Imants Frederiks Ozols: Necīnieties ar 8.martu. Zaudēsit.

Mans tēvs, kā visi, kas Otrā pasaules kara laikā dienēja “neīstajā” pusē, tika “attīrīts” izsūtījumā. Gan viņam, gan manam vectēvam gan laimējās atgriezties no tā. Tomēr visa ģimene nekad vairs nesanāca kopā. Līdz kamēr mans tēvs beidza savas gaitas šajā saulē, nemitējās runas par badu, kādu es neesmu piedzīvojis (un attiecīgi mans nelāgais raksturs tāds ir, jo nav gana lauzts). Pirms katra politiski nozīmīgāka soļa, tostarp iestājas NATO un Eiropas Savienībā, sākās kaut kādu pārtikas produktu uzkrāšana. Manuprāt, sāls vēl tagad stāv pagrabā. Un pat man vēl lauku darbos nācās bērnībā vilkt no veca deķa šūtu jaku, kas bija viņa un mūsu traģēdijas lieciniece. Tomēr pat viņš sveica manu māti 8.martā. Ar puķi un kādu naivu un bezgaumīgu dāvanu.

Kad, sākoties “atkusnim” Padomju Savienībā, atjaunojās arī ciešāki sakari ar tēva brāli Kanādā, tuvojoties liktenīgajam datumam, nosūtīju kaut kādu banālu dzejas grāmatiņu viņa sievai – savai jaunatrastajai tantei. Piedzīvoju pamatīgu kaunu. Izrādījās - Starptautiskā sieviešu diena nemaz nav starptautiska. Un viņi man to aprādīja. Es tomēr biju šausmīgs sovjets.

Kopš tā laika katru gadu es vēroju diskusiju par 8.martu un pēc iespējas neiesaistos ne svinēšanā, ne diskusijā. Bet nu jūtu, ka

pēdējā laikā tā kļūst arvien bīstamāka. 8.marts sāk ieņemt stabilu vietu protesta svētku sarakstā. Tur, kur jau atradās 9.maijs. Tikai 8.marts nebūs “krievu svētki”

(lai gan arī 9.maijs tāds ir tikai ļoti neprecīzajā šauras daļas sarunvalodā). Tie nostiprinās kā svētki visiem, kuri nepiekrīt salīdzinoši šauras inteliģences un sabiedrības politiskās, biznesa un kultūras elites viedoklim par to, kas ir labs un kas ir slikts. Kuri laiki ir labie un kuri – sliktie.

Jo vairāk lies ūdeni uz šīm dzirnavām, jo labāk tās griezīsies. Un vēl dažas lietas:

“Māmiņdiena” — nevar aizvietot Sieviešu dienu (svētkus), jo visas sievietes nav “māmiņas”. Turklāt tā dēvētajai māmiņdienai līdzi nāk arī cita konotācija. Ar mūsdienu izpratni par dzimumu līdztiesību nevar apgalvot, ka katras sievietes uzdevums un (nerealizētais) potenciāls ir būt par māti.

Mana māte pieprasa (!) uzmanību abos datumos. Un, vismaz šajā ziņā, viņas prāts darbojas dzelžaini loģiski.

Sovjetiskuma arguments neiztur krititiku. Padomju Savienība ir reāls fakts, kas ir daļa no mūsu vēstures, lai cik rūgta vieniem un nebūt ne tik slikta citiem tā bijusi. 8.marts tika pacelts īpašos augstumos tieši Padomju Savienībā, bet kā ideja un pat kā noteikta tam nozīmēta diena, aizsākās vēl pirms tās, turklāt Rietumos.

Daudz lielāks sovjetiskums ir, piemēram, hipertrofētās Jaunā gada svinības. Nerunāju par Jaunā gada sagaidīšanu Ņujorkā, Parīzē vai, piemēram, Vīnē. Tā ir sena tradīcija, bet Padomju Savienības un Varšavas bloka sairums tam piešķīra īpašu vilkmi.

Postkoloniālais mantojums? Jā, atsevišķi zinātnieki velk paralēles starp Rietumu metropolēm un koloniju izmantošanu un Padomju Savienību. Taču postkoloniālais mantojums, tikai šajā gadījumā vācu, ir arī šprotes, kārtainās mīklas “austiņas” un pat biezpienmaize.

Daudz murgaināks postkoloniālais mantojums ir tas, kur šobrīd sēžu – neglītās tipveida bloka mājas, kuru uniformajam raksturam, cita starpā, vajadzēja mazināt individuālo un celt kolektīvo. Bet, hei! - vēl vakar ziņās redzēju cildinošu vēstījumu par daudzdzīvokļu dzelzbetona bloka māju būvniecību Valmierā (!).

Padomijas diktāts ir beidzies, bet tikumi palikuši. Mēs negribam savu zemi redzēt rietumniecisku, izkopt individuālismu, audzināt atbildību. Un ir pat vēl briesmīgāks mantojums — nesveicināšanās un vienkāršota pieklājības etiķete. Kungošana un dāmošana mums vēl arvien šķiet pārspīlēta. Bieži mēs sakām “kungs” (žurnālistikā to dzirdēsit vai ik dienas) ar ironiju. Tieši tādu to pārpārēm var atrast padomju literatūrā, starp citu. Mēs arī nesveicināmies. Pat bankā vai pastā “labdien!” no darbinieka atskanēs par zīmi, ka tagad jums pievēršas, nevis pie pirmā acu kontakta; bet no klientiem “labdien!” bieži neatskan nemaz. Uzreiz “bliežam vaļā” problēmu. Toties kā mēs priecājamies par šo elementāro pieklājību ārzemēs.

Arī Ziemassvētki un Lieldienas ir aizgūti. Savā laikā, ar savu nozīmi. Ko tas mums dod 8.marta sakarā? Labāk ir svinēt, nevis dot kārtējo platformu protestam. Svētkos cilvēki smaida, bet smaidoši cilvēki nekož (vienkārši grūti vienlaikus smaidīt un kost). 8.martam var ieliet arī mūsdienīgu raksturu. Un tam var piešķirt arī eiropeisku šarmu. Ja grib. Ja negrib,- tad tos svinēs tāpat (veikalu plaukti jau lūst un ziedi iet uz izķeršanu), bet naida būs vairāk.

Tas nav pamudinājums svinēt. Kā jebkurai eiropeiskai etiķetes normai, arī šai darbojas formula — rīkojieties pēc apstākļiem, veselā saprāta un labas gaumes. Bet, atklāti sakot, daždien var sanākt ļoti muļķīgi. Kāds kolektīvā dāmas apsveiks, bet kāds kaut ko murgos par trulām un sovjetiskām tradīcijām. Sievietes viņš varot apsveikt katru dienu!

Cik stulbi to, kā uz pasūtījuma, sākt darīt tieši šajā dienā. Tiešām? Nē, nopietni? Jūs tiešām tā darāt? Katru dienu? Reizi nedēļā? Mēnesī?

Nē, nu piedodiet! Tad no jums 8.martā papildus noteikti nekā negaida. Uzskatiet to par atvaļinājumu un atvelciet elpu, lai pastrādā tie, kas mazāk visu gadu centušies vai arī vienkārši izbauda iespēju lieku reizi pasmaidīt!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti