Atzinība, ko vairs nepiešķirs nevienam. Lāčplēša ordeņa stāsts
Pēdējo reizi Lāčplēša Kara ordeni pasniedza 1928. gada 11. novembrī. Kas kļuva par tā kavalieriem, un kādēļ pēc tam apbalvojumu nevienam vairs nepiešķīra?
JUDĪTE ČUNKA
Ir 1920. gada 11. novembris. Pirmā gadadiena, kopš Bermonta karaspēks padzīts no Rīgas. Esplanādē soļo Neatkarības kara vējos rūdīti vīri. Pie atloka nupat piesprausts ordenis. Pirmais, kas saņemts no jaunās Latvijas valsts pateicībā par tēvzemes nosargāšanu. Turpmāk viņus godās par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem un dēvēs par lāčplēšiem.
Pateikties karavīriem

Doma pateikties karavīriem virmoja jau 1919. gada sākumā, kad jaunā Latvijas armija paralēli kaujām veidoja arī savu dienesta kārtību, tostarp apbalvojumu sistēmu. Toreizējās Apsardzības ministrijas paspārnē tika izveidota komisija, kuras uzdevums bija dibināt militāru apbalvojumu. Kapteiņa, vēlākā ordeņa saņēmēja Alberta Stalbes vadībā izstrādāja ordeņa statūtus, nosakot piešķiršanas kārtību, izskatu, saņēmēju pienākumus, tiesības un privilēģijas. Kuri ir pelnījuši apbalvojumu, to izlēma Ordeņa dome.

Kapteinis, vēlākais ordeņa saņēmējs Alberts Stalbe, kura vadībā izstrādāja ordeņa statūtus.
Foto no LNA LVVA krājuma

Rakstnieks un valstsvīrs Kārlis Skalbe.
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Topošo apbalvojumu piedāvāja saukt par Viestura vai Lāčplēša ordeni. Kā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa, par nosaukumu izšķīrās Apsardzības ministrija: "Uz jautājumu par to, kāpēc "Lāčplēsis", ļoti labi atbild Kārlis Skalbe savās "Mazajās piezīmēs". Tur ir eseja "Vīri ar stiprām, labām rokām".

Skalbe piedzīvoja Bermontiādes laiku. Viņš min, ka šīs izšķirīgās cīņas Daugavmalā un tas, kā nacionālie spēki uzvarēja, tolaik rīdzinieku vidē saistījās ar Lāčplēša vārdu. Saskatīja līdzību ar Pumpura eposu, Raiņa dramaturģiju. Visiem bija acīm redzams, ka Melnais bruņinieks pie Daugavas ir uzvarēts. Ir jābūt Lāčplēša vārdam."
Likumu par Lāčplēša Kara ordeni Satversmes sapulce pieņēma 1920. gada 18. septembrī. Ordenim piešķīra devīzi "Par Latviju!". Sapulces sēdē izvērsās diskusija. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pārstāvji uzskatīja, ka militārs ordenis nav vajadzīgs. Citi deputāti savukārt uzstāja, ka pateicību pelnījuši ne tikai Neatkarības kara dalībnieki, bet arī latviešu strēlnieki. Diskusiju rezultātā nolēma paaugstināt ordeņa statusu. No militārā resora ordeņa tas kļuva par valsts apbalvojumu.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturniece Anda Ozoliņa par ordeņa nosaukumu.
Turpina Anda Ozoliņa: "No vienas puses likumprojekta aizstāvji ar Jāni Goldmani priekšgalā, kurš bija saistīts ar strēlnieku vienību veidošanu un militāru jautājumu risināšanu. Un oponenti – galvenokārt sociāldemokrātu partijas pārstāvji Pauls Kalniņš, Ansis Buševics, kuri, kā jau sociāldemokrātiem tas bija pieņemts, ļoti radikāli iestājās par demokrātiskas valsts nepieciešamību Latvijā. Un par demokrātisku sabiedrību uzskatīja tādu, kurā visi būtu ļoti vienlīdzīgi. Tātad nekādi nopelni nevarēja tikt izcelti. Viņuprāt, nebija nekāda pamata arī militāru nopelnu izcelšanai. Viņi noliedza apbalvojumus vispār."

Tomēr Lāčplēša ordeņa statūtus Satversmes sapulce apstiprināja, papildinot Ordeņa domi ar deputātiem un nosakot, ka domes priekšsēdētājs ir Satversmes sapulces priekšsēdētājs tajā brīdī. "Un ordenis varēja sākt funkcionēt," piebilst Ozoliņa.
Ordeņa skices

Paralēli notika darbs pie ordeņa vizuālā tēla. To izraudzījās Apsardzības ministrija skiču konkursā, kurā aicināja piedalīties noteiktus māksliniekus. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā ir albums ar mākslinieku piedāvājumiem. Sacentās tādi atzīti mākslinieki kā Ansis Cīrulis, Burkards Dzenis, Romans Suta, Konrāds Ubāns, Niklāvs Strunke. Arī jaunie talanti Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone. Dizaina priekšlikumus apkopot un galīgo variantu izstrādāt uzticēja māksliniekam Jānim Aleksandram Libertam.

Mākslinieks Jānis Aleksandrs Liberts.
Foto no LNA LVVA krājuma
Ir vairākas skices, kuras autors nav parakstījis. Muzeja vēsturnieki veica pētījumus – salīdzināja rokrakstu ar vēstuļu paraugiem, kas ir muzeja krājumā. Lūk, ko par secinājumiem stāsta Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa: "Uzdrošinājāmies ar lielu varbūtību pieļaut, ka tās ir Valdemāra Tones zīmētās skices. Pēc laikabiedru atmiņām tieši viņš ir bijis Lāčplēša Kara ordeņa vizuālās formas autors. Tātad viņa skice bijusi tā, kura ir ņemta par pamatu tālāk Jāņa Aleksandra Liberta darbam, izveidojot jau praktiski realizējama ordeņa zīmējumu.
Un pēc laikabiedru atmiņām ir zināms, ka pats Valdemārs Tone ar Liberta darbu ļoti apmierināts nav bijis. Skicē mēs redzam – ir balts ugunskrusts ar centra medaljonu un sarkanas emaljas apmale. To esot Liberts patvarīgi ieviesis. Tā Tonem nav patikusi."

