No Liepājas vēstures. XX gadsimta 20. gadu sākums – streiku laiks

Jaundzimušajā Latvijas Republikā tolaik bija spēkā karastāvoklis. Ekonomika bija sagrauta. Inflācija. Strādnieki rūpnīcās un fabrikās, kokzāģētavās, ostās un uz dzelzceļa streikoja visā Latvijā. Gandrīz vai biežāk nekā citās pilsētās – “sarkanajā Liepājā”, kur streikotājiem stājās pretī garnizona priekšnieks, bet viņam – pie varas esošie sociāldemokrāti.

Neatkarības karš beidzas, 1920. gada 11. augustā Latvija un Padomju Krievija noslēdz miera līgumu. Valsts sāk pamazām ieiet mierīgas dzīves sliedēs, tomēr karastāvoklis tiek saglabāts. 1921. gada februārī Ministru kabinets Rīgā, Liepājā un Daugavpilī pagarina karastāvokli par sešiem mēnešiem, bet visā pārējā valstī uz sešiem mēnešiem ievieš pastiprinātas apsardzības stāvokli.

“Karastāvoklis tika pagarināts tādēļ, ka vēl ne tuvu nebija novilktas visas robežas. Ar Lietuvu robežu nebija, ar igauņiem Valkas–Valgas un citu pierobežas teritoriju dēļ gandrīz vai sākām karot,” par aktuālo situāciju pirms simt gadiem atgādina vēsturnieks Juris Raķis.

Streiki visā valstī, arī Liepājā, seko cits citam.

“Vakar sācies Libavas elektrostacijas strādnieku un tramvajnieku streiks. Strādnieki pieprasa paaugstināt darba samaksu par 100 procentiem, tomēr administrācija piekrīt paaugstinājumam tikai par 26–30 procentiem, norādot, ka uzņēmumiem ir būtisks deficīts. Strādnieki nav gatavi piekāpties,” aprīļa vidū raksta avīze “Segodņa”.

Tajā pašā laikā streikoja arī Liepājas ostinieki. Divas nedēļas vēlāk laikraksts ziņo par dzelzceļnieku streika sākumu visā Latvijā. Šis streiks beigsies tikai 1920. gada jūlijā. Vēl pēc divām dienām Liepājā atkal sāk streikot elektrostacijas strādnieki un tramvajnieki. 1921. gada martā avīze “Latvijas Vēstnesis” raksta, ka Liepājā pieteikuši streiku papīrfabrikas strādnieki. Viņi prasa palielināt samaksu par dienas darbu no 20 līdz 35 rubļiem, fabrikas īpašnieki piekrīt paaugstinājumam līdz 30 rubļiem.

Tā ir tikai ļoti maza daļa no streikiem tolaik. Bet ko citu bija darīt? Jo ir inflācija, cenas kāpj. Poligrāfijas strādnieku arodbiedrības laikraksts “Latvijas Grāmatrūpnieks” pastāvīgi publicē salīdzinošas tabulas par cenu pieaugumu un pamato nepieciešamību paaugstināt darba samaksu strādniekiem.

“Liepājā iet grūti, viss ir nopostīts. Karosta ir sagrauta, jo Pirmā pasaules kara sākumā Krievijas armija pameta Aleksandra III ostu, karabāze kļuva tukša, bija jānorīko apsardze, lai nebūtu izlaupīšanu.  Tauta dzīvo ļoti nabadzīgi – vācu okupācijas armija četrus gadu izlaupīja pilsētu.

Daudzi uzņēmumi nestrādā, osta ir tukša, kuģi neienāk. Streiku XX gadsimta 20. gadu sākumā bija ļoti daudz.

Un šie streiki atšķiras no tiem, kas notika 1905. gadā, kad strādnieki mēdza stihiski izvizināt meistarus ar ķerru, lai pēc tam iegāztu dubļos, un tas kļuva par sākumu streikam. Tagad ir demokrātija, arodbiedrība iesniedz streika pieteikumu pilsētas domei. Bet mums ir interesanti tas, ka pilsēta vēl kopš tās revolūcijas laikiem bija ieguvusi “sarkanās Liepājas” slavu. Tolaik domē pie varas bija sociāldemokrāti, pilsētas mērs bija Ansis Buševics. Saprotams, ka sociāldemokrātu dome šos streikus atļauj,” par simt gadu seniem notikumiem tēlaini stāsta Juris Raķis. Un piebilst – daudzas rūpnīcas, pat ja to vēlētos, nespēj atjaunot ražošanu, jo ir vajadzīgas izejvielas, taču tās ir jāimportē un to vienkārši nav. Piemēram, korķu rūpnīcai un eļļas ekstrakcijas rūpnīcai, kurai pirms kara tika piegādāti pat kokosrieksti.

Elektrostacija Liepājā tika uzbūvēta XIX gadsimta beigās tāpēc, lai varētu sākt kursēt tramvajs. Un, spriežot pēc  XX gadsimta 20. gadu laikrakstiem, tieši elektrostacijas strādnieki un tramvajnieki streiko visbiežāk. Juris Raķis norāda, ka tramvajniekus var saprast – pēc kara pilsētas iedzīvotāju skaits ir tik tikko puse no tā, kāds bija pirms kara. Ko tad lai ved ar tramvaju?! Šie tramvajnieku un elektrostacijas strādnieku streiki dod sāpīgu triecienu visai pilsētai – tie nedaudzie uzņēmumi, kas darbojas, nekavējoties apstājas. Dažiem ir savi tvaika katli, taču arī tiem vajadzīgas ogles, tāpat kā otrai pilsētas elektrostacijai, kas atrodas līdzās gāzes fabrikai.

“Pilsētnieki iet zvejot ogles! Karostas kanāla krastos vēl cara laikā atradās ogļu noliktavas. Skaidrs, ka iekraušanas vai izkraušanas laikā reizēm kāds maiss pārplīsa un ogles iekrita ūdenī. Bet cilvēki iemanījās ar īpašiem tīkliem garos kātos šīs ogles no kanāla dibena izzvejot! Un labāk to bija darīt paslepus, jo Karosta bija valsts teritorija. Pēc tam izzvejotās ogles tika žāvētas, tās izmantoja paši un nedaudz pārdeva,” stāsta Juris Raķis.

Vēsturnieks ir pārliecināts, ka tā laika bezgalīgie streiki kaitēja ekonomikai, kas mēģināja atdzimt no drupām: “Tiklīdz sāk veidoties kādi tirdzniecības sakari, atkal streiks. Ražošana apstājas, valsts kase naudu nesaņem. Bet “sarkanā Liepāja” tolaik ir Latvijas otrā lielākā pilsēta gan pēc iedzīvotāja skaita, gan pēc ražošanas apmēra. Streiki notiek visā valstī un, ja kādā pilsētā sākas streiks, “sarkanā Liepāja” to atbalsta.” Juris Raķis piebilst – uzņēmumu īpašnieki centās atsevišķas streikotāju prasības izpildīt un iespēju robežās paaugstināt algas. Bet uz kā rēķina lai tās palielina, ja nav peļņas? 

“14. augustā sācies Lapšina sērkociņu fabrikas strādnieku streiks. Tā dalībnieki pieprasa paaugstināt algu par 100 procentiem. Fabrikas administrācija piekrīt palielināt algu par 25 procentiem,” 1920. gadā raksta avīze “Segodņa”.

Un ja kvalificētus strādniekus novērtē, tad pārējiem jāņem vērā, ka bezdarba līmenis ir augsts un uzņēmumu īpašnieki var izlemt viņus atlaist un pieņemt darbā tos, kuri ir gatavi uz visu, lai tikai iegūtu šo vietu.

“XX gadsimta 20. gadu sākumā bija leģendārs Liepājas garnizona priekšnieks pulkvedis Krišs Ķūķis. Kāda streika laikā elektrostacijā, kad visa pilsēta atkal apstājās, sākās sarunas ar streikotājiem. Viņiem piedāvāja paaugstināt algu, taču ne par 100%, kā viņi pieprasīja, bet mazāk, un lūdzās, lai viņi atgriežas darbā. Streika organizatori ietiepās – tā teikt, “visu vai neko”. Pretstāve bija spēcīga, likās, ka ir bezizejas situācija. Un tad pulkvedis Ķūķis, izmantojot to, ka bija spēkā karastāvoklis un viņam kā pilsētas komandantam ir ne mazums tiesību, atlasa kareivjus un virsniekus, kuri kaut ko saprot no tehnikas, un nosūta viņus iedarbināt elektrostaciju. Elektroapgāde atjaunojās, rūpnīcas varēja atsākt ražošanu. Strādnieki atgriezās darba vietās un pieklusa. Pēc tam bija milzīgs streiks Liepājas ostā, dokeri atteicās izkraut kuģus. Toreiz bija atvesta sāls. Bet par kuģu dīkstāvi jāmaksā sods… Un Ķūķis nosūta kareivjus izkraut kuģus. Ostinieki turpina streikot, sēž bez naudas. Pēc kāda laika sievas viņus vienkārši piespieda atgriezties darbā – ģimene taču jāpaēdina!

Ķūķi par strādnieku kustības graušanu sociāldemokrāti neieredzēja. Demokrātiskā prese nostājās pret viņu, dēvējot par streiklauzi un demokrātijas pretinieku. Krišs Ķūķis parādā nepalika. Sākās militāro patruļu “uzlidojumi” nelegālajiem publiskajiem namiem, bet laikrakstos sāka parādīties publikācijas, kurās tika ziņots, ka kāds kungs, turklāt uzvārds un vārds tika norādīti pilnībā, “demokrātu deputāts, naktī tika atrasts pie prostitūtas Emmas K.” Un tas, ņemot vērā toreizējos tikumus! Kauns un negods! Skandāli sekoja cits citam. Sociāldemokrāti apsūdzēja Ķūķi par to, ka viņš iejaucas politikā, aizstāvot vienas puses intereses, un uzsvēra, ka demokrātiskā valstī tas nav pieļaujams. Un panāca, ka pulkvedi Krišu Ķūķi 1924. gadā atstādināja no Liepājas garnizona komandēšanas un pārcēla uz Rīgu,” stāsta Juris Raķis.

Streiki visā Latvijā pakāpeniski beidzās 20. gadu otrajā pusē. Ekonomika atdzīvojās.

Rus.Lsm.lv pateicas vēsturniekam Jurim Raķim par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā, kā arī par iespēju izmantot unikālās fotogrāfijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt