Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Salaspils memoriālam – 50: kā tas tapa un kāda ir tā nākotne?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Augstskolām pieder naktsklubi un veikali; būs jāizšķiras, ko nevajag studijām

Navras Riga un viņa "Riga Palace hotel" Alepo

Rigas kungs Sīrijā atvēra viesnīcu. Tad karš sāka to postīt.

 

Navras Riga (Nawras Riga) - cilvēks, kurš nes Latvijas galvaspilsētas nosaukumu savā uzvārdā, kuram pirkstā ir paaudžu paaudzēs mantots dzintara gredzens no Latvijas un kuram Sīrijas sabombardētajā pilsētā Alepo pieder vienīgā šobrīd atvērtā viesnīca ar nosaukumu „Riga Palace” jeb „Rīgas pils”.

Pirmā tikšanās

Alepo vakari ir ļoti tumši, bet zīdaini maigi un vējaini. Ar viesnīcas „Rīga” saimnieku Navru Rigu esam pacēlušies nama pašā augšējā, terases stāvā, kur izkārtoti mazi galdiņi un lielā, ar stingra auduma jumtu nosegtā teltī rosās viesmīļi. Tur nesen ir nosvinētas kāzas. 

Pie kājām ir visa pilsēta. Mazliet pārliecoties pāri stingrajām, platajām mūra malām, var dzirdēt, kā lejā dūc cilvēki un automašīnas, tomēr kaut kas šeit ir citādāk.

Sīrija, Alepo, «Riga Palace Hotel». 2017.gada septembris.

Alepo ir neierasti tumšāka nekā vairums šādu lielu pasaules pilsētu. Tas tādēļ, ka daļa namu ir sabombardēti drupās, bet tajos, kuri vēl turas, ne visi var atļauties ģeneratorus, lai ražotu elektrību stundās, kad tās pietrūkst kopējā plūsmā.

Arī viesnīcā „Riga Palace” ar skaļu blīkšķi gaisma izdziest vairakkārt dienā un vakarā, bet tad ar pamatīgu rūkoņu stafeti pārņem milzu ģeneratori, kas rindā novietoti uz viesnīcas jumta.

Sīrija, Alepo, «Riga Palace Hotel». 2017.gada septembris.

Esam apsēdušies pie viena no galdiņiem, palūguši atnest saldu augļu sulu, Navras Riga aizsmēķē cigareti. Viņš ir mājās pēc garas darba dienas Alepo slimnīcā. Sirmais kungs man pretī ir radiologs, kurš veic izmeklējumus. Šodien esot bijuši dažādi pacienti - sieviete stāvoklī, bērni. Par medicīnu viņam patīk stāstīt, tāpēc par to vēl būs daudz sarunu.

Šis ir brīdis, kad Navru Rigu varu skatīt vaigā mierīgi, jo pirmais tikšanās satraukums un pārsteigums ir garām. Toreiz uz viesnīcas kāpnēm Alepo jau piķa melnajā vakarā, pēc garā brauciena no Damaskas apdullušu galvu, atzīšos, pat neattapos ieslēgt radio ierakstītāju, lai dokumentētu pirmo tikšanās brīdi.

Tagad, sēšot viņam pretī, atceros, kā uzzināju par Navru Rigu un viņa neparasto stāstu.

Stāsta sākums

Vēl ziemā, gatavojot garāku komentāru par Sīriju un Alepo, kur tieši tobrīd norisinājās intensīvi uzlidojumi, internetā nejauši uzgāju faktu, ka Alepo ir viesnīca ar nosaukumu „Riga Palace” jeb „Rīgas pils”. Tā kā pēdējās atsauksmes par to bija atstātas pirms krietna laika, nolēmu, ka tā ir sabombardēta tāpat kā visa pārējā pilsēta.

Taču jau vasarā atklājās, ka tā nebūt nav. Tieši šajā viesnīcā savas ekspedīcijas laikā kopā ar kolēģiem bija nakšņojis arhitekts Bruno Delands, kurš strādāja Alepo, novērtējot UNESCO mantojuma stāvokli. Viņš bija saticis arī pašu saimnieku Navru Rigu un uzzinājis viņa unikālo stāstu.