Jānis Aleksandrs Liberts esot izgatavojis 50 ordeņa zīmju paraugus. Daži jau līdzinās tam, ko pazīstam kā Lāčplēša Kara ordeni. Tobrīd vēl nav skaidrs, kas būs jānovieto centra medaljonā, jo apbalvojuma nosaukums vēl nebija izraudzīts.
Vēsturniece Ozoliņa par citiem variantiem ordenim.
Mākslas zinātnieks Jānis Dombrovskis pirmais iesniedzis skici ar norādi – Lāčplēša ordenim. Pirmais, kurš lietoja šo vārdu ordeņa nosaukumā. Un skicē zīmējis sakautu Melno bruņinieku.

Kredīts un liecības Parīzē
Kara ordeņa iegādei Apsardzības ministrija pieprasīja kredītu – 25 000 Latvijas rubļu. Uz pirmo apbalvošanas ceremoniju 1920. gada 11. novembrī bija gatavas pirmās 288 ordeņa zīmes. Pēc arhīvu liecībām, pašus pirmos prototipus darina J. Edelhausa juvelieru darbnīcā Rīgā. Visticamāk, ne pārāk lielā skaitā – kā prototipus. Vēlāk visus ordeņus darina Hermaņa Banka zelta un sudrabkaļa darbnīcā.

"Vēl mums ir liecības par to, ka sākotnējā periodā ordenis ir izgatavots arī Francijā. Jo tur iesaistīto personu atmiņās mēs lasām, ka esot it kā izdevies nokārtot, ka Francijas Valsts naudas un ordeņu kaltuvē izgatavoti šie pirmie Lāčplēša Kara ordeņi. Diemžēl tur nekādu liecību par to nav. Bet liecības mēs atradām Parīzē, juvelieru firmā "Arhtur Bertran", kur tiešām ir saglabājušās Lāčplēša Kara ordeņa zīmju izgatavošanai domātās matricas. Diemžēl arī tur nav īpaši daudz dokumentu. Mums ir grūti pateikt, tieši kurā gadā un kādā brīdī tās tur ir gatavotas. Un ir ziņas arī par to, ka ir darināti ordeņi," norāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Ozoliņa.

Dārgmetāls – tikai ārzemniekiem

Lāčplēša Kara ordenim ir trīs šķiras. Trešās šķiras ordeņa zīmes veidotas no metāla sakausējuma un emaljas. Otrā pusē tiek gravēta vai iespiesta devīze un numurs. No dārgmetāliem izgatavoti tikai tie eksemplāri, kas ir pasniegti ārvalstniekiem. Arī ārvalstniekus varēja apbalvot par nopelniem Latvijas Neatkarības karā un par palīdzību valstij starptautiskā līmenī. Līdz 1924. gadam Lāčplēša ordenis bija vienīgais un tam nācās pildīt arī diplomātisku funkciju.
Otrās un pirmās šķiras ordeņa zīmi veidoja bronzā, bet ārzemniekiem – sudrabā. Sudrabā bija darināta arī pirmās šķiras ordeņa zvaigzne. Presē bijušas ziņas, ka trīs ordeņi tikuši izgatavoti no zelta, taču, kā saka Anda Ozoliņa: "Nevienu mēs neesam redzējuši, bet tos varētu būt saņēmuši ārvalstu monarhi, kas bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vidū."
Vēsturniece Ozoliņa par ordeņa izgatavošanu un prestižu.
Katrs medaljons ir zīmēts ar roku, tādēļ iespējamas nelielas nianses.
Katrs "Lāčplēsis" ir atšķirīgs

Ordenis ir juvelierizstrādājumus – izgatavots ar rokām. Centra medaljona motīvā, kur Lāčplēsis cīnās ar lāci, faktiski redzams meistara rokraksts. Pētnieki saskaitījuši trīs izteiktus variantus, kā tas zīmēts un kur pamanāmas atšķirības gan krāsu izvēlē, gan arī figūru novietojumā.
Kā uzsver Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas pētnieks Mārtiņš Vāveris, šīs nelielās nianses nemazina ordeņa nozīmību: "Tā saucamajā oriģinālajā zīmējumā ir redzams Lāčplēsis zilā apģērbā. Lācis pozīcijā, kurā tas ir uzvarēts, lācis guļ uz zemes. Bet citos variantos Lāčplēsis ir mainījis izskatu. Apģērbs no viegli zila kļuvis par smilškrāsas, un lācis sācis pretoties, tas ir sēdus pozā, bet ne vairs aiz muguras. Daži citi varianti ir ļoti līdzīgi. Nianses ir ārkārtīgi minimālas, piemēram, lācis vēl vairāk kājās piecēlies."
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas pētnieks Mārtiņš Vāveris par centra medaljonu.
Pirmie ordeņi pirmajiem karavīriem

Pirmā svinīgā apbalvošanas ceremonija notika 1920. gada 11. novembrī, kad atzīmēja pirmo gadadienu, kopš Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. Tomēr vēl pirms tam jau bija pasniegti septiņi Lāčplēša Kara ordeņi, ko piešķīra ar Ministru kabineta lēmumu 1920. gada 13. augustā. Tas bija nepieciešams, lai varētu izveidot likumā noteikto Ordeņa domi, kurā jāietilpst septiņiem ordeņa kavalieriem, septiņiem deputātiem un Valsts prezidentam (līdz tā ievēlēšanai – Satversmes sapulces priekšsēdētājam). Tie bija septiņi armijas augstākie komandieri: ģenerālis Pēteris Radziņš, ģenerālis Mārtiņš Peniķis, ģenerālis Krišjānis Berķis, ģenerālis Oskars Dankers, pulkvedis Jūlijs Jansons, pulkvedis Jānis Puriņš un pulkvedis Jānis Apinis.
1920. gada 11. novembris. Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšana un militārā parāde.
Foto no LNVM krājuma
Laikraksts "Lāčplēsis" tolaik vēstīja: "Lāčplēša Kara ordeņa svētki notiks šodien pēc šādas programmas: pulksten 11 Esplanādes laukumā parāde un apbalvošana ar ordeņiem; pulksten 1.30 minūtēs kopējas pusdienas Satversmes Sapulces namā, pulksten 7 vakarā izrāde Nacionālajā operā." Latvijas armijas parādes laikā Esplanādē Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedza 288 ordeņus.
Trešā šķira – visgodājamākā

"Te ir muzeja lielais lepnums," saka vēsturnieks Vāveris, krātuvē atslēdzot lielu atvilktni. Tur glabājas pilns ordeņa komplekts, ko izstāda tikai reizi gadā – Lāčplēša dienā. Tas ir ģenerāļa Jāņa Baloža Lāčplēša Kara ordeņa pilns komplekts. Viens no diviem pasaulē zināmajiem pilnajiem komplektiem, kas saglabājušies. Otrs ir Igaunijā, to savulaik pasniedza ģenerālim Johanam Laidoneram.
"Komplektam ir trīs šķiras. Trešās šķiras zīme spraužama pie krūts. Otrā šķira liekama ap kaklu un pirmās šķiras zīme – no labā pleca pāri krūtīm uz kreiso sānu, kur ordeņa pušķis liekams. Kreisajā pusē zem krūts liekama arī ordeņa zvaigzne. Atšķirībā no citiem ordeņiem Lāčplēša ordenis ir īpašs ar to, ka visas trīs šķiras tiek nēsātas vienlaikus," skaidro vēsturnieks.
Anda Ozoliņa uzsver – ordeņa trešā šķira patiesībā ir visgodājamākā, jo to saņem par konkrētiem kaujas nopelniem:"Cilvēks ar savu drosmi, riskēdams ar dzīvību, ir veicis varoņdarbu. To vajadzēja pierādīt. Bija nepieciešamas gan līdzbiedru liecības, gan kaujas shēmu zīmējumi, gan atsauksmes. Tā kā tas nebija tik vienkārši izdarāms. Tas bija patiešām apliecinājums tam, ka cilvēks ir veicis varoņdarbu." Savukārt otro šķiru saņēma virsnieki par kaujas operāciju vadīšanu. Ar pirmo šķiru apbalvoti tikai četri cilvēki, no tiem, dzīvi būdami, divi – ģenerālis Berķis un ģenerālis Balodis par armijas vadīšanu izšķirošos brīžos Neatkarības cīņu laikā.
Vēsturnieks Vāveris par ordeņa komplektu.
Ordeņa kavalieru privilēģijas

Saņēmējus dēvēja par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, un viņi baudīja privilēģijas, vienu no tām – zemes jautājumā. Ordeņa kavalieriem bija iespēja iegūt zemi ar augstāku kvalitāti un lielāku ekonomisko potenciālu. Tāpat varēja iegūt augstāko izglītību bez maksas, saņemt bezmaksas medicīnisko palīdzību un braukt sabiedriskajā transportā ar lētākām biļetēm. Kara ordeņa attēlu varēja izmantot saviem zīmogiem un dokumentiem.
Kā stāsta Mārtiņš Vāveris: "Tas ir līdzīgi kā Lielbritānijā, saņemot sera titulu, tad tu raksti un saki – sers tāds un tāds. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris drīkst izmantot visur šo piebildi – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris tāds un tāds."

Kavalieri drīkstēja nēsāt karavīra tērpu, neatrodoties aktīvā dienestā. Viņiem pienācās divtik ilgs atvaļinājums. Bija arī priekšrocības, iegūstot militāru izglītību. Izskatot vienlīdzīgas kandidatūras augstiem amatiem armijā vai flotē, priekšroka tika dota ordeņa kavalieriem. "Tāpēc, ka viņš, ordeņa kavalieris, ir izdarījis pienākumu pret valsti, un viņam pienāks mazlietiņ vairāk," saka vēsturnieks.
Vēsturnieks Vāveris par ordeņa kavalieru privilēģijām.
Lāčplēšiem no valsts fonda piešķīra zemi jaunsaimniecības izveidošanai vai kādu citu īpašumu. Ik gadu 11. novembrī par godu ordeņa kavalieriem valsts rīkoja svētku mielastu.
Ordeņa kavaliera Alfrēda Lejnieka vizītkarte.
Foto no LNVM muzeja krājuma
Kavalieru radinieku atmiņas
Nogrieza ceļu bermontiešiem

Aldona Tepfere glabā atmiņas un dažādas liecības par savu tēvu – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, ģenerāli Verneru Tepferu. Latvijas armijā viņš iestājās jau 1918. gada 18. novembrī. Brīvprātīgi pieteicās Kalpaka bataljonā.

Verners Tepfers dzimis 1893. gadā Iecavas aptiekāra Krišjāņa Tepfera ģimenē kā otrais dēls. Pirmais bija brālis Herberts Tepfers, kurš arī kļuva par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Verners beidzis Jelgavas akadēmisko ģimnāziju jeb "Academia Petrina" (no latīņu valodas — Pētera akadēmija) un gribējis studēt mākslas vēsturi. "Taču tēvs bija ļoti stingrs, un pateica – nē! Tā nav kārtīga profesija, kur var pelnīt naudu un iztikt," atceras Aldona.

Verners Tepfers
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva
Verners vienu gadu studējis medicīnu, taču sapratis, ka tas viņu nesaista. 1916. gadā Maskavā beidza juridiskās studijas. Jau plosījās Pirmais pasaules karš. "Kādā rakstā esmu lasījusi, ka viņu iesauca armijā. Bet viņa dienesta gaitās – man ir tāds liels papīrs, kur visas dienesta gaitas uzskaitītas –, ir rakstīts, ka viņš brīvprātīgi aizgāja strēlniekos. No sākuma vienā krievu pulkā ieskaitīts, bet pēc tam dabūja iespēju tikt pārskaitītam uz strēlniekiem. Un tad jau sākās jukas," stāstu par sava tēvu turpina Aldona.

Krišjānis Tepfers ar četriem dēliem. Blakus tēvam armijas formās – Verners (no kreisās) un Herberts. Aizmugurē stāv brāļi diplomāts Jānis (no kreisās) un ārsts Ilmārs.
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva

Verners Tepfers
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva
Jau 1918. gada 18. novembrī Verners Tepfers kā brīvprātīgais pieteicās Latvijas armijā. Viņam bija gan jurista izglītība, gan bija mācījies arī Kara skolā, tāpēc viņu drīz norīkoja par sekretāru Kara tiesā – par Kara tiesas prokurora palīgu. "Kad Bermonts stāvēja pie Rīgas, arī Verneru Tepferu iesauca frontē. Viņš cīnījās pie Rīgas tiltiem. Pa dzelzceļa sliedēm pretī brauca bruņotais vilciens ar bermontiešiem. Ja tas būtu pārbraucis pāri Daugavai, Rīgu varētu apšaudīt no visām pusēm! Tāpēc tēvs ar savu karavīru grupu skrēja pāri tiltam apšaudes brīdī un izgrieza tiltu, lai pretinieks netiek pāri upei. Par to viņam iedeva Lāčplēša Kara ordeni."

Vai tēvs kādreiz stāstījis par to brīdi, kad viņam pasniedza ordeni? "Nē, mamma gan vienmēr uzsvēra, ka viņam ir Lāčplēša ordenis. Viņš pats nekad. Viņš bija kluss. Viņš nekad nelielījās. Pat tad, kad es, padsmitgadniece, biju padzirdējusi, ka Lāčplēša ordeni dod par varonību kaujā un ka mans tēvs ir varonis, es viņam prasīju, par kādu varoņdarbu tev iedeva? Nu, tas par Rīgas tiltiem, un vairāk neko.
Bet viena lieta gan – Lāčplēša ordenim ir klāt tāda maza nozīmīte, ko var valkāt ikdienā pie civilā apģērba. To viņš katru dienu nēsāja. Visu laiku līdz pašām beigām. Viņam pašam tas ordenis nozīmēja ļoti daudz, bet viņš nemīlēja lielīties. Viņš bija diezgan kluss, lai ko stāstītu par tiem laikiem. Mamma viņu provocēja svētdienās pie brokastu galda, kad ilgāk visa ģimene sēdēja kopā. Tad nu viņa prasīja, un kaut ko tēvs stāstīja," atmiņās kavējas Aldona Tepfere. Pēc Neatkarības kara Verners Tepfers dienestu turpināja Kara tiesā. Bija prokurora palīgs, prokurors un virsprokurors.
Aldonas kundze norāda uz fotogrāfiju albumā. Tas esot uzņēmums no kādas televīzijas filmas, kur vēsturiskajos kadros redzams, kā Jānis Čakste 11. novembrī pasniedz Lāčplēša ordeni: "Ar māsām to bijām redzējušas vairākas reizes. Vienreiz ar vecāko māsu skatos, un viņa uzreiz saka – bet tas taču ir papiņš! Tinam video uz priekšu atpakaļ, kamēr dabūjām to kadru.Tas ir tēvs! Viņš ordeni saņēma no nākamā sievastēva rokām, bet tobrīd viņš nevarēja zināt, ka reiz ieskatīsies viņa meitā."
Aldonas Tepferes atmiņas par tēvu.
Aldonas tēvs apprecēja prezidenta Jāņa Čakstes meitu Aldonu: "Maskavā studējot jurisprudenci, viņš bija vienā kursā ar Jāņa Čakstes dēlu Mintautu Čaksti. Viņi sadraudzējās. Vasarās reizēm tēvs brauca ciemoties uz lauku mājām "Auči" (Jāņa Čakstes dzimtas mājas). Mamma stāstīja, ka viņiem Jāņos bija tradīcija – bērni drīkstēja uzaicināt ciemos draugus, puikas piecus savus draugus un meitenes piecas draudzenes. Tur varēja iet ļoti lustīgi, ka tik daudz jauniešu satiekas! Tā viņi satikās. 1931. gadā tēvs apprecēja Aldonu Čaksti."

Aldonai Tepferei bija viens gads, kad sākās padomju okupācija. 1941. gada jūnija represiju dienās ģimene dzīvoja Pārdaugavā. Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim, ģenerālim Verneram Tepferam izdevās paglābties. "13. jūnija vakarā mammas māsa ar vīru, vecāki un viņu draudzene dzer tēju, spēlē kārtis un runājas. Pēc tam draudzene brauca uz Rīgas centru, un uzreiz zvanīja tēvam un saka – kaut kas notiek! Tāda aizdomīga rosība Esplanādē! Pilns ar smagajām mašīnām! Kaut kas slikts būs, ejiet paslēpties. Tēvs ar Šīronu (Aldonas māsas [Čakstes meitas] Maigas vīru, juristu Teodoru Šīronu – red.) aizgāja pie paziņām Āgenskalnā. Pēc stundas bija klāt čekisti. Mēs, bērni, bijām laukos Iecavā pie vecmāmiņas. Visu nakti mammu pratināja, prasot kur ir ģenerālis. Mamma bija skolotāja. Viņa saka: "Man rīt skolā jāliek eksāmens Staļina īsajā kursā, un vīrs negrib traucēt man mācīties." Visu nakti mammu nopratināja. No rīta čekisti zvanījuši uz skolu, dabūjuši kaut kādas atsauksmes un tad mammu palaida. Mamma uzreiz gāja pie savas māsas blakus dzīvoklī. Un tur bija tukšs. Mammas māsa ar bērniem, vienkārša mājsaimniece, bija izvesta. Vēlāk mamma manīja, ka viņai seko. Pēc nedēļas ienāca vācieši. Tad tēvs varēja atgriezties."
Tomēr ģimenei bija jādodas svešumā. Verners Tepfers bija starp tiem, kuri 1943. gadā nodibināja Centrālo padomi. Pēc tam, kad vācu okupācijas vara Konstantīnu Čaksti apcietināja, viņa vietā par Centrālās padomes priekšsēdētāju ievēlēja Aldonas tēvu. Viņš darbojās pagrīdē un citstarp organizēja laivu satiksmi, lai varētu aizvest bēgļus pāri Baltijas jūrai. Ar vienu tādu laivu uz Zviedriju aizbrauca arī Aldona, māsas un mamma. Tēvs aizbrauca vēlāk 1944. gada rudenī.
Aldonas Tepferes atmiņas par represijām.
Taujājot par tēva ordeni, Aldonas acis iemirdzas: "Tēvam Lāčplēša Kara ordenis bija līdzi. Man patika tas ordenis. Kādreiz, kad viņa nebija mājās, es to izvilku ārā. Pēc tam Lāčplēša ordeni ar māsām uzdāvinājām Kara muzejam. Arī Latvijas karogs tēvam bija līdzi. Visus tos laikus. Arī bēgot. Un mežā dzīvojot, kamēr gaidīja laivas."
Verners Tepfers ar sievu un meitām Zviedrijā.
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva
Turpinot iepazīstināt ar tēvu, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Aldonas kundze stāsta – tēvu aizrāva māksla un kultūra, viņš interesējās par vēsturi un krāja senlietas, viņam bija milzīga bibliotēka: "Trīs tūkstoši grāmatu, vērtīgas. Pirmizdevumi. Kara laikā, domādams, ka nāks krievi iekšā un pie Rīgas būs lielas kaujas, viņš grāmatas aizveda uz sievas mammas laukiem "Aučiem". Bet iznāca otrādi. Uzbrukums nāca no Jelgavas puses. Viss tika izpostīts. Izņemot vienu [visas grāmatas zuda]: gadījās tā, ka viens beļģis, ārsts, bija iesaukts vācu armijā. Viņam šad tad bija jāiet uz "Aučiem". Un viņš ieraudzīja tās grāmatas. Atrada vienu, ko viņš varēja izlasīt. Tā bija Merķeļa "Vanemas Imanta" vācu valodā. Pirmizdevums. Neliela grāmata. Viņš to paņēma kā piemiņu, bet tur iekšā bija mana tēva ekslibris. Vēlāk Beļģijā tas vīrs satika leģionāru Arnoldu Apsi un tam prasīja. Zināja, ka tās bijušas prezidenta mājas. Viņš domāja, ka tas ir prezidents Tepfers. [Apse] paskaidroja, ka nav. Un tas atkal zināja, ka Stokholmā dzīvo tēva brālis Jānis Tepfers. Aizsūtīja to grāmatu brālim un tad manam tēvam. Tā grāmata ir dzīva, un ir atpakaļ "Aučos"."
Aldona rāda fotogrāfiju ar košu tepiķi. 40. gados vecāki esot izdomājuši, ka grib izšūt skaistu tepiķi trīs metru garumā un divarpus platumā: "Tēvs izdomāja zīmējumu. Uzmetumu uztaisīja un aizsūtīja uz Vāciju, kur viņam sameklēja dzijas. Rakstu uzlika uz audekla. Nu tik viņi šūs, vakaros tēju dzerot. Televīzijas jau tolaik nebija. Viņi izšuva vienu posmu un tālāk netika, jo nekādi lielie rokdarbnieki nebija. Pēc tam, kad ģimene aizbēga uz Zviedriju, mūsu auklīte un mājkalpotāja Anna Zemīte, mēs viņu ļoti mīlējām, pēckara laikā ņēma un visu to milzīgo tepiķi izšuva krustdūrienā. Tas bija pie māsas, un māsa uzdāvināja Rīgas muzejam."

