Latvijas Radio: Pēdējie gadi bijuši izaicinājumu pilni ne tikai Baltijas valstīm, bet arī Eiropas Savienībai, NATO un Austrumu kaimiņvalstīm. Jāatzīst, ka šajā laikā man ir radies iespaids, ka Lietuvas balss šajā reģionā ir bijusi visskaļākā. Kā jūs to skaidrotu?
Lins Linkevičs: Ne man īsti par to spriest. Bet jāpiekrīt, ka laiks nav bijis garlaicīgs. Un daži notikumi ir svarīgi nevis tāpēc, ka tie notiek, bet gan tāpēc, ka tie pārbauda mūsu uzvedību. Krīzes pārbauda, kā mēs reaģējam, vai mēs rīkojamies savlaicīgi un pienācīgi. Vēl viens iemesls, kāpēc mēs visu uztveram jūtīgi, ir tas, ka mēs līdzīgas krīzes esam piedzīvojuši pavisam nesen.
Tā, piemēram, pirms pasažieru lidmašīnas notriekšanas Ukrainā. Ja pirms tam likās, ka tas varbūt notiek kaut kur tālu, tad pēc šī incidenta tika saprasts, ka tas taču ir tepat kaimiņos. Tas bija šoks. Un mēs vienmēr esam vaicājuši – vai tiešām ir nepieciešami šādi gadījumi, lai atvērtu acis? Varbūt ir nepieciešams darīt kaut ko, lai šādus incidentus novērstu?
Tāpēc es neteiktu, ka mūsu balss ir bijusi skaļa – tā ir bijusi konsekventa.
Mēs neaicinām uz agresiju. Bet mēs nevēlamies, lai atkārtojas, piemēram, 2008.gada situācija, kad pēc kara Dienvidkaukāzā viss tika aizmirsts jau pēc dažiem mēnešiem. Es jau toreiz brīdināju, ka kaut kas līdzīgs var atkārtoties Piedņestrā vai Krimā – un tas notika. Vēl viens modinatājzvans! Es nezinu, cik šādu zvanu ir nepieciešams, lai pamostos.
Lietuva ir viena no aktīvākajām Krievijas politikas Ukrainā kritizētājām un par to arī saņēmusi vienu no asākajiem prettriecieniem no Maskavas. Par spīti tam tieši Lietuva bijusi pirmā, kas šomēnes ieviesa savu Savčenko sankciju sarakstu. Tagad arī Eiropas Parlamenta parlamentārā asambleja ir aicinājusi dalībvalstīm sekot jūsu piemēram. Vai, jūsuprāt, šādām darbībām būs veiksmīgs iznākums, un kādu ziņu vēlaties nosūtīt Maskavai?
Šī ir vairāk morāla, nekā praktiska rīcība. Protams, aizliegums iebraukt Lietuvā 46 personām nav nekas nopietns, taču tā ir solidaritātes izrādīšana Ukrainai un aicinājums kolēģiem darīt visu iespējamo, lai panāktu Nadijas Savčenko atbrīvošanu. Šis ir kā lakmusa papīrs, jo viņa ir pretošanās un cīņas pret Krievijas agresiju simbols. Mēs paši izlemjam, vai darām pietiekami, lai palīdzētu. Mans viedoklis – nedarām! Mēs varam nākt klajā ar neskaitāmiem paziņojumiem un nosodījumiem, taču vilciens iet tālāk. Tāpēc mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai šis sankciju saraksts pievērstu šai lietai pēc iespējas lielāku uzmanību. Es esmu ļoti gandarīts, ka no Savčenko komandas esmu saņēmis atzinīgus vārdus un pateicību par morālo atbalstu. Protams, Eiropas līmeņa saraksts būtu daudz efektīvāks.
Runājot par Ukrainu: par spīti rietumvalstu, tostarp Baltijas valstu, centieniem uzlabot situāciju šajā valstī, tā vien liekas, ka Ukraina kļūst arvien nestabilāka. Kā jūs vērtētu situāciju Ukrainā un kādi ir lielākie izaicinājumi, kas traucē Ukrainai tuvināties Eiropai?
Jā, situācija ir nestabila, taču es vienmēr esmu teicis, ka, bez šaubām, pirmais ienaidnieks ir agresija un otrais ienaidnieks ir korupcija. Tā ir dziļi iesakņojusies, ar to ir grūti cīnīties, un šo traumu nav iespējams izārstēt īsā laika posmā. Taču mēs nedrīkstam par zemu novērtēt centienus. Valsts pašlaik atrodas kara stāvoklī, un, starp citu, šī ir pirmā reize vēsturē, kad kāds cīnās par Eiropas vērtībām zem Eiropas karoga. Vienlaicīgi viņiem ir jāievieš sāpīgas reformas, kas skars katra cilvēka dzīvi. Par spīti tam viņi tomēr kaut ko dara, un tas ir jānovērtē.
Es gribētu uzsvērt, ka šajā situācijā ir svarīgi nošķirt, kurš ir agresors un kurš upuris, jo daudziem ir vēlme apgalvot, ka neviena no iesaistītajām pusēm savas saistības nepilda. Minskas vienošanās ir ļoti sarežģītas, taču viena puse pieliek maksimāli daudz pūļu, lai situāciju uzlabotu, bet otra puse nedara praktiski neko. Taču šīs krīzes risinājums noteikti atrodas Maskavā – pie tiem, kuri sāka šo agresiju un kuri joprojām atbalsta dažādas grupas. Sauciet tos par separātistiem vai teroristiem, nav svarīgi. Ir svarīgi saprast atšķirības.
Nesenajā tikšanās laikā Rīgā tika uzsvērts, ka par spīti dažādajiem izaicinājumiem, ar kuriem mēs pašlaik saskaramies, nedrīkstētu aizmirst arī par Eiropas Savienības Austrumu partnerības programmu. Jau pēc Viļņas samita un pēc tam arī pēc Rīgas samita bija daudz apgalvojumu un paziņojumu par to, ka Austrumu partnerība ir mirusi. Un, starp citu, arī pēdējā laikā par to netiek daudz runāts…
Jā, es piekrītu. Tika teikts - ja Ukraina neparakstīs asociācijas līgumu, Austrumu partnerībai pienāks gals. Taču vienošanās tika parakstīta vēlāk, turklāt simboliski ar to pašu pildspalvu, ar kuru bija plānots parakstīt dokumentu Viļņā. Jābūt neatlaidīgam, un rezultāts būs.
Atklāti sakot, mēs ļoti labi apzināmies, ka visas sešas partnerības dalībvalstis ir ļoti atšķirīgas. Dažāda motivācija, dažādi mērķi un pat atrašanās atšķirīgās nometnēs. Mēs, protams, pieņemam arī viedokļu maiņu procesa vidū, taču mēs nesūtām zaļos cilvēciņus, piemēram, uz Armēniju. Nākamais samits būs jau nākamgad, tāpēc nekas nav beidzies.
Taču mēs nevaram šos procesus vērot kā futbola maču no malas – mums ir jābūt aktīviem un jābūt gataviem sniegt vairāk tiem, kuri ir gatavi darīt vairāk, un mazāk tiem, kuri ir mazāk ambiciozi.
Mēs nevaram vienkārši gaidīt, skatīties un apsūdzēt citus par saistību neizpildi. Tas būtu vienkāršākais ceļš. Ir jāapzinās, ka Eiropas Savienība nav vienīgais gravitācijas centrs uz šīs pasaules. Ir arī citi centri, kuri rīkojas aktīvi uz šo valstu rēķina. Tāpēc mēs nevaram būt tikai novērotāji.
Vai, jūsuprāt, mūsu balss tiks sadzirdēta un tiek sadzirdēta Eiropā?
Ziniet, dažreiz pat maza un klusa balss tiek sadzirdēta, ja tai ir taisnība. Tad to ir ļoti grūti neievērot. Protams, mēs neesam naivi – mazas valstis šajā pasaulē nespēlēs lielu lomu. Taču ir jāmēģina. Tā ir mūsu iespēja un atbildība rīkoties, jo mūsu izpratne par Austrumeiropu ir daudz labāka, nekā Rietumos. Mēs varam arī neko nedarīt, taču mūsu pienākums ir rīkoties kopīgajam labumam.
Pievērsīsimies drošības jautājumiem. Situācija Ukrainā padarīja drošības jautājumus īpaši aktuālus arī šajā reģionā. Un šīs diskusijas būs uzmanības centrā arī gaidāmajā NATO samitā Varšavā. Ko Lietuva sagaida no šī samita?
Par spīti dažādajiem viedokļiem un propagandai, manuprāt, viss virzās pareizajā virzienā. Mēs turpināsim īstenot to, par ko vienojāmies Velsā un vienosimies par jauniem atskaites punktiem Varšavā. Viena no šādām lietām ir saistīta ar ātrās reaģēšanas spēku izveidi. Ļoti nozīmīga ir NATO centru izveide reģionā, kā arī spēku klātbūtne uz zemes, gaisā un jūrā.
Tā nav pastāvīga klātbūtne, bet mani apmierina arī pastāvīgi rotācijas spēki. Jebkurā gadījumā, konkrēti spēki uz zemes ir spēcīgs un taustāms arguments, jo mūsu austrumu kaimiņš diemžēl tic tikai taustāmiem argumentiem.
Mutiski paziņojumi uz viņiem neatstāj iespaidu. Protams, mēs arvien lielāku uzmanību pievēršam hibrīdkara draudiem, kas kļūst arvien bīstamāki. Mums ir jāpārskata savi rīcības plāni, jāpārraksta stratēģijas un jāpielāgojas mūsdienu videi. Mēs esam uz pareizā ceļa, un es ticu, ka šis samits būt veiksmes stāsts.
Pavisam tuvā nākotnē mēs varam saskarties ar vēl diviem izaicinājumiem. Ar to es domāju gaidāmo Lielbritānijas referendumu par palikšanu Eiropas Savienībā un ASV prezidenta vēlēšanas. Kā, jūsuprāt, abi šie notikumi varētu ietekmēt mūsu dzīvi nākotnē?
Jebkas, kas notiek ASV, ietekmē visu pārējo pasauli. Vai tā būtu ekonomika vai drošība. Diemžēl mēs šeit nevaram spēlēt nekādu lomu, bet varam tikai novērot un varbūt komentēt. Tas pats attiecas uz Lielbritāniju. Mēs uzsveram, ka mums Lielbritānija ir vajadzīga Eiropas Savienībā, mums vajag viņu balsi. Šī ir viena no līdzīgi domājošajām valstīm, kas vienmēr ir ļoti izpalīdzīga debatēs par drošību un eiroatlantiskajām saiknēm. Taču tie neesam tikai mēs. Arī Londonas sitijas uzņēmumi vēlētos palikt Eiropas Savienībā, vai, piemēram, Skotija, kura ir gatava rīkot vēl vienu neatkarības referendumu, jo tā vēlas palikt Eiropas Savienībā. Es ceru, ka šie argumenti kļūs spēcīgāki, taču svarīgi ir nepārspīlēt, jo nevienam nepatīk, ka kāds no malas sāk otru mācīt. Ir nepieciešams atrast līdzsvaru, paužot mūsu viedokli par to, ka mēs Lielbritāniju vēlamies arī turpmāk redzēt Eiropas Savienībā.
Runājot par pašu Eiropas Savienību - bēgļu krīze ir sadalījusi Eiropu dažādās valstu nometnēs ar dažādiem viedokļiem par to, kā no šīs krīzes izkļūt. Kurā nometnē atrodas Lietuva?
Mūsu nostāja ir ļoti skaidra – mēs esam gatavi uzņemties savu daļu atbildības, taču gribētu uzsvērt – brīvprātīgi. Šis bēgļu skaitlis, ko mēs esam apņēmušies uzņemt – 1150 vai kaut kas tamlīdzīgs – tiks izpildīts, un mēs nopietni tam gatavojamies. Mēs sūtām savas ekspertu komandas uz Grieķiju, Itāliju un valstīm, kurām ir lielāka pieredze. Ne mums, ne, domāju, Latvijai, nav šādas pieredzes migrācijas jautājumos. Mēs to darām ar pilnu atbildību, taču obligātās kvotas mums nepatīk.
Mēs vēlamies, lai sākumā tiek ieviests dzīvē tas, par ko esam vienojušies. Pirmkārt, tas attiecas uz Šengenas robežu drošību un robežapsardzes aģentūras izveidi. Tāpat nepieciešams nodrošināt, lai šie bēgļu koordinēšanas centri darbotos efektīvi, jo arī šajā jautājumā ilgu laiku ir bijusi kavēšanās.
Vēl mēs vienmēr uzsveram, ka šie cilvēki, kuri ir cietuši, tostarp ekonomiskie migranti, nav noziedznieki tikai tāpēc, ka viņi dodas labākas dzīves meklējumos. Taču viņiem ir jābūt informētiem par to, ko viņi var sagaidīt, un ko nē. Ja visi uzskatīs, ka var doties uz Eiropu – tas nebūs iespējams, jo Eiropa nav spējīga uzņemt tika daudz ekonomisko migrantu. Ja viņi saņem dažādus vēstījumus, viņus par to nevar vainot. Mums pašiem ir jāanalizē situācija, un es esmu priecīgs, ka pozīcijas sāk tuvināties. Pat tie, kas sākotnēji runāja par piespiedu mehānismiem un procedūrām, tagad saprot, ka nedrīkst pārāk daudz uzspiest, jo šādi pasākumi var būt kontrproduktīvi. Es ticu, ka mēs iziesim no šīs krīzes spēcīgāki, ja mēs patiesi cienīsim šo vienotības sajūtu un neļausimies tikt šķeltiem, jo kāds to noteikti mēģina izdarīt.
Pilnīgi noteikti nekas vēl nav beidzies, un mēs pašlaik cīnāmies pat par to, lai tiktu saglabāta Šengenas zona.
Cik veiksmīga līdz šim ir bijusi šī bēgļu pārvietošana uz Lietuvu un kāda ir lietuviešu attieksme?
Līdz šim mēs esam uzņēmuši tieši sešas personas, tāpēc nevarētu teikt, ka esam darbojušies ļoti veiksmīgi. Atklāti sakot, mēs bēgļus vienkārši nevarējām dabūt. Kā jau teicu, mēs savas saistības izpildīsim, taču to nevar darīt ar spēku. Mēs nevaram piespiest kādu, reģistrēt viņu un pēc tam nosūtīt, piemēram, uz Rīgu. Viņi to nevēlas, un viņi nebrauks. Taču personiski es uzskatu – ja viņi sāk izvēlēties, uz kuru valsti braukt, viņi kļūs par ekonomiskajiem migrantiem, nevis bēgļiem. Šī problēma ir jāatrisina, un tas ir jādara mums visiem kopā.
Un nobeigumā – ņemot vērā visus šos izaicinājumus un problēmas, kā jūs redzat Eiropas Savienības nākotni tuvākajos gados?
Eiropas Savienība nav tikai savienība, tā ir arī vīzija par vienotu un brīvu Eiropu. Taču šāds veselas un brīvas Eiropas projekts vēl nemaz nav ieviests dzīvē. Būtu arī kļūdaini domāt, ka šis projekts ir beidzies. Tāpat varbūt ir nepareizi uzskatīt, ka Eiropa varēs bezgalīgi paplašināties. Taču, ja mēs augstu godāsim mūsu kopīgās vērtības un celsim šo Eiropu tieši uz vērtībām, nevis ciniskām interesēm, nākotne būs patiesi laba. Bet, ja mēs ļausim šķelties, ja mēs atkāpsimies un piekāpsimies tiem, kuri rupji pārkāpj starptautiskos likumus, mēs kļūsim par daļu no problēmas, nevis daļu no risinājuma. Tāpēc spoža nākotne nav automātiski garantēta. Mums ir iespējas, taču mums pašiem ir jāizvēlas, kā šīs iespējas izmantot.
