Viena no "The Washington Post" žurnālistēm publicēja sociālo mediju ierakstu, kurā atgādināja, ka pirms daudziem gadiem basketbolists tika vainots seksuālā vardarbībā. Šis ieraksts saņēma asu sabiedrības nosodījumu un vēlāk tika analizēts kā profesionālās ētikas piemērs. Secinājums: patiesības atklāšanai jābūt brīvai no ierobežojumiem, taču jāsaglabā cieņa pret iesaistītajām personām, nepublicējot mirušo sportistu aizskarošu informāciju pirmajās stundās pēc viņa nāves.
Līdzīgi varētu domāt par gadījumu Latvijā, kad uzņēmēja Andra Ļubkas slepkavība kļuva par vienu no pēdējā laikā apspriestākajām kriminālziņām. Sabiedrība varēja sekot līdzi notikuma attīstībai, redzot un vērtējot abu pušu viedokļus – gan slepkavībā aizdomās turamā, gan cietušā ģimenes pārstāvju teikto. Diskusijas parādīja sabiedrības interesi un vēlmi veidot viedokli par šo kriminālo notikumu. Tas ir saprotams, jo sabiedrības emocionālajai reakcijai uz noziedzību vienmēr ir bijusi nozīmīga loma "kriminālā taisnīguma" veidošanā.
Kāpēc mūs interesē noziegumi?
Neziņa, vainīgo meklēšana, jauni fakti, – šīs un citas pazīmes raksturo kriminālnoziegumu ziņas. Tajās vienmēr ir konflikts, drāma, kas liek identificēties ar iesaistītajām pusēm un cilvēkiem. Liela nozīme ir nozieguma un vainas morālajam vērtējumam, nostājoties kādā no pusēm. Reizēm vērtējumam nav saistības ar faktiem, bet emocijām un izpratni par to, kurš ir labais un kurš sliktais, kas ir vai nav taisnīgi. Kā raksta ASV pētnieks Arturs Asa Bergers (Arthur Asa Berger), cilvēkiem patīk sekot, kā izmeklēšanas procesā viss mainās un ir iespēja iepazīt gan labos neliešus, gan vērot, kā pozitīvie varoņi pārvēršas negatīvajos, reizēm vainīgajos. Ja tas notiek filmā vai seriālā, tas ir izklaidējoši. Kā pētījumos secinājis Bergers, lai gan "sliktie" un "nepareizie" ir interesantāki, tomēr sabiedrībai ir svarīgi, lai labais uzvar un vainīgie saņem taisnīgu sodu.
Mediju ētikas pētniece Vitnija Filipsa (Whitney Phillips) skaidro, ka noziegumu žanrs ir tik populārs un piesaista sabiedrības uzmanību (ar noziegumu tiek domāts saturs par vardarbīgiem, dokumentāliem notikumiem, piemēram, kriminālziņas un izmeklēšanas raidījumi), jo skatītāji izbauda noslēpumainības elementu un nozieguma šķetināšanu.
Noziedzības atspoguļojums medijos tiek izmantots konkurencē par auditoriju (Näsi, et al. 2021). Ar mediju starpniecību noziegums un ar to saistītais stress tiek piedzīvots brīvā zonā no reāla apdraudējuma, jo lielākajai daļai sabiedrības noziedzība ir mediēta pieredze, proti, zināšanas un izpratni par noziegumu un tajā iesaistītajiem ietekmē konkrētā notikuma atainojums medijos (Greiwe, Khoshnood, 2022).
Pastāv saikne starp kriminālziņu satura patēriņu un bailēm no nozieguma, medijiem ir būtiska loma, veidojot baiļu diskursu un sniedzot informāciju par to, cik droša ir apkārtējā pasaule (Näsi, et al. 2021; Ott, Aoki, 2002).
Tādējādi ētikas eksperti vērš uzmanību uz nelabvēlīgajiem un neētiskajiem aspektiem, ko rada neatbilstošs noziegumu atspoguļojums, piemēram, ar noziegumiem regulāri sasaistot konkrētas etniskās piederības, sociālā stāvokļa un citām demogrāfiskām pazīmēm atbilstošus cilvēkus. Šāda reprezentācija var radīt aizspriedumus un stereotipus, kā arī nekorektu KĀ? rīcību un attieksmi.
If it bleeds, it leads?
Klasiskais teiciens, ka asinis piesaista (if it bleeds, it leads – angļu val.), bieži tiek saistīts ar sensacionalizācijas pieeju, kas pieredzējušu žurnālistu vidū tiek kritizēta, uzskatot, ka vissvarīgākie stāsti ne vienmēr ir arī dramatiski un lielākoties tie nav paši populārākie. Par veiksmīgu noziegumu atspoguļošanas piemēru ir uzskatāms raksts "Liecinieks" ("The Witness"). Tajā vēstīts par sievieti, kurai darba pienākumu dēļ bija jānovēro 278 nāvessoda epizodes. Tādējādi rakstā netieši tika veidota sabiedrības izpratne par noziegumiem un ar to saistīto vidi.
Mediju studijās kriminālziņu atspoguļojumā konstatēts noteikts rāmējums jeb atainošanas ietvars. Žurnālisti var piedāvāt diagnostikas (problēmas būtība) rāmējumu, prognozējošu (potenciālie vai vēlamie problēmas risinājumi) vai motivējošu (iedrošinot apkārtējo sabiedrību risināt problēmu) skatījumu (Ricciardelli, Stoddart, Austin, 2023).
Mediju praksē kriminālziņu atspoguļojumā galvenokārt dominē policijas pārstāvju informācija. Vašingtonas Nozieguma ziņu biroja vadītājs Teds Gests (Ted Gest) apgalvo, ka žurnālistiem būtu jākonsultējas ar papildu ekspertiem, piemēram, kriminologiem, upuru aizstāvjiem, tiesnešiem. Žurnālistiem avoti ir jāvērtē kritiski. Vēlme būt pirmajam var mudināt žurnālistus publicēt informāciju, pirms viņi ir ieguvuši visus faktus, taču nepilnīgi vai neprecīzi materiāli var kaitēt visām iesaistītajām pusēm. Medijiem nāksies labot kļūdas, nevainīgi cilvēki var tikt nepamatoti apsūdzēti, un lasītāji var zaudēt uzticību žurnālistiem.
Mediju profesionāļiem dažkārt rodas jautājumi, ko un cik daudz atklāt par konkrēto noziegumu. Daži mediji izvēlas neskart šādus tematus, citi tos piemin garāmejot. Ja runājam par Latviju, tad
mūsu mediju vidē nav pietiekami daudzveidīgas noziegumu atspoguļošanas tradīcijas un formāti.
No vienas puses, sabiedrībai ir tiesības saņemt informāciju par noziegumu. Vienlaikus, ziņojot par tā detaļām, var nodarīt kaitējumu cietušajam, traucēt izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai. Piemēram, ziņas par kādas kriminālas grupas īstenotu vardarbību sabiedriskās vietās var palīdzēt cilvēkiem būt uzmanīgākiem. No otras puses, daloties ar konkrētu informāciju par noziegumu, var traucēt izmeklēšanai un mēģinājumiem vainīgos saukt pie atbildības, kā arī vēlāk nodrošināt taisnīgu tiesu. Atspoguļojot kriminālnoziegumu, bieži vien pastāv konflikts starp diviem vai vairākiem vēstījuma aspektiem, piemēram, patiesības meklējumi pret potenciālo kaitējumu, tāpēc nepieciešama līdzsvara pārbaude. Satura līdzsvara novērtējums ir īpaši nepieciešams, ja noziegumā ir cietušie.
Būt cilvēcīgiem un nenodarīt kaitējumu
Atainojot kriminālnoziegumus, medijiem ieteikts ievērot ētiskas žurnālistikas pamatprincipus, jo vēstījuma struktūra ļauj sabiedrībai noteikt, kam jāuzņemas atbildība par traumatisko notikumu (Ott, Aoki, 2002). Mediju praksē pasaulē tiek diskutēts par noziegumu atspoguļošanas praksi, piemēram, žurnālisti tiek aicināti paturēt prātā cilvēcības aspektu, klāstot informāciju par nozieguma dalībniekiem (upuri, vainīgie, citi iesaistītie). Tomēr daudzkārt tas netiek darīts. Smagi noziegumi rada pretrunas – sabiedrība vēlas saņemt informāciju par izmeklēšanu, taču to grūti paveikt, nenodarot kaitējumu iesaistītajiem vai neizraisot kādas sabiedrības daļas neapmierinātību. Minētie noziedzīgie nodarījumi mediju darbā uzskatāmi par tēmu, kuras risinājumā, ja noziegums nav atklāts un nav noslēgusies tā izskatīšana tiesā, nereti arī pēc tam nebūs apmierinātas visas puses.
Piemēram, 2021. gadā Latvijas Mediju ētikas padome saņēma Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Tukuma iecirkņa sūdzību par SIA "All Media Latvia" televīzijas programmas TV3 23. marta raidījuma "Degpunktā" sižetā izplatīto informāciju. Sūdzībā tika norādīts, ka, ziņojot par traģisko notikumu Tukumā, kur nopietnus apdegumus guva divi vīrieši, žurnālists notikumu gaitu atspoguļojis tendenciozi, neiedziļinoties jautājumā par līdzšinējiem cietušās personas iesniegumiem Valsts policijā, atspoguļojot tikai vienu no notikuma versijām, kurā viens no notikumā cietušajiem ir piedzīvojis uzbrukumu, kā rezultātā vīrieti aplēja ar degšķidrumu un aizdedzināja, neskatoties, ka uzsāktajā kriminālprocesā tikai tiek iegūtas ziņas, kas var apstiprināt kādu no izmeklēšanas versijām.
Padome lēma, ka aplūkotajā gadījumā saskatāmas biedrības Ētikas kodeksa 4.1. punkta (nav pieļaujama un ir novēršama nepatiesas, sagrozītas vai maldinošā formā pasniegtas informācijas, pārspīlējuma, stereotipizācijas publiskošana un centieni tīši un aizklāti ietekmēt auditoriju. Plašsaziņas medijs pēc iespējas nodrošina šādas informācijas labošanu vai atsaukšanu) pārkāpuma pazīmes. Ētikas padomes ieskatā medija žurnālists rīkojies pārsteidzīgi, traģisko notikumu atspoguļojumā attīstot tikai vienu iespējamo notikuma versiju, kas noveda pie nepamatotas jautājuma sensacionalizācijas.
Mediju ētikas vadlīnijas
Viens no būtiskiem jautājumiem, kam ētikas eksperti iesaka pievērst uzmanību ir situācijas, kad ziņās ir jāslēpj vai jāpublicē iesaistīto personu vārdi. Kā saprast, kad personas ir publiskas, kad privātas? Šie aspekti iekļauti arī Latvijas sabiedrisko mediju redakcionālajās vadlīnijās. Pirmkārt, ziņojot par kriminālnotikumiem, iespējamiem noziegumiem, ierosinātajiem kriminālprocesiem un tiesvedībām, sabiedrisko mediju žurnālists ievēro nevainīguma prezumpciju.
Cilvēks uzskatāms par vainīgu nozieguma izdarīšanā tikai pēc galīgās tiesu instances sprieduma.
Otrkārt, sabiedriskie mediji publicē noziegumos aizdomās turēto vai apsūdzēto vārdus, ja tās ir publiskas personas vai nonākušas tiesībsargu uzmanības lokā saistībā ar iespējamiem likumpārkāpumiem publiskajā sektorā, kā arī rada draudus sabiedrības drošībai. Žurnālists nedrīkst bez personas piekrišanas saturā identificēt dzimumnoziegumu vai citas vardarbības upurus. Atainojot, jo īpaši filmējot un fotografējot, kriminālnotikumus vai traģiskus negadījumus, jāizvairās publiskot detaļas, kas ļautu identificēt cietušos un vairotu viņu sāpes. Tāpat tiek aizliegts atklāt precīzu adresi un rādīt iesaistīto automašīnu numura zīmes, ja vien šīm detaļām nav sabiedriskas nozīmes; svarīgs ir ieteikums neiekļaut detalizētu informāciju par to, kā paveikts noziegums, lai neveicinātu tā atdarināšanu.
Savukārt BBC, pirmkārt, iesaka neveidot materiālus, kas var veicināt vai mudināt uz nozieguma izdarīšanu, vai izraisīt nekārtības.
Izšķiroša nozīme ir kontekstam un skaidrojumam. Otrkārt, BBC aicina kritiski skatīties uz žurnālistu darbību, veicot notikuma rekonstrukciju. Vadlīnijās teikts, ka ziņu raidījumu veidotāji var veikt noziegumu rekonstrukciju, balstoties uz policijas pierādījumiem. Žurnālistiem parasti nevajadzētu pašiem veikt noziegumu rekonstrukcijas, izņemot tiesas procesa beigās vai ziņojot par vēsturiskiem gadījumiem. Atkārtota nozieguma vietas apmeklēšana un/vai cietušā vai liecinieka intervēšana nav uzskatāma par rekonstrukciju. Šis ieteikums gan var nonākt pretrunā ar pētnieciskās žurnālistikas mērķi pārbaudīt zināmo informāciju un izmeklēt arī policijas darba kvalitāti.
Līdztekus BBC iesaka lūgt redakcijas apstiprinājumu un juridiskas konsultācijas, apsverot slepena darba vai slepena ieraksta izmantošanu, lai iegūtu papildu pierādījumus. Žurnālisti tiek aicināti pārdomāt, vai tas ir vienīgais veids, kā turpināt izmeklēšanu, kādi pierādījumi jau iegūti, kāda ir avotu raksturojošā informācija un motivācija, vai kāds no avotiem ir konfidenciāls. Pats būtiskākais – kādas ir žurnālistu rīcības iespējamās sekas?
Medijam ir jābūt atklātam pret savu auditoriju, piemēram, izskaidrojot, kāpēc konkrēta informācija par noziegumu ir iekļauta vai ir izlaista. Redaktora sleja vai emuārs ir labs veids, kā skaidrot sabiedrībai redakcionālos lēmumus.
Izmantotie avoti:
Näsi, M., Tanskanen, M., Kivivuori, J., Haara, P., & Reunanen, E. (2021). Crime News Consumption and Fear of Violence: The Role of Traditional Media, Social Media, and Alternative Information Sources. Crime & Delinquency, 67(4), 574-600. Lasīt šeit.
Greiwe, T., & Khoshnood, A. (2022). Do We Mistake Fiction for Fact? Investigating Whether the Consumption of Fictional Crime-Related Media May Help to Explain the Criminal Profiling Illusion. SAGE Open, 12(2). Lasīt šeit.
Ricciardelli, R., Stoddart, M., & Austin, H. (2023). News media framing of correctional officers: "Corrections is so Negative, we don’t get any Good Recognition". Crime, Media, Culture, 0(0). Lasīt šeit.
Ott, B., Aoki, E. (2002). The Politics of Negotiating Public Tragedy: Media Framing of the Matthew Shepard Murder. Rhetoric & Public Affairs. 5. 483-505. 10.1353/rap.2002.0060.
