Kur būt Valkai, Roņu salai un Ainažiem? Latvijas-Igaunijas robežu noteikšanas nedienas pirms 100 gadiem

‘’Igaunijai vajag saprast, ka Latvija ir stiprāka par Igauniju’’ - draudīgi bija vārdi avīzes ''Latvijas Sargs'' slejās 1920. gada jūnija beigās. Tobrīd līdzīgi apgalvojumi bija atrodami teju ikvienā avīzē. Savā kareivīgumā neatpalika arī kaimiņvalsts prese. Latvijas diplomātiskais pārstāvis Parīzē Oļģerds Grosvalds pat uzskatīja par savu pienākumu brīdināt Ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu atturēties no jebkādām bruņotām sadursmēm ar Igauniju, jo tam varētu būt katastrofālas sekas. Tobrīd noslēgumam tuvojās Latvijas-Igaunijas robežkomisijas darbs, un tās vadītājs brits Stīvens Talents jau pavisam drīz plānoja publicēt savu piedāvājumu jaunajai abu valstu robežai. Likmes bija augstas – tuvākajās dienās izšķīrās Valkas/Valgas, Ainažu, Apes un vairāku pagastu liktenis visā robežas garumā.

Vai Talents glābs Latviju un Igauniju?*

Jau 1919. gada vasarā Latvija un Igaunija vienojās par robežkomisijas izveidi, un sākotnēji to veidoja tikai abu valstu pārstāvji. Jau no pirmajām robežkomisijas sēdēm abas valstis bija vienisprātis – jaunai robežai ir jābūt balstītai uz etniskiem principiem. Tomēr šī ideja, teorijā šķietami godīga, praksē radīja lērumu problēmu. Saprotams, ka, iepriekš esot Krievijas impērijas sastāvā, nedz igauņi, nedz latvieši nebija centušies ievērot etniskus principus dzīvesvietas izvēlei.

Tikpat problemātiski bija izšķirt pagastu un ciematu ietvaros, kurai no tautībām bija vairākums. Bieži abu tautību iedzīvotāju skaits bija līdzīgs. Nemaz nerunājot par to, ka daudzas ģimenes bija jauktas un vienlīdz labi varēja sevi uzskatīt kā par latviešiem, tā par igauņiem. Pa vidu šim jūklim vēl bija vācieši, krievi un ebreji, kuri gluži tāpat varēja atkarībā no situācijas sevi uzskatīt par atsevišķu tautību vai par drīzāk piederīgiem Latvijai vai Igaunijai. Arī abu valstu nesamierināmās pretenzijas uz Ainažiem jeb Hainasti un Valku jeb Valgu, kuru ekonomiskā nozīme šķita pārāka par etniskajiem apsvērumiem, situāciju nedarīja vieglāku.

Šādu karti 1919. gadā Igaunijas valdība iesniedza Parīzes miera konferencē. Teritoriālās pretenzijas bija izteiktas pret vairākām teritorijām, ko mūsdienās ir Latvija.

Jāņem vērā, ka līdz 1920. gada februārim Latvijas pagaidu valdība nebija ieinteresēta raitā robežjautājuma izšķiršanā. Cīņas vispirms ar Bermontu un pēc tam ar lieliniekiem Latgalē nozīmēja to, ka Latvija atradās ievērojami vājākā pozīcijā attiecībā pret Igauniju.

Tikmēr visas apstrīdētās teritorijas atradās Igaunijas armijas kontrolē. Kad 1920. gada februārī atsākās intensīvāks komisijas darbs, jau pavisam drīz kļuva skaidrs, ka ne Latvija, ne Igaunija nav gatavas piekāpties nevienā no punktiem.

Tāpēc 1920. gada 22. martā abas valstis vienojās uzaicināt neitrālās Lielbritānijas pārstāvjus kā šķīrējtiesnešus.

Par galveno arbitru abas puses piekrita izraudzīties britu pulkvedi Stīvenu Talentu, kurš iepriekš bija paspējis būt gan Lielbritānijas komisārs Baltijas valstīs, gan uz īsu brīdi – interregnum laikā starp Ulmaņa un Niedras valdību nomaiņu 1919. gada vasarā - Rīgas civilgubernators.

Stīvens Talents sarunu laikā starp Landesvēra un Sarkanās armijas karavīriem pie Zilupes 1920. gada martā.

Bez skaidrām robežām...*

Sākotnēji Talenta komisija, līdzīgi kā tās pirmsgājēja, cerēja jautājumu izšķirt, sīki un smalki izzinot pierobežas iedzīvotāju etnisko sastāvu. Tomēr jau pavisam drīz britu virsniekiem nācās aptvert, ka viņi ir nonākuši pa vidu spēlei, kuras dalībnieki un noteikumi ir pavisam neskaidri. Demokrātijas un tautu pašnoteikšanās laikmetā cīņā par jauno valstu robežām metās ne tikai abu jauno valstu valdības, bet arī prese un vietējie iedzīvotāji.

Komisijas pārstāvjiem jau pavisam drīz kļuva skaidrs, ka abas puses noraidīs jebkuru otras puses piedāvāto argumentu.

Tā, piemēram, Igaunijas valdība bija veikusi tautas skaitīšanu apstrīdētajās teritorijās. Bet Latvijas valdība uzreiz cēla protestus pret ievākto datu izmantošanu, jo uzskatīja, ka Igaunija izmanto militāro kontroli, lai sagrozītu informāciju.

Attiecībā uz galvenajiem strīdu objektiem – Ainažiem un Valku – Latvijas puse argumentēja, ka daudz svarīgāk par etnisko sastāvu ir šo pilsētu ciešās ekonomiskas saites ar Vidzemi. Igaunija nepalika atbildi parādā un argumentēja, ka Valka/Valga ir dabiski saistīta ar Tartu un Dienvidigauniju, nevis Latviju. Un ka uz dienvidiem no Valkas/Valgas ir vien purvi un meži, kamēr ziemeļos, Igaunijas pusē, ir skaisti iekopti lauki. Igaunijas dienvidu apgabali esot dabiskā Valkas/Valgas maizes klēts, un bez tās pilsētas iedzīvotājiem var draudēt problēmas ar pārtikas apgādi. Argumentu par pārtiku Latvijas valdība cerēja noraidīt, demonstrējot statistiku, ka Valkā tiek ēsti latviešu, nevis igauņu lopi.

Novelkot robežas bija svarīgi ievērot ne tikai etnisko principu, bet arī ekonomiskos apsvērumus, piemēram, iespēju robežās saglabājot funkcionējošas dzelzceļa līnijas.

Prese, protams, nepalika malā. Un ik robežkomisijas soli pavadīja virkne rakstu, kuros nacionālistiski noskaņoti latviešu un igauņu žurnālisti glaimoja, draudēja, žēlojās, protestēja, izplatīja baumas un apvainojumus. Politiķi un žurnālisti, protams, savu cīņu par jaunajām robežām vadīja no droša attāluma lielākajās pilsētās. Bet varbūt īstais jauno zemju liktenis ir jāizzina uz vietas, noskaidrojot pašu topošās pierobežas iedzīvotāju viedokli? Šāds plāns 1920. gada pavasarī šķita visprātīgākais komisijas locekļiem. Līdz atklājās, ka arī uz vietas lielāku skaidrību gūt ir tikpat grūti kā no valdības namu gaiteņiem.

Ik vietā, kur ieradās Talenta komisija, vienmēr bija priekšā kāds latviešu vai igauņu vietējais iedzīvotājs, kurš teicās paskaidrojam “patieso situāciju”. Citkārt komisijas locekļus pat sagaidīja nelielas vietējo iedzīvotāju demonstrācijas, kas entuziastiski izrādīja savu latviskumu vai igauniskumu. Bet atlika vien paiet pāris soļus nost no pašpasludinātajiem vietējo pārstāvjiem, lai no kaimiņiem uzzinātu pilnīgi pretēju informāciju.

Ja komisijas locekļus sagaidošie aktīvisti bieži bija draudzīgi, tad daudz naidīgākas reakcijas varēja sagaidīt dažādās lauku sētās. Tur vietējie iedzīvotāji labi pārzināja baumas gan no latviešu, gan igauņu preses, kur žurnālisti bija priekšlaicīgi vienu vai otru pagastu jau ieskaitījuši Latvijā vai Igaunijā. Tā nu komisijas locekļiem bija jāuzklausa vietējo iedzīvotāju sašutušās sūdzības par to, ka viņu lauku sētas iekļaušana Latvijā vai Igaunijā būtu vislielākā muļķība. Un nebija retums gadījumu, ka vēlme pievienoties vienai vai otrai valstij nebija saistīta ar mājas iemītnieku nacionālo piederību. Zemniekiem daudz svarīgāk bija, lai viņu sētu atstāj vienā robežas pusē ar tuvējām dzirnavām vai tirgus placi.