Aldonas Tepferes vecāku iesāktais un auklītes pabeigtais paklājs.
Foto no Aldonas Tepferes ģimenes arhīva
Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots arī Vernera Tepfera vecākais brālis Herberts. Aldona Tepfere stāsta par sava onkuļa varoņdarbu: "Pēc tam, kad Kalpaks bija kritis 1919. gada martā, toreizējā Baloža brigāde gāja uzbrukumā uz Bataru mājām Zemgalē. Pēkšņi no tām mājām sāka viņus pamatīgi apšaudīt. Uzbrukums izjuka. Tad Herberts paņēma patšauteni un pats sāka mesties uz priekšu un nemitīgi šaut. Uz viņu arī daudz šāva, bet viņam laimējās. Tas deva iespēju pārējiem pārgrupēties, nomierināties un iet uzbrukumā. Tad beigu beigās uzvarēt."
Ozoli – dzimta ar trīs "Lāčplēšiem"

Vigda Venta Grobiņa ir no Ozolu dzimtas, kurā ir trīs lāčplēši – Vigdas tēvs Markus Ozols un viņa brāļi Oskars un Aleksandrs Ozoli. Savukārt ceturtais Ozolu brālis saņēma Trīs Zvaigžņu ordeni. Par dēlu izaudzināšanu valsts apbalvojumu saņēma arī dēlu māte, Vigdas vecmamma.

Vigdas Ventas Grobiņas tēvs Markus Ozols.
Foto no V. Grobiņas ģimenes arhīva
"Jaunākais tēva brālis Aleksandrs Ozols bija 8. pulkā, kas cīnījās Spilves pļavās. Mans tēvs Markus Ozols un onkulis Oskars Ozols saņēma ordeni par Daugavas tiltu izgriešanu, neļaujot bermontiešiem nākt pāri Daugavai. Ja būtu noticis, kā pēc visiem kara likumiem ir – ja divi komandieri pateikuši, ka jāatkāpjas, tad bermontieši būtu Rīgā. Iedomājieties, kas notiktu tālāk! Bet viņi to nepieļāva," tā stāstu par Ozolu dzimtas brāļiem sāk Vigda Venta Grobiņa.
Vēl pirms izveidojās Latvijas valsts, Vigdas tēvs Maskavā pabeidza kara skolu. Viņu iesauca krievu armijā un nosūtīja uz Sevastopoli, jo tur bija jūras aviācija un flote. Viņš bija jūras aviācijas pulkā. Nelaimes gadījumā, kad bija jāglābj karabiedrs, Markus savainojās. Ievainojuma dēļ nevarēja turpināt strādāt inženierzinātnēs, tāpēc pārgāja uz tieslietām. Sevastopolē bija arī brālis Artūrs. Viņš beidza Maskavas Politehnisko institūtu un bija komandēts uz Sevastopoli. Tur bija arī jaunākais brālis Aleksandrs. Kara laikā māte bija evakuējusies uz Sevastopoli kopā ar jaunāko māsu Martu.
Vigda Venta Grobiņa par dzimtas “lāčplēšiem”
Tā nu viņi visi kopā – Markus, Artūrs, Aleksandrs, māte un māsa Marta – no Sevastopoles brauca atpakaļ uz Latviju. Tad bija jau boļševiku laiks. Kā saka Vigdas kundze, "sākās dzīve, kāda nu tā bija kara laikā. Nepārtrauktās bailēs par dēliem, kuri visi bija armijā. Viņi demobilizējās no krievu armijas. Mans tēvs un Artūrs stājās Latvijas armijā, kas veidojās. Militārās gaitas viņi sāka no nulles kā ierindas karavīri. Pēdējais armijā iestājās Aleksandrs, jo viņš saslima ar tīfu un ilgstoši ārstējās. Kad izveseļojās, pievienojās cīņai pret Bermontu."