Uzrakstīju Rigas kungam vēstuli sociālās saziņas vietnē „Facebook”, un viņš zibenīgi atbildēja. Sapratu, ka, iespējams, ir jānotiek brīnumam, bet es viņu ļoti vēlos satikt.

Tagad, dažus mēnešus vēlāk, sagaidījusi Sīrijas vīzu, nobraukusi garu ceļu cauri Turcijai, Libānai un sešas stundas automašīnā no Sīrijas galvaspilsētas Damaskas uz Alepo, es sēžu pretī Navram viesnīcā „Riga Palace” un viņā klausos.

Man ir daudz jautājumu. Vispirms par viņu pašu. No kurienes tāds uzvārds?

Sīrija, Alepo, «Riga Palace Hotel». 2017.gada septembris.

Neparastais gredzens

Navras Riga sāk ar to, ka novelk no zeltneša savu neparasto gredzenu un noliek man priekšā un saka: „Vispirms paskaties šo! Šādu akmeni Rīgā jūs varat atrast ļoti daudz.” „Vai tas ir dzintars?” vaicāju.

Jā! Un šis ir mūs ģerbonis,” Navras atbild un skaidro, kas uz tā redzams. „Tu redzi - zvaigzne un uzrakstīts 1838, balodis un krusts, delta omega.

Es nevaru izstāstīt savas dzimtas vēsturi, bet zinu, ka mēs neesam cēlušies no šā reģiona, mēs esam no Rīgas.

Taču mēs nezinām, kā un kāpēc. 1838.gadā mēs Rīgu pametām. Mans vecvecvectēvs atstāja reģionu pa jūras ceļiem un kopā ar ģimeni ieradās Libānā, kur palika piecdesmit vai pat sešdesmit gadu, reģionā, kas saucas Bšari (Bsharri – red.). Tajā laikā Libāna un Sīrija bija Osmaņu  impērijā. Faktiski Libānas nebija. Tobrīd bija dižās Sīrijas teritorija, kurā ietilpa tagadējā Libāna, tagadējā Sīrijas, Jordānijas, Kipras, Irākas un Palestīnas teritorija. Lai nodalītu kristiešus no musulmaņiem, kristiešiem piešķīra tagadējo Libānas teritoriju. Un tā mani radinieki bija kristiešu ģimene, kas bija ieradusies no Rīgas un dzīvoja Libānā. Osmaņu impērijai tajā laikā katrā no teritorijām bija savs lielā sultāna pārstāvis. Tas, kurš valdīja Sīrijā, bija ievērojis, ka Libānā cilvēki ir daudz izglītotāki un attīstītāki. Un viņš vaicāja Libānas pārvaldniekam, kā tas var būt. Sultāna pārstāvis saņēma atbildi, ka tas ir tādēļ, ka Libānā dzīvo ļoti daudz kristiešu. To uzzinājis, Sīrijas pārvaldnieks lūdza Libānas vietvaldim nosūtīt viņam četrdesmit kristiešu ģimeņu uz Alepo pilsētu. Un šo ģimeņu vidū bija arī mani radinieki.”

Navras Riga stāsta, ka Alepo vecpilsētā joprojām ir iela ar nosaukumu „Četrdesmit”, kas ir nodēvēta šo četrdesmit ģimeņu vārdā un kur tās sākotnēji apmetās.

„Vēlāk visi, protams, sajaucās – kristieši, musulmaņi, ebreji,”  Navras Riga saka, un tā Alepo ir joprojām. Viņš  domā, ka tieši Libānā arī varētu būt radies dzimtas uzvārds – „Riga” ar īso „i”. „Piemēram, šeit jūs varat atrast uzvārdus, kas ir saitīti vai nu ar cilvēka izcelsmes vietu vai darbu, ko viņš dara. Piemēram, mums ir Akmeņkaļu ģimenes.

Varbūt bija tā, ka Libānā uzzināja par to, ka mana ģimene nāk no Rīgas, un tā arī iesauca „Riga”.”

Krievu meitene

Vai Navras Riga senči ir bijuši latvieši, vai arī tikai nākuši no Latvijas, arī pagaidām ir noslēpums. Es tā domāju. Skaidri nezinu. Varbūt, taču mans tēvs bija simtprocentīgs eiropietis. Un mana meita – tāpat. Man ir sajauktas asinis. Mana mamma bija libāniete. Bet, kad palūkojaties uz manu meitu…” Un te Navras Riga atrod telefonā savas meitas fotogrāfiju, no kuras pretī veras skaista, gaišmataina, jauna sieviete kāzu kleitā un, gardi smejoties, man saka: „…krievu meitene!”

Navram  ir vēl trīs brāļi, bet viņam kā vecākajam ir pienākums nēsāt dzimtas mantojumu. „Mans vecaistēvs vai tēvs man stāstīja, ka šo gredzenu ģimene paņēmusi līdzi par piemiņu no Latvijas. Viņiem nācās bēgt, jo viņi baidījās no cara vai kādām represijām. Šo gredzenu mūsu dzimtā allaž nēsā vecākais dēls. Mans tēvs bija vecākais savā ģimenē, un es esmu vecākais brālis.”

Vaicāju Navram, vai viņš nav mēģinājis izdibināt savas saknes rakstos un arhīvos. „Es mēģināju, mēģināju, bet ….arhīvi, saproti, šeit mums ir pārāk daudz karu. Arhīvi  ir sabojāti, nepilnīgi, pat baznīcās. Mans tēvs sacīja, ka tad, kad mēs esot ieradušies no Latvijas, mēs esot bijuši pareizticīgie. Libānā mani senči kļuva par maronītiem. Joprojām kristieši, bet maronīti. Un pirms tam mēs piederējām krievu baznīcai.

Vienīgais, kas mums ir, ir mūsu uzvārds. Un tas ir arī viss. Uzvārds un diena, kad atstājām Latviju.”

Dzimtas vārds ierakstīts viesnīcā

Tagad Rigas dzimtas uzvārdu nes viesnīca Alepo - „Riga Palace ” . Tas ir gaišs majestātisks, jauns daudzstāvu nams Alepo rajonā, kas agrāk, kā saka Navras Riga, bijis netīrs, tumšs un biedējošs. Iegādājušies zemi, atpirkuši un nojaukuši mazos sīkveikalus, Rigas 2000.gadā sāka  viesnīcas celtniecību, pabeidzot to astoņos gados.

Tolaik tūristi plūda uz Sīriju, un viesnīca „Riga” bija rezervēta mēnešiem uz priekšu. Un tad sākās karš.

„Tas bija 2012.gada jūlijs, kad es visu apturēju.  Es saglabāju darbiniekus, turpināju viņiem maksāt algu visus šos gadus, bet vairs neuzņēmu viesus, gluži vienkārši viņu drošības dēļ. Vēl pirms sešiem mēnešiem te nebija iespējams sēdēt tā, kā mēs tagad te sēžam. Visur bija snaiperi, kas viegli varēja nogalināt. Mani darbinieki, kuri bombardēšanā zaudēja savas mājas, apmetās uz dzīvi šajā viesnīcā. Pirms kara pie manis viesnīcā strādāja 140 cilvēku liels personāls, kara laikā palika 40. Pārējie vienkārši pazuda. Nezinu, kur,” Navras Riga klāsta.

Viņš pats Alepo uz ilgu laiku neatstāja. Nosūtīja savu sievu kopā ar meitu uz Libānu un dēlu uz Franciju. Pa reizei apciemoja un atgriezās Alepo, viesnīcā, kur vadīja laiku ar savu brāli Amiru.

„Ja es kaut uz brīdi būtu pametis viesnīcu, tad vai nu tajā ierastos teroristi „Daīš” vai armija un ierīkotu šeit kazarmas.

Abos gadījumos es  būtu zaudējis, tādēļ nolēmu palikt,” Navras stāsta.

Sīrija, Alepo, «Riga Palace Hotel». 2017.gada septembris.

Izbira logi, iegruva griesti

Alepo smagā bombardēšana, protams, negāja secen arī šai vietai.

„Šīs viesnīcas tuvumā nokrita trīs lielas raķetes. Visi logi bija izsisti un no spiediena iegāzās griesti. Pirmo reizi es visu salaboju. Cilvēki man teica: „Kādēļ gan tu visu labo. Pagaidi, kamēr norimst.” Taču es nespēju redzēt savu viesnīcu tādā stāvoklī. Pēc gada atkal bija raķetes. Visu salaboju atkal. Un trešajā gadā, faktiski pirms sešiem mēnešiem, te krita desmitiem raķešu un šāviņu, jo bija intensīvākās kaujas par austrumu Alepo atbrīvošanu un armija izmantoja visu, kas vien bija tās rīcībā.

Un …es sāku atjaunot atkal. Tas ir prasījis milzum daudz naudas un pārāk daudz laika.

Tagad viesnīca ir aptuveni deviņdesmit procentos tāda, kāda tā bija agrāk,” Navras nopūšas un aplaiž skatienu terasei.

Navras Riga teica, ka viņa viesnīcā vajadzētu jaunus un stiprus darbiniekus, taču tādus tagad Alepo atrast ir ļoti grūti, jo milzum daudz vīriešu spēka gados Sīriju ir pametuši, nevēloties, lai viņus iesauc valdības armijā. Un tas var notikt līdz 42 gadu vecumam. „Karš ir karš, un kurš gan grib mirt,” saka Navras Riga un bilst, ka Sīrijas gadījumā tas nav parasts karš pret citu zemi, bet gan cīņa savās mājās ar teroristiem un: „Te ir darīšana nevis ar cilvēkiem, bet ar bezsmadzeņu zvēriem.”

„Es ļoti ticu, ka nākamgad būs labāk,” saka Navras Riga, ”es tiešām ticu.”

Vēlas apciemot Rīgu

„Jums ir jāredz Latvijas Rīga,” es saku Navram, un viņš tūdaļ atbild, ka to jau bija plānojis pirms divdesmit gadiem.

„Mans pasniedzējs un arī draugs bija Rīgā un pēc tam man teica, ka tur ir ļoti daudz dzintara un ka Rīga ir kā mazā Parīze.”

Un tad Navras Riga jau pavisam konkrēti sāk vaicāt par vīzu un nopriecājas, ka Latvija ir Šengenas zonā, jo arī Francijā viņam ir mājas un līdz ar to īpaša uzturēšanās atļauja.

„Tad es iesēdīšos lidmašīnā, aizbraukšu un noskaidrošu sava uzvārda izcelsmi,” viņš saka.

Un es Navru Rigu turu pie vārda, iedomājoties, cik vareni būtu, ja viņš varētu apciemot Latviju simtgadē, redzēt Rīgu, Daugavu, Dziesmu svētkus, atbraukt no Alepo un pats savām acīm skatīt savu senču zemi.

Roze

Mēs paliekam ar Navru Rigu jeb Rīgas kungu, kā viņu nejauši iesaucu, saziņā. Kad esmu jau atpakaļ savā Latvijas Radio Briseles birojā, uzrakstu viņam vēstuli internetā, „Facebook”, ka viss ir kārtībā, pasaku paldies par viesmīlību un tikšanos.

Un tad, pirms dažām dienām, kad sāku veidot šo stāstu, meklēju skaņas un rakstu tekstu un, protams, stipri domāju par Rīgas kungu, gluži nejauši iemetu acis „Facebook” un ieraugu, ka man pirms īsa mirkļa ir atnākusi  vēstule. Atveru to, un tā ir no Sīrijas, no Alepo, no Rīgas kunga, un viņš ir atsūtījis, lielu, sarkanu virtuālu rozi ar pierakstu, ka tā ir cilvēkam, kurus viņš saticis savas dzīves ceļos.

Es skaidri zinu, ka Navra ceļi būs labvēlīgi un nākamreiz tiksimies klātienē Latvijā, Rīgā.

Sīrija, Alepo, «Riga Palace Hotel». 2017.gada septembris.
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti