Trīs gadi un trīs pētījumi. Rezultāti ļoti līdzīgi. No dažādu Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) diskusiju par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem dalībniekiem tikai aptuveni trešā daļa ir sievietes. Par visai sabiedrībai svarīgo pārsvarā spriež amatpersonas un politiķi, ierēdņi un arī eksperti. Diskusijās reti sastopami sabiedrības pārstāvji.
Ārpus ētera
Sahāras putekļi gaisā un ziņās, klimata pārmaiņas un "karmas latvieši", kara stratēģijas vai sabiedriskās domas tendences – arī tā ir daļa no zinātnes žurnālistikas. Lielākajai daļai sabiedrības masu mediji ir vienīgais informācijas avots par zinātnes aktuālajiem jautājumiem. Padziļināti ar to nodarbojas zinātnes žurnālisti, kuru darba jomu raksturo trīs būtiski aspekti. Pirmkārt, zinātne ir kolektīva, jo pētniecībā mūsdienās parasti strādā pētnieku grupas, kas kritiski salīdzina dažādus datus, secinājumus un atklājumus; otrkārt, tā ir kumulatīva jeb nepārtraukti sevi papildinoša, un visbeidzot – zinātne ir korektīva jeb zinātnieki pastāvīgi labo savas kļūdas un maldus.
Kā stāstīt par seksuālu uzmākšanos un seksuālu vardarbību medijos? Pēc 2024. gada 8. marta LTV raidījuma "Kultūršoks" un tam sekojošajām publikācijām šādus jautājumus uzdod gan mediju profesionāļi, gan sabiedrības pārstāvji. Apkopojām galvenās atziņas no pētījumiem par mediju saturu un profesionālo ētiku.
Kā pirms vēlēšanām saprast politiķu solījumus un politiskās idejas? Vai sabiedrības attieksmi pret partijām palīdz prognozēt ielu intervijas? Cik lielā mērā partiju reitingu publikācijas var ietekmēt vēlētājus? Mediju organizācijām un žurnālistiem ir būtiska loma vēlēšanu procesā, nodrošinot dziļākas zināšanas par kandidātiem, partijām un to programmām. Tāpēc žurnālistiem jābūt brīviem no spiediena vai cita veida ārējas ietekmes, politiskais process jāatspoguļo atbildīgi un īpaši rūpīgi, lai nerastos bažas par nepietiekamu objektivitāti.
Intervija ir iecienīts, bet sarežģīts žurnālistikas žanrs. Katram no intervijas dalībniekiem ir savi mērķi un idejas, ko teikt un ko nepateikt, tādējādi dažkārt pastāv bažas par objektivitāti. Bet neviena no pusēm – žurnālists un intervētais – nespēj kontrolēt visu. Interviju skatītāji, klausītāji vai lasītāji sagaida daudz – kvalitatīvu saturu, dziļas domas un žurnālista meistarību. Tā ietver arī profesionāli ētisku uzvedību – cieņu, drosmi, spēju dzirdēt atbildes, nozīmīgus faktus un skaidrus viedokļus.
Kā un vai rakstīt par izcilu mākslas notikumu, (ne)ievērojot mākslinieka dzīves pretrunīgo izvēļu radītos morāles jautājumus? Kā ieraudzīt kultūras norisēs politisku un ekonomisku lēmumu sekas? Kā skaidrot mākslas valodu un mākslinieka meklējumus, izmantojot spilgtu kritiķa stilu, kas var izraisīt sašutumu par autora ētiku? Šie ir svarīgi kultūras žurnālistikas jautājumi. To krustpunktos varam pārdomāt kultūras žurnālistikas profesionālās ētikas kontekstus.
Žurnālisti pastāvīgi strādā ar informāciju par cilvēku privāto dzīvi un izmanto ne vien privātus datus, bet atklāj ļoti intīmas detaļas. Vispārējā dalīšanās ar datiem un to pašprezentācija tīmeklī plaši pavērusi personiskās informācijas vārtus. To sauc arī par privātuma cinisma laikmetu, kas skaidro nenoteiktības, bezspēcības un neuzticības pilnu attieksmi pret personas datu apstrādi digitālajās platformās, padarot privātuma aizsardzību subjektīvi bezjēdzīgu (Hoffmann, Lutz, & Ranzini, 2016). Tomēr Satversmē, citos normatīvajos aktos un visos profesionālās ētikas kodeksos minētais pienākums aizsargāt privātumu nav atcelts.
Vai žurnālistiem jāpiedalās diskusijās un jāizplata informācija sociālās tīklošanās platformās? Noteikti – jā, liecina aptuveni piecpadsmit gadu ilga pieredze. Tā gan ne vienmēr bijusi tā labākā gan no profesionāļu reputācijas, gan mediju interešu viedokļa. Tāpēc ietekmīgāko mediju ētikas kodeksos iekļautas normas, kas attiecas uz žurnālistu uzvedību "X" (iepriekš "Twitter"), "Facebook", "Instagram", "TikTok" un citās platformās.
Vai attēls ar Ukrainā Krievijas Federācijas karadarbības dēļ nogalinātu skolas vecuma bērnu, viegli atpazīstamu atvērtā zārkā, izmantojams, lai ilustrētu rakstu par bērnu bojāejas datiem Ukrainā? Šādu jautājumu nesen saņēmu no sabiedriskā medija kolēģiem. Publicēšanai tika izvēlēts cits, ar konkrētas ģimenes traģēdiju nesaistīts foto. Bet uzdotais jautājums lika pārdomāt, cik ļoti aktuālo karu un terorisma šausmas izmainījušas mediju saturu, ietekmējot profesionālās ētikas pamatprincipus. Šoreiz par to, kā mediji liek mums visiem skatīties uz nāvi un traumējošu saturu.
Nabadzība, nevienlīdzība, noziedzība, sadzīves vardarbība, bezdarbs... Tā ir tikai daļa no sociālo problēmu saraksta, kas pastāvīgi ir mediju uzmanības centrā. Sociālie jautājumi pieder pie sarežģītajiem tematiem, jo tieši skar cilvēku likteņus. Žurnālista spēkos ir tos uzlabot vai negatīvi ietekmēt, jo žurnālists strādā ar upuri, vainīgo vai varmāku, atbildīgajām institūcijām. Tāpēc uz sociālo žurnālistiku attiecas īpašas profesionālās ētikas normas.
Pārmetumi un ironija nelīdzēs – žurnālisti, redaktori un citi mediju profesionāļi kļūdās un kļūdīsies. Tas var būt izlaists burts, neprecīzi aprēķināti skaitļi vai nozīmīga fakta kļūda. Kļūdas novērtējuma labākais mērs ir tās labojums. Tomēr… labojumi ir tikpat dažādi kā kļūdas un tikpat seni kā mediji un žurnālistika. Kāda ir mediju kļūdu labošanas prakse?