Artūrs, Oskars, Aleksandrs un Markus Ozoli.
Foto no V. Grobiņas ģimenes arhīva
Artūrs Ozols bija jūras mehāniķis un inženieris. Tolaik Latvijas Pagaidu valdība darbojās Liepājā, un vajadzēja salabot tvaikoni "Saratov", Artūru nosūtīja labot kuģi. "Tajā laikā mans tēvs Markus ar savu rotu pavadīja Ulmani uz Liepāju," saka Vigda. "Artūrs laboja ''Saratovu''. Citi sargāja Ulmani, bet vācieši nodevīgi rīkojās. Viņi gribēja Liepāju dabūt sev un gribēja apcietināt Ulmani. Viņš paspēja aizbēgt uz "Saratovu", kas jau bija salabots. Bet ar to labošanu bija tā. Kuģis stāvēja Liepājā, apgāzies uz sāniem, tam bija arī kapteinis, bet tvaikonis nebija lietojams. Mans onkulis, kara inženieris, ķērās pie darba. Vispirms bija jādabū tiesības uz kuģi, jo tas Latvijas armijai nepiederēja.

Kad Artūrs un Oskars bija Sevastopolē, viņiem bija uzdevums – tulkot jūras tiesības no vācu valodas uz krievu valodu. Mani tēvabrāļi visi ļoti labi zināja valodas – latviešu, vācu, angļu un franču. Tulkojot viņi uzzināja, kas tur rakstīts. Un rakstīts bija, ka kara laikā šādu kuģi var rekvizēt. To viņi pateica kara ministram Zālītim, kas bija Liepājā, un tā kuģi dabūja mūsu jaunizveidotai Latvijas valdībai."
Markus Ozols bija Kalpaka bataljonā no sākuma līdz galam. "Ieskaitot Latgali, visu atbrīvošanas karu izgāja mans tēvs. Visu. Pirmās kaujas bija pie Skrundas, pie Ventas, tālāk – Kalnciems, Piņķi. Un tā līdz pašai Rīgai," uzsver ordeņa kavaliera meita.

Bermontiādes laikā Markus ar brāli Oskaru piedalījās 1919. gada 10. oktobra kaujā pie Rīgas tiltiem, neļaujot ienaidniekam šķērsot Daugavu. Markus ar rotu noturējis ienaidnieka spiedienu. Tikmēr Oskars, inženieris, labi pārzinādams tilta mehānismus, spēcīgā bermontiešu apšaudē vadīja tilta pacelšanu. Tas deva iespēju mūsu karavīriem nostiprināties Daugavas labajā krastā.
Vigdas Ventas Grobiņas atmiņas par ģimeni.
Vigda Venta Grobiņa stāsta, kā tika ievainots jaunākais Ozolu brālis. Tas notika kaujā pie Rīgas, Spilves pļavās. Par šo kauju apbalvoja: "Aleksandrs jutis – ja viņš tagad neko nedarīs, tad būs jāatkāpjas un jāzaudē kauja. Un viņš, tā teikt, cēlās ar jaunu entuziasmu. Nezinu, saucot ''Urrā!'' vai kā, bet viņš parādījis, ka jāiet uz priekšu. Karavīri iedvesmojās un gāja. Tajā brīdī Aleksandrs dabūja ievainojumu galvā, bet viņš vēl skrēja uz priekšu, līdz saļima. Karavīri aizgāja uz priekšu, Aleksandrs vēlāk mira hospitālī."
Vigdai bija četri gadi, kad čekisti 1940. gadā arestēja tēvu. Notiesāja uz 10 gadiem un aizsūtīja uz Krieviju, uz Orenburgas apgabala Soļiļecku: "Tas ir cara laika cietums, katorgas cietums ar ārkārtīgi sliktu slavu. Tur viņu mērdēja. Tajā cietumā viņu tiesāja otrreiz. It kā par sacelšanās organizēšanu. Cietums bija ļoti tuvu dzelzceļa mezglam. Viņi tā kā skatījušies pa logu, cik un kādi ešeloni gājuši garām un skaitījuši. Tā skaitījās tā spiegošana. Bet nu kam tu tur spiegosi! Tēvu tiesāja un notiesāja uz nāvi. Bet viņš, paldies Dievam, neizdzīvoja [līdz soda izpildei], jo viņam bija kuņģa čūla, viņš badā faktiski nomira. Lietā bija izziņa, ka seši vai septiņi ieslodzītie ir nomiruši pirms nāves soda izpildīšanas."
Vigda Venta Grobiņa stāsta par represijām.
Pret Vigdas tēvu Marku Ozolu padomju režīms vērsās smagi, jo viņš bija biedrības "Latvijas Vanagi" priekšnieks un Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona komandieris, kā arī veica daudz dažādus sabiedriskos pienākumus. Brāļiem pārsvarā bija civili amati. Oskars Ozols iestājās leģionā un nonāca Vācijā, kur krita amerikāņu gūstā. Vēlāk izceļoja uz Zviedriju. Artūrs Ozols bija Jūrniecības departamenta direktors, tad direktors sērkociņu fabrikā "Vulkāns". Artūra Ozola ģimene bija turīga. Vēlāk aizbrauca Zviedriju.
Ordeni sadauzīja čekisti

Ņikitas Jeršova vecvectēva Feofana Radionova Lāčplēša Kara ordeni čekisti sadauzīja 1941. gadā. Ģimene bija izsūtāmo sarakstā, bet kaimiņi paspēja brīdināt. Radionovi slēpās mežā, līdz ienāca vācieši. "Kamēr viņi slēpās mežā, čekisti Jaunzundānu mājās veica lielu kratīšanu. Viņi atrada ordeni. To sasita, bet diplomu saplēsa. Kad ģimene iznāca no meža, ieraudzīja to visu. Salīmēja diplomu uz vaskadrānas, un tā tas ir saglabājies līdz mūsdienām," stāsta Ņikita.

Feofans Radionovs no 1915. gada līdz 1919. gadam dienējis cara armijā, bet 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Valmieras kājnieku pulkā. Ar smago ložmetēju pie Jaunjelgavas viņš ir apturējis vāciešu uzbrukumu. Par šo kaujas epizodi saņēma ordeni.

Ordeņa kavalieris Feofans Radionovs.
Foto no Ņikitas Jeršova ģimenes arhīva
No valsts saņēma arī zemi Dvietes pagastā: "Zemi pārdeva un naudu iedeva tēvam, lai tēvs piepērk vēl klāt 11 hektārus zemes. Kopumā viņam bija 22 hektāri. Uzcēla jaunu māju ar diviem galiem. Nopirka kuļmašīnu, turēja astoņas govis un trīs zirgus."

Kā stāsta mazmazdēls – to, ka Feofanam bijis ordenis, rados neviens nav zinājis. Pats uzzinājis skolas laikā grāmatā par sava novada ļaudīm. 1990. gadu sākumā Feofana Radionova dēls Mifodijs tēva ordeni un diplomu atdevis Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejam.
Ņikita Jeršovs par ordeņa kavalieri, vecvectēvu Feofanu Radionovu
Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots arī Feofana radinieks Aleksandrs Sergejevs. Viņš piedalījies izlūkgājienā bermontiešu aizmugurē Mežotnes pagastā, izklīdinājis ienaidnieka posteni un ieņēmis lidmašīnas angāru, kur sagūstījis trīs mehāniķus. Līdz ar ordeni no valsts saņēmis arī jaunsaimniecību Jaunzundānos, kur visus gadus nodzīvojis. Ņikita Jeršovs saka – par šo dzimtas lāčplēsi informācijas tikpat kā nav.

Aleksandrs Sergejevs – Lāčplēša Kara ordena saņēmējs, Feofana Radionova radinieks.
Foto no Ņikitas Jeršova ģimenes arhīva
Kavalieris Blaus ar nezināmu atdusas vietu

Blauu dzimtā bija četri brāļi – četri lāčplēši. Trim kapavieta nav zināma. Arī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Leopolda Blaua mazmeita Indra Blaua nezina, kur atrodas viņas vectēva pēdējā atdusas vieta. Dalību 1919. gada cīņās pret lieliniekiem, par ko saņemts Lāčplēša Kara ordenis, kā arī iesaistīšanos aizsargu organizācijā, Staļina režīms izmantoja par ieganstu, lai represētu Leopoldu un trīs brāļus. Blauus apcietināja vienā dienā 1941. gada februārī.

Četri brāļi – Lāčplēša ordeņa kavalieri kopā ar savu māti. No kreisās – Eduards, Roberts, Leopolds un Jānis Blaui.
Foto no Indras Blauas ģimenes arhīva
Indras vecaistēvs Leopolds Blaus saņēma ordeni par kaujām pie Veclaicenes skolas: "Par varonību. Par to, kā viņš ienaidnieka karaspēku apmuļķoja ar to, ka viņi izlikās, ka ir daudz vairāk un no visām pusēm uzbrūk. Patiesībā bija tikai daži, kas veidoja troksni. Sanāca tā, ka viņi novērsa to lielo kauju, kas bija gatavota."
Savukārt vectēva brāļi karot Latvijas armijā aizgāja, jo gribēja aizsargāt savas mājas, saka Indra, un turpina stāstu: "Sākās ar to, ka viņi aizstāvēja savas dzimtas mājas pret lieliniekiem, pret miličiem, kuri gribēja ielauzties. Diezgan daudz nošāva. Pa nakti visa ģimene aizmuka. Vienā pusē mājai bija purvs. Apsedza zirgus un paši apsedzās ar baltiem palagiem. Un pa nakti aizbēga no mājām. Nākošajā dienā, kad atnāca jau lielāki lielinieku spēki uz māju, tur vairs neviena nebija. Ģimene devās uz Valmieras pusi un iestājās Valmieras pulkā. Visi. Arī māsa, kas bija dzejniece un aktrise, viņa strādāja hospitālī. Bija kaujas epizodes. Arī Cēsu kaujās piedalījušies. Viņi tādi bija – varonīgi."
Brīvvalsts laikā brāļi bija saistīti ar būvniecību. Vecākais Jānis Blaus bija arhitekts. Viņš strādāja pie dažādām dzelzceļa būvēm, stacijas projektēja, namus Rīgā. Arī Eduards Blaus bija saistīts ar būvēm. Indras vecaistēvs Leopolds strādāja kā mehāniķis un audzēja sudrablapsas. Viņš bija pirmais Latvijā, kas audzēja šos kažokzvērus. Mazmeita rāda fotogrāfiju, kur visi redzami kopā: "Četri brāļi Lāčplēša ordeņa kavalieri, mana vecmamma, kura saņēma Trīszvaigžņu ordeni par dēlu audzināšanu. Pirmais ir Eduards, tad Roberts, tad ir mans vectēvs Leopolds un vecākais brālis Jānis."
Indra Blaua stāsta par savu dzimtu.
Mierīgo dzīvi un likteņus salauza padomju okupācija. Pēc aresta Indras vectēvu notiesāja uz 10 gadiem. Visi domāja, ka Leopoldu izsūtīs: "Bet pēc 1941. gada jūnija vairs nebija nekādu ziņu. Pēc tam, kad vācieši ienāca Rīgā, mana vecāmamma ar draudzeni gāja uz cietumu meklēt vecotēvu starp daudzajiem nošautajiem cilvēkiem, kas gulēja pagalmā. Vecāmamma tikai teica, ka nevarēja atpazīt viņu. Cik var saprast, šauts pakausī un lode caur seju gājusi ārā, un pēc sejām nevarēja atpazīt. Pēc drēbēm viņas it kā nekonstatēja, ka tur būtu viņi bijuši. Viņas cerēja, ka viņi tomēr ir izsūtīti. Tad vecaimammai atnāca no vagona izmesta vēstule. Vēstule, kurā cits cilvēks raksta, ka vagonā ir tāds Leopolds, viņš zaudējis prātu un ka viņš ir nošauts un izmests no vagona pa ceļam uz Krieviju. Cik tur taisnības, cik ne... mums nav vairāk nekādu ziņu. Tā mēs Lāčplēša dienā ejam pie vienīgā brāļa, kurš apglabāts Brāļu kapos – pie Roberta. Tur pieminam. Liekam svecītes." Indra skumji nosaka – ne par Jāņa, ne Eduarda, ne Leopolda likteni nekas nav zināms.
Leopolda Blaua no cietuma rakstītā vēstule.
No Indras Blauas ģimenes arhīva
Lāčplēša dienā Blauu ģimene dodas uz Brāļu kapiem nolikt svecītes neatkarīgi ne no kā. "Vecākajam dēlam ļoti patīk, tad viņš saka – nē, nē, mums jābrauc, lietus līst vai sniegs, kaut vai tumšs vakars jau." Parasti kapos kāds jau vienmēr ir atstājis svecīti pie Roberta atdusas vietas. Reiz Indras dēls atstāja zīmīti ar jautājumu, kas tu esi, bet neviens neatsaucās. "Tad pagājušajā gadā es diezgan netīšām dabūju kontaktus ar Ediju Blauu, kas ir mazmazdēls vecākajam no brāļiem Jānim Blauam. Tā mēs šad tad uzturam kādus kontaktus. Jā, viņš ir tas, kas liek tās svecītes pirms mums. Kādreiz viņš pat laikam īsti nezināja savus ciltsrakstus, iespējams," spriež Indra.
Indra Blaua par represijām pret ģimeni.
Par abu okupācijas režīmu upuriem krita vairāk nekā 440 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Daudzi no viņiem bija sabiedrībā zināmi ļaudis, ieņēma augstus amatus, bija politiķi, lielu saimniecību un uzņēmumu vadītāji, militārpersonas. Trimdā uz Rietumiem devās ap 250 kavalieru. Pēdējais lāčplēsis Arvīds Lauris aizsaulē aizgāja 2003. gadā ASV 102 gadu vecumā.
Ordenis arī trīs sievietēm

Ar Lāčplēša ordeni astoņu gadu laikā tika apbalvotas vairāk nekā 2100 personas, to skaitā trīs sievietes – strēlniece Līna Čanka, 7. Siguldas kājnieku pulka dižkareive Valija Veščūna un Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgā Elza Žiglevica. Kā norāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Arnis Strazdiņš, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, Latvija ir vairāk devusi priekšroku sieviešu apbalvošanai. Ar līdzīgu apbalvojumu Igaunijā apbalvotas divas sievietes. Savukārt Lietuvā līdzīgs militārais apbalvojums – vienai sievietei.

7. Siguldas kājnieku pulka dižkareive Valija Veščūna.
Foto no LNVM krājuma
"Pirmais pasaules karš kopumā maina to, kāda ir sabiedrības attieksme pret sievieti dažādās jomās, tostarp arī militārajā. Gan Pirmā pasaules kara gados, gan Neatkarības kara gados sieviete ir redzama militārajās aprindās un frontes līnijās. Piemēram, Līna Čanka, kas kā strēlniece, slēpjoties aiz sava brāļa vārda, piesakās un karo, līdz tiek atklāta un paliek strēlnieku rindās. Arī Valija Valērija Veščūna kā sešpadsmitgadīga skolniece, ejot uz skolu, redz, ka Daugavmalā patvērušies Latvijas armijas karavīri. Viņa vēlas pievienoties, karavīri Valiju pieņem drīz kā savējo, iemāca šaut un viņa kļūst par vienu no brīvības cīnītājiem.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Arnis Strazdiņš par apbalvotajām sievietēm
Trešā sieviete Elza Žiglevica nekaroja. Taču viņa kā Palīdzības korpusa brīvprātīgā iznēsāja ēdienu. Žiglevicas gadījums pierāda to, ka šajā frontes aizmugurē ļoti daudzas sievietes darbojās. Gan ēdiena sagādē, gan kā žēlsirdīgās māsas medicīniskajā aprūpē, arī ārlietu dienestā," stāsta Strazdiņš, uzsverot, ka līdz ar Pirmo pasaules karu un Neatkarības karu sievietes ienāca jomās, kur iepriekš bija izteikta vīriešu dominance.

III šķiras zīmi pasniedza 1600 karavīriem, II šķiras zīmi saņēma 61 persona, bet I šķiras zīme piešķirta 11 personām. Apbalvoto vidū bija arī Polijas maršals Juzefs Pilsudskis, Beļģijas karalis Alberts, Itālijas monarhs Viktors Emanuels. Lāčplēša ordeni saņēma arī Itālijas Ministru prezidents, diktators Benito Musolīni. To piešķīra ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala pavēli, un lēmums tika pamatots ar Itālijas nopelniem Latvijas valsts de iure atzīšanā. Interesanti, ka tas piešķirts arī Francijas pilsētai–cietoksnim Verdenai par cilvēku pašaizliedzību Pirmajā pasaules karā. Verdenas kauja bija smagākā un viena no asiņainākajām. Bojā gāja ap 250 tūkstoš karavīru, vēl pusmiljonu ievainoja.
Ordeņa misija izpildīta

Līdz mūsdienām saglabājušies vien daži simti Lāčplēša ordeņu – pārsvarā muzejos un privātkolekcionāru īpašumā. Daudzi ordeņi piedzīvojuši to pašu likteni, kādu viņu kavalieri. Pēdējo reizi Lāčplēša Kara ordeni pasniedza 1928. gada 11. novembrī. Kā nosprieda Ordeņa dome – astoņi gadi pēc kara ir pietiekams laiks, lai visi, kas būtu pelnījuši valsts pateicību, būtu apzināti.
Vēlākos gados, tuvojoties 11. novembrim, tā sauktajos Lāčplēša dienas numuros avīzēs rakstīja, ka varbūt tomēr vajadzētu atjaunot ordeni. Jautājums par ordeņa slēgšanu cilāts arī Otrā pasaules kara laikā. Tautieši trimdā uzskatīja, ka ordeni būtu pelnījuši arī latviešu leģionāri. Tomēr Lāčplēša Kara ordeņa biedrība, kas darbojās Rietumos, bija piesardzīga šajā jautājumā.
Vēsturnieks Vāveris par pēdējiem ordeņiem
"Tā doma visu trimdas laiku bijis mazliet kā karsts kartupelis. 90. gados līdz ar citu valsts apbalvojumu atjaunošanu arī Lāčplēša Kara ordenis tiek apspriests, bet to neatjauno. Tāpēc ka ir viens ļoti būtisks arguments – Latvija nav karā ne ar vienu valsti. Tāpēc nav vajadzības pēc Kara ordeņa valstij, kura dzīvo miera stāvoklī," uzsver Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vāveris.