrūtāk bija stāstīt par norisēm okupētajās teritorijās, tāpēc "Krievijas puse" nereti netika ņemta vērā, reizēm tas notika patriotisku apsvērumu dēļ.
Krievijas iebrukums Ukrainā licis pārvērtēt ne tikai žurnālistikas ikdienas prakses, bet kopumā ieraudzīt žurnālistikas svarīgumu. Latvijas sabiedrība kopš kara sākuma ir redzējusi žurnālistu pašaizliedzību un ieraudzījusi patriotiskās žurnālistikas Latvijas versiju.
Žurnālisti piedāvājuši tiešā ētera reportāžas bumbu eksploziju troksnī, dokumentālos stāstus, intervijas ar amatpersonām, regulāru notikumu analīzi, ekspertu komentārus, ar kara norisēm saistītu sociālu, juridisku, ekonomisku un morālu jautājumu skaidrojumu.
Garajos kara mēnešos žurnālistika ir mainījusies, mediju profesionāļiem atrodot arvien jaunus informācijas avotus un kara notikumu, procesu skaidrojumus. Daudzveidīgajā saturā mēs varam atpazīt gan patriotiskās, gan kara, gan miera žurnālistikas pazīmes, taču žurnālistu mērķis ir bijis stāstīt, skaidrot, meklēt patiesību.
Ahlsen, P. (2013). Peace journalism. How media reporting affects wars and conflicts. Goteborgstryckeriet. ISBN: 9878-91-979583-8-7.
Ginosar, A. (2015). Understanding patriotic journalism: Culture, ideology and professional behavior. Journal of Media Ethics 30(4): 289–301.
Ginosar, A. & Cohen, I. (2019). Patriotic journalism: An appeal to emotion and cognition. Media, War & Conflict, 12(1). https://doi.org/10.1177/1750635217710678
Kovach, B. & Rosentiel, T. (2007). The Elements of Journalism. New York: Three Rivers Press.
Mazahir, M.I. (2013). From war journalism to peace journalism: A theoretical perspective. Journal of Media Studies, 28(2), 102 – 112.
Robinson, P., Goddard, P., Parry, K., & Murray, C. (2009). Testing models of media performance in wartime: UK TV news and the 2003 invasion of Iraq. Journal of Communication, 59(3), 534-563.
Springer, N., Nygren, G., Widholm, A. Orlova, D., & Taradai, D. (2022). Narrating "Their War" and "Our War". The Patriotic Journalism Paradigm in the Context of Swedish and Ukrainian Conflict Coverage. Central European Journal of Communication, Spring, 2(31), 198-201.
Schudson, M. (2002). What's Unusual About Covering Politics as Usual. Journalism after September 11, ed, 36-47.
Waisbord, S. (2011). Journalism, risk, and patriotism. In B. Zelizer & S. Allen (eds.), Journalism after September 11. 2nd edition (pp. 273–291). London, New York: Routledge.
Ward, S. (2010). A theory of patriotism for global journalism. In: S.J.A. Ward &, H. Wasserman (Eds.). Media Ethics beyond Borders: A Global Perspective. New York: Routledge, 42–58.
Wolfsfeld, G., Frosh, P., & Awabdy, M. T. (2008). Covering death in conflicts: Coverage of the second intifada on Israeli and Palestinian television. Journal of Peace Research, 45(3), 401-417.
Zandberg, E., & Neiger, M. (2005). Between the nation and the profession: Journalists as members of contradicting communities. Media, Culture & Society, 27(1), 131-141.
