Mans tēvs, kā visi, kas Otrā pasaules kara laikā dienēja “neīstajā” pusē, tika “attīrīts” izsūtījumā. Gan viņam, gan manam vectēvam gan laimējās atgriezties no tā. Tomēr visa ģimene nekad vairs nesanāca kopā. Līdz kamēr mans tēvs beidza savas gaitas šajā saulē, nemitējās runas par badu, kādu es neesmu piedzīvojis (un attiecīgi mans nelāgais raksturs tāds ir, jo nav gana lauzts). Pirms katra politiski nozīmīgāka soļa, tostarp iestājas NATO un Eiropas Savienībā, sākās kaut kādu pārtikas produktu uzkrāšana. Manuprāt, sāls vēl tagad stāv pagrabā. Un pat man vēl lauku darbos nācās bērnībā vilkt no veca deķa šūtu jaku, kas bija viņa un mūsu traģēdijas lieciniece. Tomēr pat viņš sveica manu māti 8.martā. Ar puķi un kādu naivu un bezgaumīgu dāvanu.
