Tādēļ svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas bija svarīgas arī Latvijai, jo vēlēšanu iznākums lielā mērā noteiks, pa kādu attīstības ceļu turpmāk virzīsies Polija.
Polija riskēja aiziet pa "orbanizācijas" ceļu
Polijā kopš 2015. gada pie varas bijusi nacionālkonservatīvā partija "Likums un taisnīgums", kas bija uzņēmusi nepārprotamu kursu uz Polijas kā pašpietiekamas, no Briseles neatkarīgas lielvaras veidošanu. Varšavas ambīcijām noteikti ir zināms pamats, jo ar 38 miljoniem iedzīvotāju Polija ir piektā lielākā valsts Eiropas Savienībā.
Var diskutēt par to, cik līdzšinējās Polijas valdības egocentriskā politika bija atbilstoša pašas Polijas interesēm, bet tā viennozīmīgi nav nākusi par labu Eiropas Savienības vienotībai. Eiropas Savienībai ar tās 27 dalībvalstīm jau tāpat ir diezgan grūti vienoties par kopīgu lēmumu pieņemšanu, lai vēl gandrīz katrā ES līderu sanāksmē nāktos uzklausīt dažāda veida pretenzijas, kas visbiežāk nāca tieši no Polijas un Viktora Orbāna vadītās Ungārijas puses.
Polijas valdība diezgan skaidri bija likusi visai Eiropai saprast, ka rūpējas tikai un vienīgi par Polijas interesēm, bet to, uz kurieni var aizvest šis ceļš, ļoti labi parāda tieši Orbāna Ungārijas piemērs.
Orbāns nepārprotami ir ungāru nacionālists, kurš dedzīgi aizstāv Ungārijas intereses, precīzāk sakot, savu izpratni par to, kādas ir šīs intereses. Ja Orbānam šķiet, ka Ungārijas interesēs ir iepirkt lētāku Krievijas gāzi un pievērt acis uz Kremļa agresiju pret Ukrainu, tad nekāda apelēšana pie Eiropas vienotības un "Rietumu vērtībām" nepalīdzēs pārliecināt viņu par pretējo.
Pēdējo gadu laikā īstenotā Polijas valdības politika signalizēja par bīstamu nosliekšanos "orbanizācijas" virzienā, jo "Likuma un taisnīguma" politiķi ar lielāko prieku centās "sakārtot" tiesu varu un sabiedriskos medijus, lai tādējādi koncentrētu arvien lielāku varu savās rokās.
Poliju un Ukrainu vieno kopīgas intereses
Atšķirībā no Orbāna, poļu nacionālisti vismaz nemēģināja biedroties ar Putina režīmu un pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā nepārprotami nostājās ukraiņu pusē, sniedzot lielu atbalstu Ukrainas aizstāvjiem. Tieši Polija ir uzņēmusi visvairāk Ukrainas kara bēgļu, tieši caur Poliju uz Ukrainu tiek nogādāta lielākā daļa militārās palīdzības.
Taču būtu naivi iedomāties, ka Polija to visu darījusi tikai tādēļ, ka uzskatītu ukraiņus par savu brāļu tautu.
Galvenais iemesls ir tas, ka Polijai un Ukrainai pašlaik ir kopīgas intereses: apturēt asinskārā Krievijas imperiālisma atdzimšanu. Poļi ļoti labi saprot: ja pret Krieviju necīnīsies ukraiņi, tad drīzā nākotnē to var nākties darīt pašiem poļiem.
Bet to, kas notiktu, ja Polijas intereses kaut nedaudz nonāktu pretrunā ar Ukrainas interesēm, labi izgaismoja priekšvēlēšanu gaisotnē notikušie strīdi par Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportu.
Un tagad paraudzīsimies nedaudz tālākā nākotnē, kad Ukraina būs gatava pievienoties Eiropas Savienībai un tādējādi kļūs par lielāko ES lauksaimniecības subsīdiju saņēmēju. Grūti noticēt, ka poļu zemnieki ar lielāko prieku piekritīs savu subsīdiju samazināšanai par 20%, lai tikai varētu dalīties ar ukraiņu brāļiem.
Polijas demogrāfiskais stāvoklis nesola gaišu nākotni
Nacionālkonservatīvo spēku vidū nereti izskanējis sapnis par "Intermarium" projektu, kas apvienotu valstis no Baltijas līdz Melnajai jūrai un ar tādām "jaunās Eiropas" lokomotīvēm kā Poliju un Ukrainu priekšgalā radītu pretsvaru "vecās, izvirtušās Rietumeiropas" smagsvariem Vācijai un Francijai.
Taču pašlaik šī vīzija no realitātes atpaliek gandrīz tikpat tālu kā Polija un Ukraina no Vācijas un Francijas ekonomikas attīstības līmeņa.
Viens no šķēršļiem Polijas un Ukrainas, tāpat kā citu Austrumeiropas valstu attīstībai būs demogrāfiskās problēmas, kas šajā reģionā ir daudz izteiktākas nekā Rietumeiropā.
Ukrainā jau pirms Krievijas iebrukuma bija traģiska demogrāfiskā situācija un diemžēl pārskatāmā nākotnē tā kļūs tikai sliktāka.
Polija pēc pievienošanās Eiropas Savienībai zaudēja vairāk nekā divus miljonus cilvēku, kas devās peļņā uz turīgākām Rietumeiropas valstīm. Līdz ar dzīves līmeņa kāpumu Polijā daļa emigrantu ir atgriezušies, bet nebūt ne visi.
Arī dzimstības līmenis Polijā ir zemākais kopš Otrā pasaules kara. Saskaņā ar "Eurostat" datiem 2021. gadā Polijā dzimstības līmenis bija vidēji 1,33 bērni uz vienu sievieti (Latvijā attiecīgais rādītājs bija 1,57).
Briseles lamāšana vairs nebūs modē
Paradoksālā kārtā dzimstību nav veicinājis arī nacionālkonservatīvo spēku ietekmē pieņemtais stingrais abortu aizliegums, jo Polijas sievietes tagad vispār baidās palikt stāvoklī, apzinoties, ka medicīnisku problēmu gadījumā būs sarežģīti panākt aborta veikšanu.
Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka svētdien notikušajās Polijas parlamenta vēlēšanās bija vērojama sevišķi liela sieviešu aktivitāte, jo daudzas sievietes vairs nevēlas dzīvot atbilstoši konservatīvo politiķu un baznīcas diktētiem noteikumiem.
Vēlēšanu rezultāti liecina, ka Poliju, visticamāk, sagaida varas maiņa, jo trīs opozīcijas partijas ar bijušā premjera Donalda Tuska vadīto "Pilsonisko koalīciju" priekšgalā varētu vienoties par sadarbību, lai izveidotu jaunu valdību bez līdzšinējās varas partijas.
Tas noteikti palīdzētu uzlabot Varšavas attiecības ar Eiropas Savienību, kur daudziem bija apnicis uzklausīt poļu politiķu žēlošanos par "Briseles diktātu", vienlaikus saņemot miljardiem eiro no ES fondiem, lai par šo naudu būvētu Polijas autoceļus un citus infrastruktūras objektus.
Solidaritāte nozīmē rūpes par kopējo labumu
Polijā un citās Austrumeiropas valstīs daudziem ir ļoti selektīva izpratne par Eiropas solidaritātes jēdzienu, jo ar to tiek saprasts tikai tas, ko mēs varam pasmelt no Eiropas kopējā katla.
Bet, lai varētu kaut ko pasmelt, visiem kopā kaut kas arī jāiegulda iekšā.
Kas notiks, ja Vācijas nodokļu maksātāji izdomās, ka viņiem nav no savas kabatas jāfinansē ielu asfaltēšana un māju siltināšana kaut kur Ščecinā, Līvānos vai Kohtla–Jervē?
Kas notiks, ja ASV vēlētāji nospriedīs, ka amerikāņu karavīriem nav nekādas vajadzības rūpēties par Bjalistokas, Daugavpils vai Narvas aizstāvēšanu?
Pēdējo gadu laikā Polija ir mērķtiecīgi rūpējusies par savu bruņoto spēku attīstīšanu un ievērojami palielinājusi ieguldījumus aizsardzībā, lai Polijas armija kļūtu par spēcīgāko Eiropā.
Taču jebkurā gadījumā gan Polijas, gan Latvijas interesēs ir vienota Eiropas Savienība un spēcīga NATO alianse, jo kopā esam daudz lielāks spēks.
Tādēļ arī Latvijai ir nepieciešama tāda Polija, kas rūpēsies ne tikai par savām, bet arī Eiropas kopējām interesēm.
