Agrā rudenīgā rītā, sēņojot Bolderājas mežos, sēņu eksperti izvaicāja korespondente Sintija Ambote un sarunā plašāk par to, vai tiešām esam sēņošanas lielvalsts, vai sēni labāk nolauzt vai nogriezt, kādas sēnes sastopamas pilsētvidē, tāpat par jaunatklāto dzīslkāta beku un to, vai sēnes spēj migrēt.
„Ir tā, ka sēnēm ir kaut kāds cikliskums, grūti pateikt – trīs, pieci vai septiņi gadi, bet ir tā, ka vienu gadu ļoti aug vienas sēnes, bet citu gadu – citas. Patiesībā sēne visu laiku mežā ir, un svarīgi, ka veidojas apstākļi, kāpēc tai veidojas augļķermeņi. Līdz ar to, ja kādu sēni mēs neesam gadiem ilgi redzējuši, tas vēl nenozīmē, ka viņas ir izzudušas,” saka Dāniele, gan piebilstot, ka daudz atkarīgs no cilvēka – ja izārda sūnas un sēņotni, sēņo nesaudzīgi, nākotnē tās būs mazāk un var izzust. Bet sēņu nogriešana stimulē sporu izplatību un vairošanos. Nevajag ņemt vecās sēnes – lai tās paliek un izplata sporas.
Tāpat nevajag censties izplēst katru vismazāko sēnīti, jo maziņas tās daudzas ir ļoti līdzīgas – arī ar indīgajām.
Mikoloģe stāsta, ka sēnes aug arī pilsētā – pat Rīgas centrā parkā atrastas tintenes, pilsētas atmatenes, sēra piepe, ziemas celmenes, taču sēnes pilsētā labi uzsūc piesārņojumu, tāpēc uzturā lietot tās nebūtu ieteicams.
„Jā, latvieši ir sēņotāju tauta, taču diezgan konservatīvi un grūti pieņemt kaut ko jaunu – galvenokārt lasa tikai tās, ko ģimene gadu desmitiem pazīst. Krievi salīdzinoši ir drosmīgāki, muzejā bieži konsultācijās rāda un prasa, kas tās par sēnēm, vai ēdamas. Varbūt ir vidusceļš, un, ja esi iemācījies pazīt, kāpēc nelasīt un nepagaršot kaut ko citu. Taču – piesardzīgam jābūt, sēne jāpazīst droši, jābūt pieredzei,” sēņotājiem saka mikoloģe Ineta Dāniele.