Pārcirst Gordija mezglu*

Tuvojoties pavasara noslēgumam, robežkomisijas sākotnējais entuziasms radīt visus apmierinošas, taisnīgas robežas bija zudis. Nedz Latvijas, nedz Igaunijas valdības nebija gatavas nekādiem kompromisiem. Bet paši briti bija pārliecināti, ka viņi tiek krāpti no visām pusēm. 1920. gada 19. maijā Talents paziņoja, ka vairs neuzklausīs argumentus nedz no Latvijas, nedz no Igaunijas pārstāvjiem un pats kopā ar apakškomisiju vadītājiem novilks jauno robežu. Jaunā robeža būs rekomendācija abām valstīm, kuras tās, ja vēlēsies, varēs pieņemt. Bet, ja ne, tad tā vairs nebūs Talenta problēma, un abas valdības varēs turpināt mocīties ap šo Gordija mezglu.

Jau iepriekš komisijas locekļi bija nonākuši pie secinājuma, ka atdot Valku/Valgu pilnībā vienai no valstīm būtu neiespējami.

Bet tikpat neiespējami bija atrast veidu kā pilsētu sadalīt, pilnībā balstoties uz etnisko principu. Tā nu komisija atrada risinājumu ģeogrāfijā jeb precīzāk necilajā Varžupītē. Jaunā robežlīnija piešķīra Igaunijai pilsētas centru un galveno staciju, kas atradās uz austrumiem no upītes, kamēr Latvijai bija atvēlēta pilsētas rietumu daļa un pilsētas otrā dzelzceļa stacija. Šāds lēmums bija pretrunā ar iepriekš ievēroto etnisko principu, jo atstāja lielu skaitu latviešu Igaunijā. Bet ļāva saglabāt pilsētu kā saimniecisku vienību, paralēli atstājot Latvijas kontrolē Vidzemes transportam nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Lai mīkstinātu iebildumus, Latvijas pusē robežkomisija atstāja Ainažus. Lauku robežas tika novilktas tā, lai pēc iespējas labāk saglabātu nedalītus nekustamos īpašumus un kaut cik ievērotu etnisko principu.

Robežkomisija savu gala lēmumu, tā dēvēto Talenta līniju, publicēja 1. jūlijā. Un, protams, neviena no pusēm nebija apmierināta.

Igaunijas prese bija sašutusi par Ainažu zaudēšanu un Valkas atdalīšanu no Valgas. Bet Latvijā, protams, lielākie iebildumi bija par Valgas zaudēšanu

un to, ka Latvijai ir tikusi mazāk attīstītā pilsētas daļa. Šajā nokaitētajā atmosfērā uz brīdi pagaidu valdības sarunās pat pavīdēja doma – varbūt ir vērts atgūt zaudēto Valku ar militāru spēku. Un, tieši reaģējot uz baumām par bruņotu sadursmju iespējamību, Grosvalds nolēma no Francijas nosūtīt sekojošu telegrammu: ‘’Ja eventuāli ar igauņiem izceltos bruņota sadursme, tad atļaujos aizrādīt, ka mūsu attiecības ar sabiedrotajiem, kuras tagad ir labas, tiktu galīgi izpostītas un kopīgā Baltijas tautu lieta no tā ciestu augstākajā mērā. Tādēļ no tādas sadursmes visnotaļ jāizbēg.’’

Talenta līnija kļuva par iecienītu kritikas objektu abu valstu presē, un skaļi bija aicinājumi to atmest kā nederīgu.

Latviešu žurnālisti nekautrējās izplatīt baumas, ka Talents lēmumu atdot Valkas centru Igaunijai pieņēmis pēc tam, kad igauņi viņu piedzirdījuši.

Tikmēr citur tika piesaukta britu koloniālā prakse, Talentam un viņa biedriem pārmetot, ka viņi izturoties pret latviešiem un igauņiem tāpat kā pret Āfrikas tautām. Abu pušu valdības uz brīdi ieturēja pauzi, bet ar vēsāku prātu apveltītajiem bija skaidrs – robežu, kas apmierinātu abas valstis un visus pierobežas iedzīvotājus, nolikt nav iespējams. Tāpēc 1920. gada 19. oktobrī abu valstu pārstāvji Rīgā parakstīja robežlīgumu, izmantojot Talenta nosprausto līniju.

Bet kā ar Roņu salu?

Latvijas un Igaunijas robežas stāsts, protams, nevar būt pilnīgs bez Roņu salas – ar nebeidzamiem mītiem apvītās zaudētās zemes.

Līdz 1919. gadam lielākajai daļai Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju Roņu sala bija bijusi pilnīgi vienaldzīga. Gadsimtiem ilgi salu bija apdzīvojuši zviedru zvejnieki, kas vadīja no apkārtējās pasaules izolētu dzīvi. Kontaktā ar pārējo pasauli roņsalieši nonāca, vien tirgojot roņādas, roņu taukus un zivis, kā arī meklējot sievas starp latviešiem, igauņiem un lībiešiem. Bet tagad, dibinot jaunās valstis, Roņu salas piederība kļuva par svarīgu, principiālu jautājumu.

Pirmā savu delegāciju 1919. gada 23. maijā pie Roņu salas iedzīvotājiem nosūtīja Igaunijas valdība, un, ņemot vērā situāciju Latvijā, tas bija tikai loģiski. Tobrīd Latvijā par varu cīnījās trīs valdības, un nebūt nebija skaidrs, kas kontrolēs Rīgu, kur nu vēl uztraukties par nomaļu saliņu Rīgas jūras līča vidū. Tikmēr Igaunija jau pilnībā kontrolēja visu savu teritoriju.

Vēlāk, situācijai stabilizējoties, savu delegāciju pie saliniekiem aizsūtīja arī Latvijas pagaidu valdība, bet arī tas neviesa skaidrību par salas statusu. Uz brīdi Roņu sala nonāca arī pie Talenta vadītās robežkomisijas, tomēr britiem redzot, kādās problēmās viņi ir nonākuši, cenšoties radīt etniskos principos balstītu Latvijas-Igaunijas robežu, nebija vairs apņēmības izšķirt 200 zviedru zvejnieku un salas likteni. Un, protams, kā jau ierasts, nedz Latvija, nedz Igaunija nebija gatavas atteikties no salas.

Roņsalietes tautas tērpos.

Tautu pašnoteikšanās laikmetā visprātīgāk būtu dot iespēju pašiem roņsaliešiem izlemt savu nākotni. Būdami zviedri, viņi vislabprātāk būtu pievienojušies Zviedrijai. Turpretī Zviedrijas valdība it nemaz nealka uzņemties aizbildniecību pār saliniekiem. Zviedrijas valdībai, piekrītot apmierināt Roņu salas iedzīvotāju vēlmi iekļauties valsts sastāvā, tas nozīmētu iejaukties pa vidu ne vien divu jauno valstu sīkajos konfliktos, bet arī formāli uzturēt teritoriālas pretenzijas pret Krievijas impērijas mantiniekvalsti. Tā nu Zviedrija aprobežojās vien ar materiāla atbalsta sniegšanu saviem tautiešiem uz salas.

Redzot, ka Zviedrija viņus nevēlās, Roņu salas iedzīvotāji izlēma pragmatiski pieiet savas jaunās valsts izvēlei.

Roņu salas iedzīvotāju padome – Loandskape – izlēma, ka jāmēģina uzlabot savu materiālo stāvokli. Tāpēc Igaunijas valdības pārstāvjiem viņi piedāvāja iegādāties pārcenotus roņu taukus. Ja valdības pārstāvji darījumam piekristu, salinieki nobalsotu par pievienošanos Igaunijai. Igaunijas valdība piekrita, un Roņu salas izdzīvotāji savā tautas sapulcē nobalsoja, ka vēlas kļūt par Igaunijas pilsoņiem. Papildu arguments par labu pievienoties Igaunijai bija arī zviedru minoritāte, kas apdzīvoja vairākas Igaunijas salas. Turpmāk jebkuras Latvijas pretenzijas uz Roņu salu Igaunija atspēkoja ar salinieku balsojumu. Tik un tā Latvijas valdība turpināja uzturēt savas prasības attiecībā uz Roņu salu līdz 1923. gada 1. novembrim, kad abas valstis parakstīja galējo robežlīguma versiju.

*Robežu komisijas darba un tās lomas robežu noteikšanā apraksts ir balstīts uz jaunākajiem pētījumiem, kurus ir veikusi Dr. Katerīna Gibsone savā disertācijā Nations on the drawing board: ethnographic map-making in the Russian Empire's Baltic provinces, 1840-1920. Florence: European University Institute, 2019.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti