Turcija kā Sīrijas draudzīgs kaimiņš cenšas palīdzēt, cik vien ir tās spēkos, taču, piemēram, izglītotajiem sīriešiem atrast darbu savā profesijā ir faktiski neiespējami.
- Gaziantepā daudzi sīrieši mēģina atrast darbu un saņem palīdzību
- Viņi mūk no kara un grib audzināt bērnus drošībā
- Daudzi izmanto robežpāreju, kurā neprasa dokumentus
- Bet tikmēr islāmistu piekritēji robežu grib šķērsot citā virzienā
- Daudzi arī sapņo par došanos uz Eiropu
Latvijas Radio Sīrijas pierobežā skaidroja, kā Turcija jau vairākus gadus sadzīvo ar karu pie vārtiem, kā palīdz bēgļiem, kā viņu likteņi attīstās tālāk un vai sīrieši vēlas nokļūt tālāk Eiropā.
Senā pilsēta pie robežas – pirmais bēgļu pieturas punkts
Turcijas austrumu pilsēta Gaziantepa mostas agri. Puspiecos minareti aicina uz lūgšanu. Šī ir viena no vecākajām, cauri gadsimtiem visilgāk bez pārtraukuma apdzīvotajām pilsētām pasaulē un sestā lielākā Turcijā, tā atrodas valsts dienvidaustrumos, nepilnas stundas braucienā no Sīrijas robežas.
Gaziantepa ar pusotru miljonu iedzīvotāju izvietojusies vairākos pakalnos, te ir moderni rajoni, plašs stadions un arī senatnīga vecpilsēta ar tradicionālo tirgu, šaurām ieliņām, kur lielos maisos tirgo pistācijas, garšvielas visās varavīksnes krāsās, uz paplātēm gozējas halva, pahlava, lokma, kadaifi, kunefe, sarai sarma un citi tradicionālie saldumi, bet mantu tirgū var tikt pie rakstaina paklāja vai misiņa šķīvja, ko meistari darina turpat uz bruģa.
Gaziantepa, kuru mēdz dēvēt arī par Irākas un Sīrijas tirdzniecības krustcelēm, nav tūristu iecienīta par spīti tam, ka te ir lidosta un izcilas vēsturiskas vietas. Tādēļ arī vecpilsētā nedrūzmējas ekskursantu grupas, un ārzemnieki no Eiropas šeit nav manāmi.
Taču Gaziantepa jau vairākus gadus uzņem citus ciemiņus - savus tuvākos kaimiņus, sīriešus. Kopš Sīrijā notiek karš, uz Turciju plūst miljoniem cilvēku, un Gaziantepa ir viens no pirmajiem mērķiem, jo ir Sīrijas robežai vistuvākā lielā pilsēta, kur var cerēt uz darbu, ēdienu un patvērumu.
Netālu no pilsētas rosīgā centra atrodas zemu, vienkāršu namu rajons, kurā ir apmetušies daudzi ienācēji no Sīrijas. Ielas malā pie dzeltena vienstāva nama pagalmā, ko noēno daži lieli koki, drūzmējas gara, skaļa rinda.
Tajā lielākoties sastājušās sievietes – jaunas un sirmgalves, visas garās kleitās un melnā vai krāsainā lakatā nosegtu galvu, rokās palielas somas vai sainītis ar katlu. Redzot, ka viņas fotografē, dažas ar galvassegas stūri piesedz seju. Pa vidu skraidelē bērni. Vīri stāv nostāk vai arī pievienojušies rindai.
Te ir starptautisko organizāciju un Gaziantepas pašvaldības atbalstīta zupas virtuve, viena no trim pilsētā, kas durvis ver katru dienu pulksten divpadsmitos un kurā siltu virumu ik dienu saņem ap 1000 cilvēku. Līdzpaņemtajos katlos ieber rīsus, ielej dārzeņu sautējumu, katram izsniedz lielu baltmaizes klaipu.
Grib audzināt bērnus drošībā un vairās no iesaukšanas armijā
Palīdzības darbinieki, dienu dienā strādājot, daudzus jau pazīst pēc vārda un zina viņu stāstus. Zupas virtuvi regulāri apmeklē arī Bahra. Viņa ir jauna un smaidīga un zem platas peoniju rozā krāsas kleitas ar garām piedurknēm slēpj gaidāmo mazuli.
Viņa apprecējās pirms diviem gadiem, sešpadsmit gadu vecumā Sīrijas kara laikā. Mazulis pieteicās tikai tad, kad abi ar vīru bija pārgājuši robežu un nokļuvuši drošībā Turcijā.
Bahra stāsta, ka pēdējos gados piedzīvojusi daudz grūtību, un arī tagad te, Turcijā, lai gan ir pasargāta, dzīve ir smaga. Katru dienu ar sainīti viņa nāk pēc ēdiena zupas virtuvē, un, lai varētu iztikt, strādā ne tikai vīrs, bet arī pati. Par spīti astotajam grūtniecības mēnesim Bahra piepelnās, uzkopjot mājas.
Sīrijā, Alepo viņas vīram piederējis uzņēmums, dzīvojuši ļoti saticīgi un labi. Bahrai neesot bijis jāstrādā. Abi esot apprecējušies aiz mīlestības. Meitu saukšot par Nurgulu. Tas ir turku vārds un nozīmē rozes gaisma. Un tieši bērna dēļ Bahra vismaz pagaidām mājās atgriezties nedomā, jo meitai, kā viņa saka, ir jāuzaug drošībā.
Jauni un brīvi koka paēnā stāv Basels un Jusefs. Abiem astoņpadsmit gadu, un Turcijā viņi ir tādēļ, ka bēguši no iesaukšanas prezidenta Bašara al Asada armijā. Baselam īsti nav dzīves plānu, bet Jusefs sapņo atgriezties Sīrijā un pastāsta kādēļ.
„Mums Alepo bija neliela tekstila fabrika, un, ja es atgriezīšos savā zemē, es gribētu to atjaunot,” saka Jusefs.
Savukārt plecīgais Basels, kad vēl dzīvojis Sīrijā, braukājis piepelnīties uz kaimiņzemi Libānu un arī te Turcijā bez darba nestāvot.
„Dienu no dienas kaut kas atrodas, kaut kas neliels. Tajā laikā, kad nav nekā, mēģinu izdzīvot no tā, kas sapelnīts,” stāsta Basels.
Labos laikos ar vienkāršiem darbiem tepat, Turcijā, varot iekrāt ap 300 Turcijas liru mēnesī, kas ir aptuveni 100 eiro. No tā var dzīvot, viņš saka, arī ģimene mazliet palīdz. Jau gadu kopā ar vēl deviņdesmit cilvēkiem viņš mitinās mājā ar sešām istabām. Tā, kā stāsta palīdzības darbinieki, sīriešu bēgļu vidū esot ierasta situācija.
Šī ir tika maza daļa Sīrijas bēgļu, kuri ir ienākuši Turcijā. Lēš, ka visā valstī ir ieradušies vismaz 2,5 miljoni, no kuriem 1,2 miljoni ir oficiāli reģistrēti. Pārējo liktenis ir nezināms. Gaziantepā vien varētu būt 400 000 bēgļu.
Turcijas varas iestādes ir nākušas pretī un izdevušas likumu, kas ļauj sīriešiem atrast darbu, proti atvieglo nosacījumus uzņēmējiem, kuri pieņem strādāt vismaz vienu Sīrijas bēgli, ir atvērušas augstskolu durvis Sīrijas studentiem un izveidojušas skolas sīriešu bērniem, daļēji pārkārtojot līdzšinējo mācību iestāžu dzīvi tā, lai tās strādātu divās maiņās, sīriešu bērnus pieņemot vakarā.
Tas nebūt nav vienkārši, jo visiem vietu tik un tā nepietiek, un sausa statistika vēsta, ka skolas solos nesēž vismaz 40 000 sīriešu bērnu. Ar studiju iespējām ir līdzīgi.
Abduls Hamids Adžems, kas arī iegriežas zupas virtuvē, pastāsta, ka viņa abi dēli, kuri vēl Sīrijā studēja ekonomiku un angļu valodu, Turcijā ir spiesti strādāt fabrikā, lai visi savilktu galus.
Robežpunkts bez kontroles un jaunās bēgļu straumes
Arī speciālistiem – inženieriem, ārstiem, skolotājiem, kuri tagad ir bēgļi no Sīrijas, darbu savā arodā Turcijā atrast ir ļoti grūti, faktiski pat neiespējami. Par to var pārliecināties arī vēl tuvāk Sīrijas robežai, pilsētā vārdā Kilisa, kas ir pirmie vārti daudziem tūkstošiem bēgļu no kara plosītās valsts.
No Gaziantepas uz Kilisu var nokļūt ļoti vienkārši – mikroautobusā, kas kursē vairākas reizes dienā no autoostas. Tiesa, ne noteiktos laikos, bet tad, kad braucamais salasījies pilns. Kur lielajā placī tas nostājies, var saprast, prasot un saucot.
Brauciens ir stundu ilgs, fonā dudina radio, gar logu slīd pilsēta, tad zaļi un smilšaini pakalni, uz viena augstā mastā pacelts plīvo milzīgs Turcijas karogs. Stiklā spiež karsta dienvidu saule. Pa ceļam, lai uzņemtu kādu uzstājīgu un jūtami labāk ģērbtu vīrieti saules brillēs un baltās tenisa kurpēs, busiņu pārkārto vēlreiz, kādu pusaudzi no priekšējās rindas pārceļot uz salonu aizmugurē un nosēdina uz somas, ko savukārt izceļ no bagāžnieka.
Iebraucot Kilisā, uzreiz jūtams, ka šeit nav Gaziantepas lielpilsētas vēriena. Zemi, vienkārši nami, daudz klusākas un šaurākas ielas.
Kilisā sīriešu bēgļu ir vairāk nekā turku iedzīvotāju. Par to var pārliecināties jau kādā no autoostas ēkā iekārtotajiem informācijas birojiem, mēģinot noskaidrot, kā vislabāk tikt līdz robežai, kura no centra atrodas vairāku kilometru attālumā. Te strādājošie nerunā nekā citādi kā tikai turku vai arī arābu valodā, līdz sasauc kādu, kurš mazliet prot angliski, un izrādās, ka visi šeit strādājošie astoņi jaunie puiši ir sīrieši.
Viņi visi ir kara bēgļi, visi Kilisā dzīvo jau vairāk nekā gadu. Neviens nesēž uz ielas un neubago naudu, tā šeit iztiku nopelnīt nav iespējams.
Uz Turcijas – Sīrijas robežu no Kilisas centra kursē autobuss. Par spīti karam otrā pusē to šķērso gan cilvēki, gan smagās automašīnas ar kravām. Te ir punkts, kuru var pāriet neoficiāli, bez papīriem. Turcija to pieļauj, tikai tad tālāk ar visu jātiek galā pašam, ar darbu un iztikšanu ir daudz sarežģītāk.
Pie robežas kontrolpunkta uz asfaltētā platā un ar baltu svītru četrās joslās sadalītā ceļa sapulcējušies vismaz pārsimts cilvēku – sievietes lakatos, bērni, vīrieši ar somām, saiņiem. Krietns pulciņš sasēdis malā pie metāla žoga, daži, patveroties no saules, ieņēmuši nelielo no vienkāršiem materiāliem sameistaroto nojumi. Kāds vecāks vīrs ar lielu zilu termosu apstaigā gaidītājus un par liru gabalā tirgo stipru turku kafiju, salejot uzpirksteņa lieluma plastmasas glāzītēs.
Mouafaku pamanāms uzreiz. Viņš atšķiras no citiem simtiem cilvēku, kuri satupuši pie drāšu žoga gaida, kad atvērsies robeža. Mouafaks izskatās mazliet pēc vecāko kursu vai arī maģistra programmas studenta. Tumši, sprogaini mati, acenes vieglos rāmjos, uz rokas sporta pulkstenis, plecā – mugursoma. Arī viņš gaida pāreju. „Jā, jā,” viņš saka, “nu jau mēnesis kā aizvēruši ciet, gandrīz katru dienu braucu. Paiesim ēnā, ļoti karsts.”
Pie nelielas metāla būdas, kurā uz pāris plastmasas krēsliem sēž gaidītāji, Mouafaks pamazām atklāj savu stāstu. Sīrijā viņš bija informāciju tehnoloģiju speciālists, strādāja organizācijā, bet tad uznāca karš, un kopā ar citiem viņš bēga pāri robežai, atveda savu ģimeni un nogādāja drošībā netālu no robežas Turcijas pusē, bet pats joprojām mēro ceļu atpakaļ uz dzimteni. Zaudējis darbu, viņš ir iesaistījies nevalstiskajā organizācijā. Kādā, neatklāj drošības dēļ.
Būdams bēglis bez oficiāliem papīriem, viņš arī šķērso robežpunktu, kur to pieļauj, bet tagad, kad tas jau vairākus mēnešus ir ciet, Mouafaks bažījas par darbu.
Redzams, kā tajā pašā laikā vārti šajā robežpunktā ir vaļā smagajām kravas automašīnām. Un Moufaks ironizē: „Tās atnes naudu, bet cilvēki…”
Tajā pašā dienā dzirdēts, ka robežu Turcijas varas iestādes aizvērušas pirms gaidāmajām parlamenta vēlēšanām.
Pirms pusgada Moufaks apprecējās, bērnu viņam vēl nav, bet ļoti gribētu. Tikpat cerīgs viņš ir, ka Sīrijā beigsies karš un ar ģimeni varēs atgriezties mājās.
„Liela daļa māju, ielas, mošejas ir nopostītas… Tas ir šausmīgi, bet mēs ļoti ceram atgriezties un mēģināt to visu atjaunot,” saka Moufaks.
Cik ilgu laiku Mouafakam nāksies dzīvot starp divām robežām, viņš nezina, taču pagaidām arī citu neko neplāno, arī mēģinājumus nokļūt citās zemēs nē. Uz lapiņas Mouafaks uzraksta savu e-pasta adresi un apsola, ka atrakstīs, tikko kā būs ticis pāri Sīrijā un atgriezies darbā.
Islāmistu piekritēji robežu grib šķērsot citā virzienā
Pie paša robežas kontrolpunkta ir liela ar metāla žogu stingri norobežota teritorija, kurā vīd vairāki balti angāri. Tas ir viens no bēgļu centriem šeit, Kilisā, kuru izveidojusi un uztur Turcijas valdība. Tajā nevienu no malas neielaiž, tikai pēc garām un pat mēnešiem ilgām procedūrām.
Pirms dažiem gadiem te ir viesojusies ANO labās gribas vēstniece Andželīna Džolija. Uzskata, ka šīs bēgļu nometnes nav salīdzināmas ar tām, kuras izveidotas Sīrijai kaimiņos esošajā Libānā un Jordānijā. Tomēr arī šajos centros visiem vietas nepietiek.
Šī Kilisas robeža ir bijusi arī daudzu pasaules mediju slejās ne vien tādēļ, ka to šķērso bēgļi, bet arī tādēļ, ka te aizturēts salīdzinoši liels skaits eiropiešu, kuri vēlējušies pāriet Sīrijas pusē un pievienoties teroristiskajam grupējumam „Islāma valsts”. Par to, ka ārzemniekam šķērsot robežu nebūtu īpaši grūti, pārliecinās arī Latvijas Radio, kad vīri uz motocikla piebrauc klāt un piedāvā pārvešanas pakalpojumu nokļūšanai otrā pusē.
"Islāma valsts" kaujinieki, kā vēlāk stāstīja vietējie, gan šajā pusē neesot manāmi, un ja ir, tad vismaz neizrādās.
Bet labi ģērbtus eiropiešus, kuri no Gaziantepas ik pa laikam vēlas nokļūt tūristus ļoti maz interesējošajā Kilisā, varot manīt ik pa laikam.
Turcijas varas iestādes pēdējā laikā kopumā noķērušas vismaz 10 000 šādu eiropiešu visvairāk no Lielbritānijas, Beļģijas, arī Dānijas.
Vienā dienā viss kļuva svešs un bīstams
Arī Omārs, kurš autobusā tirgo biļetes, ir sīrietis. Viņš ir šiverīgs, garš un sportisks. Runā angliski, un kamēr viņa „kapteinis”, kā Omārs saka, jeb autobusa šoferis paņēmis īsu pauzi, Omārs iekož ātru pusdienu maizīti vietējā kebabu ēstuvē.
Omārs parāda telefonā sievas Fatmas fotogrāfiju. „Viņai ir divdesmit septiņi gadi,” viņš stāsta.
Omārs saka, ka viņa dzimtenē valdot Sīrijas armija un tāpēc nevarot doties turp. Izskatās, ka viņš tāpat kā Jusefs un Basels Gaziantepā izvairās no iesaukšanas karā.
No autoostas Kilisas centra virzienā kalnup vijas vairākas ielas ar pelēkiem mūra namiem abās pusēs. Pa tām var nonākt klusā rajonā, kur putekļainos pagalmos bērni dzenā bumbu, šur tur pa mazam pārtikas veikaliņam. Vienā no šķērsielām sastaptais Mohameds no sākuma piedāvā kaut ko iegādāties viņa sīriešu drauga veikaliņā, kurā plauktos sarindoti saldumi, augļi un saimniecības preces, un tad uzaicina iedzert kafiju.
Mohameds dzīvo tepat pretī, dažu soļu platās ielas pretējā pusē mājā, telpās, kurās pirms tam noteikti ir bijis veikals, līdzīgs, kā tagad viņa draugam. Šādas pajumtes maksā krietni lētāk, un sīrieši, kuriem ir nedaudz iekrājumu, tās labprāt noīrē.
Pie durvīm jānovelk apavi, grīda klāta paklājiem, Mohameds pazūd virtuvē, kur viņam tikai vienam pietiek vietas.
Viņa miteklī stūrī šaura, vienguļamā gulta, tai blakus mazs galdiņš un krēsls, pārvilkts ar rūtainu audumu, pie vecrozā krāsas sienas – māksla, uz tumšas koka pamatnes piestiprināta metālā izgrebta vāze ar nokareniem ziediem, virs tās Turcijas izveidotāja un pirmā prezidenta Mustafa Kemala Ataturka ģīmetne.
Vairāk nekam citam te nav vietas un nekas no te redzamā Mohamedam arī nepieder. Tas viss saimnieka. Arī jocīgais paklājs ar miroņgalvas attēlu, kas savādi atšķiras no citiem ar ornamentiem izrakstītajiem un uz kura pašā stūrī Mohameds nolicis pelnu trauku ar kūpošu cigareti.
Viņš ienāk ar mazu paplātīti un noliek uz grīdas divas vēderainas glāzes ar smaržīgu, piķa melnu kafiju. Pats apsēžas pretī, sakrusto basās kājas un aizkūpina kārtējo cigareti.
Sīrijā, ciematā pie Alepo, Mohameds strādāja par zobārstu. Pa brīžam, kad bija brīvāks, piepalīdzēja brālim ar tulkošanu tūristu grupām, kas vēlējās apskatīt vecpilsētu, tāpēc iemācījās angļu un citas svešvalodas. Un tad uznāca karš. Vienā dienā viss kļuva bīstams, viss kļuva svešs.
„Alepo bija ārkārtīgi skaista pilsēta, bet tagad kaujās puse no tās ir izpostīta. Kurš to vispār vairs var atjaunot... Tur nebija iespējams palikt. Daži vēl tur dzīvo, bet lielākoties cilvēki ir devušies uz citām pilsētām ārpus Sīrijas. Katru stundu sprāga bumbas, katru stundu…Visapkārt manam ciematam bija kaujinieki, te viena grupa, te otra, te atkal trešā, te ceturtā. Katru minūti – lodes, raķetes. Gandrīz kā mūzika – no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dažreiz visu nakti, dažreiz visu dienu…” atceras Mohameds.
Mohameds pārnāca pāri robežai uz Kilisu līdzīgi kā tūkstošiem viņa tautiešu, taču, lai cik arī vēlīgi viņu šeit nesagaidītu, savā profesijā Mohamedam strādāt ir liegts. Viņam jāapgūst vietējā valoda, jākārto sertifikāti, jo šeit viņš ir ieradies nelegāli, kā vietējie sakot: „Tu atnāci nevis pa galvenajiem vārtiem, bet pāri robežai.” Viņš izmēģinājies sīriešu bēgļu nometnēs. Nekā.
Darba nav, zobārsta dzīves laikā iekrātais strauji sarūk, pat tad, ja cenšas dzīvot, cik taupīgi vien var.
Atgriezties Sīrijā Mohameds baidās un tāpēc ļoti grib prom no šejienes, grib uz Eiropu. Viņš sapņo par Vāciju, jo prot vācu valodu.
„Eiropā, protams, dzīve ir labāka. Es pats neesmu tur bijis, taču esmu saticis daudzus cilvēkus no Eiropas, kad vēl strādāju Alepo tirgū. Eiropas izglītība ir ļoti bagātīga, kaut vai tādā ziņā, ka tu vari runāt, ko gribi. Šeit tu iegūsti miljons ienaidnieku, ja pasaki kaut ko ne tā, pat tad, ja tā ir bijusi taisnība. Eiropā tu vari runāt gan par to, kas tev nepatīk, gan par to, kas patīk,” saka Mohameds.
Vēlāk atvadoties viņš vaicā, kur ir Latvija, teic, ka nevienu no tā reģiona nepazīst. Pēc gada varbūt viņam nākšoties pārvākties uz Sīriju, ja nebūs dabūjis darbu Turcijā vai aizceļojis uz Vāciju. Mohamedam nav adreses. Kā sauc ielu, kurā atrodas viņa tagadējais šaurais miteklis, viņš nezina, bet perpendikulāri tai esot viena cita ar nosaukumu „Rata iela”, kā „Dzīves rata. Saproti?” Muhameds precizē.
Mohameds paliek Kilisā, sapņojot par Vāciju. Un, kamēr viņš gaida, daudzi viņa tautieši jau mēģina tajā nokļūt. Eiropas Patvēruma atbalsta birojam ir dati, kas vēsta, ka Eiropu pa sauszemi sasniedz skaitliski daudz vairāk bēgļu, nekā no Ziemeļāfrikas krastiem pāri Vidusjūras ūdeņiem. Ja pavisam Eiropas valstīs nonākuši 660 000 bēgļu, tad tieši pa sauszemi vairāk nekā puse no viņiem. Turcijas robežas ar Bulgāriju un īpaši ar Grieķiju ir cerību vārti uz plašāku Eiropu.
Pēc dienas saņemta vēstule no Mouafaka, pie robežas satiktā informācijas tehnoloģiju speciālista. Viņš raksta, ka joprojām nav laists pāri robežai, bet pēc divām dienām jau pienāk vēsts, ka ir ticis otrā pusē, jo paskaidrojis, ka strādā nevalstiskā organizācijā.
Pēc nedēļas – atkal vēsts, ka atgriezies Turcijā, jo Sīrijas pusē teroristu aktivitāšu dēļ kļuvis pārāk bīstami.
„Pagaidām būšu Gaziantepā, uz laiku,” viņš raksta. „Pagaidām.” Tikai divu stundu braucienā no šejienes ir viņa mājas, Alepo, bet tur atgriezties nevar, tur ir karš.
