Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Neatkarības karš. 1919. Jelgavas atbrīvošana no Bermonta. Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ceļā uz jauno EK sastāvu politiskās cīņas un šaubas par likumību

Imants Frederiks Ozols: Sekmīgā bērnu izglītošanās procesā būtiska loma ir vecākiem

Imants Frederiks Ozols: Veltīgi gaidīt brīnumus no skolotājiem, bērnu izglītībā jāiesaistās arī vecākiem

Ja apkopo galvenās idejas, kas izskan diskusijās sociālajos tīklos, mediju publikācijās, vecāku sapulcēs un pat ekspertu apspriedēs, nav šaubu - vismaz hipotētiski vēlamies, lai mūsu bērni mācītos tādās skolās un pie tādiem skolotājiem, par kuriem mūs apskaustu visā pasaulē. Vismaz tikpat lielā mērā, kā pie mums mēdz pieminēt Somijas izglītības modeli. Taču šajā problēmā ir kāds būtisks āķis, par kuru Latvijā nav pieņemts runāt. Proti, kāda ir vecāku iesaiste un atbildība sekmīgā izglītošanās procesā.

ĪSUMĀ:

  • Bērnus aizvien grūtāk sasniegt – viņiem reālā pasaule kļūst par neērtu nepieciešamību
  • Vecāku iesaistīšanai bērnu izglītībā ir liela nākotne, bet ne katrā sabiedrībā.
  • Atskats vēsturē: kā izveidojies pretnostatījums starp skolām un sabiedrību.
  • Svarīgākais izglītības procesā: motivācija, pamatota kritika un pelnītas uzslavas, kā arī pilnvērtīga atpūta un miegs.
     

Reālā pasaule bērniem kļūst par neērtu nepieciešamību

Imants Frederiks Ozols  vienlaikus ir gan žurnālists un austrumpētnieks, gan arī angļu valodas un lingvistikas pasniedzējs skolā un augstskolā.

To, ka vecāki ir ārkārtīgi svarīgi bērna izglītošanās procesā, zinājām jau sen. Taču nekad tas nav izpaudies tik spēcīgi, kā tagad. Mūsdienu bērns ir ļoti grūti aizsniedzams. Fiziski tas ir tepat un acu priekšā, bet lielais vairums vecāku apliecinās, ka nedalītu uzmanību bērns velta tikai tam, kas notiek virtuālajā pasaulē. Arvien vairāk faktiskā reālā pasaule kļūst par kaut kādu neērtu nepieciešamību un traucēkli tam, lai varētu veltīt laiku vienaudžiem vai interešu grupām, kas plaukst un zeļ virtuālajā telpā. Šai virtuālajai telpai visbiežāk piekļūst ar viedtelefona starpniecību vai datoru.

Faktiskā reālā pasaule tādējādi kļūst par neērtu nepieciešamību. Kā elektrības kontaktligzda, pie kuras laiku pa laikam jāpievieno telefons, lai to uzlādētu. 

Dažādās vecuma grupās šī situācija ir atšķirīga. Varbūt vēl neredzat to tik izteikti pie saviem bērniem. Ir arī reģionālas atšķirības un atšķirības, kuras nosaka sociālekonomiski apstākļi. Tomēr šī ir nenoliedzama tendence, ko apliecina gan vecāki, gan skolotāji.

Šādos apstākļos un tik nevienlīdzīgā konkurencē ar krāsaino un specefektiem vai emocijām pārsātināto virtuālās realitātes saturu gan skolotājiem, gan patiesībā arī vecākiem kļūst arvien grūtāk noturēt uzmanību pie sevis un pie faktiskās realitātes.

Turklāt, ja vecāki vēl spēj sniegt eksistenciāli nepieciešamas lietas - drošību, pārtiku, apģērbu -, skolotājs nāk ar visai abstraktu saturu, vedinot sev līdzi zinātnēs, kurām pielietojumu savā virtuālās realitātes izmainītajā telpā redz tikai motivētākā bērnu un jauniešu daļa. 

Kāpēc par to runāju? Tādēļ, ka vecāki turpina gaidīt brīnumu no skolotājiem.

Skolotāji, ignorējot pedagoģijas kā zinātnes avangardā jau atrodamus secinājumus, uzskata, ka viņi šo brīnumu spēj sniegt. Jo īpaši tam tic skolu direktori, kuru dzīve atkarīga no attiecību veidošanas starp uzraugošo birokrātiju un izpildītājiem - skolotājiem. Patiesībā šādas gaidas ir veltas.

Iesaistīties vecākiem vai ne – mūsu izvēle

Tiek meklēti jauni pedagoģijas virzieni. Un viens no secinājumiem, par ko tūdaļ parunāsim, ir vecāku (un ne tikai vecāku, ģimeņu un plašāku kopienu) iesaiste izglītošanas un izglītošanās procesā.

Metaforiski runājot, ja bērns ir tik grūti sastopams reālajā telpā, tad efektīvai katras saskarsmes minūtes izmantošanai ir jāizmanto visas pūles.

Arī laiks līdz iemigšanai un tūdaļ pēc pamošanās. Laiks pie kopīgām brokastīm, vakarēšanas ģimenes un draugu lokā, sestdienās un svētdienās. Īsāk sakot - kad vien tas ir iespējams. 

Lai būtu saprotams, par ko runa, minēšu vienu šādas iesaistīšanas piemēru. To savulaik radio BBC stāstīja kāda britu pedagoģijas zinātniece. Ja šobrīd arī Latvijas skolās, apgūstot literatūru, bērns saņem darba lapu individuālai izpildei, citkārt - darbam grupās; un, ja to izsniedz kā mājasdarbu, tad dažkārt vecāki paslepus iesaistās un vēl mēdz savus iespaidus nikni pārstāstīt sociālajos tīklos -, tad šādā gadījumā, apgūstot kādu literāru darbu, darba lapu saņem bērns un visa viņa ģimene.

Protams, netiek noteikts, kam tieši un vai visiem jāiesaistās. Taču vēlamais patiešām, lai noteikto grāmatu izlasa vismaz vēl kāds ģimenes loceklis. Bet varbūt pat visi?! Varbūt pa laikam izlasīt kaut ko no savas kultūras klasiķiem vai pasaules literatūras nemaz nav slikta doma? Un ja nu vēl uzdevumi ir gluži interesanti? Piemēram, aptaujāt un pierakstīt savu ģimenes locekļu domas par vienu vai otru notikumu, kādu domu vai būtisku jautājumu, kas parādās darbā. Bet varbūt darbs skar vēstures posmu, par kuru vecākajiem ģimenes locekļiem ir savas atmiņas? Un varbūt atmiņas no tā, ko stāstījis tēvs par savu vectēvu? 

Ne tikai bērns ar saviem mājasdarbiem netiek izolēts no ģimenes, bet vienlaikus un nevilšus vairāk sabiedrības locekļu lasa un diskutē par būtiskām, tostarp morāli ētiskām problēmām, kuras tiek apskatītas literatūrā. 

Šim virzienam - kurā līdz ar bērnu izglītošanās procesā iesaistās arī viņa ģimenes locekļi vai draugi, manuprāt, ir liela nākotne. Tiesa, ne katrā sabiedrībā!

Būs sabiedrības, kas apzināsies un kur vecāki iesaistīties. Un būs tādas, kas to nedarīs.

Likumsakarīgi, būs sabiedrības, kas varēs plūkt šādas pedagoģijas augļus (ja un kādi tie būs), un tādas, kas to nedarīs. Taču, lai cik tas ciniski arī neskanētu, galu galā darba dalījums neaprobežojas tikai ar uzdevumu pie konveijera. Būs valstis, kas virzīs zinātnes progresu un pasaules ekonomiku, un būs tās, kas piegādās darbaspēku. Tā, protams, mūsu izvēle. 

Kā izveidojies pašreizējais pretnostatījums starp skolām un sabiedrību

Tomēr, pirms pastāstīt, kas ir dažas pavisam elementāras lietas, ko vecāki var jau sākt darīt, pirms vēl šādā pedagoģiskajā sistēmā iesaistās skolotāji, skolas un valsts, nedaudz atskats vēsturē. Būtu svarīgi saprast, kā izveidojies pašreizējais pretnostatījums starp skolām un sabiedrību un, vēl vairāk, starp skolotāju un vecākiem.

Kur - dīvainā kārtā - viens otru neuzlūko par partneri kopīga mērķa sasniegšanā, bet drīzāk par kungu un kalpu, strādnieku un vagaru, labo un slikto un tādā garā. 

Latvijas situācijā tam ir pagara vēsture. Diemžēl lielu daļu savas attīstības latvieši uzlūkoti kā vienkāršo darbu darītāji. Tomēr šoreiz parunāsim par pēdējo un spilgtāko posmu - padomju laiku. Tas uzslāņojies uz senākās dienās nācijas piedzīvoto. Turklāt vienlaikus nācija zaudēja lielu vai pat lielāko daļu inteliģences. Daļai ideoloģisku apsvērumu dēļ liedza iespēju tālāk strādāt un piedalīties sabiedrībai būtisku procesu ietekmēšanā, bet otra daļa devās bēgļu gaitās.

Tieši šajos padomju laikos un tajā, kā mēs no tiem izgājām, tika cementēts pamats ļoti bīstamam pretnostatījumam starp skolotājiem un vecākiem. To, ko vēlējās padomju sabiedrības ideologi, nevilšus nesa reakcija uz jaunajiem apstākļiem. 

Padomju laiki vēl arvien ir daudzu tiešā atmiņā. Bet jaunākām paaudzēm, kas padomju laikus piedzīvoja vien bērna kājā vai nepiedzīvoja nemaz, padomju laiki tomēr ir reāli kā kolektīvās atmiņas piedzīvojums. Atsauces uz tiem ir ļoti daudzskaitlīgas, tik uzskatāmi redzamas gan mūsu sabiedrībā, saskarsmes smalkuma trūkumā, orientācijā uz ļoti piezemētām vērtībām, pat attieksmē pret personisko higiēnu, ārējo izskatu un pilsētas telpu. Iespējams, tādēļ arī mūsu pedagoģiskajā tradīcijā tie vēl arvien ir klātesoši.

Un padomju laiku nopelns ir vecāku lomas radikāla samazināšana.

Izglītošanas un izglītošanās pārcelšana uz valsts uzraudzītām un drošām institūcijām - skolām, arodskolām, augstskolām un pētnieciskajiem institūtiem. 

Padomju Savienība gan nebija unikāla. Jo šīs filosofijas aizmetņi ir gana seni. Pat tik seni kā zināšanu un skolotības koncentrēšanās tempļu paspārnē gan Senajā Ēģiptē, gan līdzīgi procesi ar klosteriem to centrā viduslaiku Eiropā. Bet padomju domāšanā īpaši nozīmīga bija 16. un 17.gs. itāļu domātāja Tommazo Kampanellas radītā “Saules pilsētas” vīzija.

Cēlos dominikāņu mūka ideālus komunisms padomju interpretācijā izkropļoja līdz sistēmai, kurā gan spēja arī spītīgākajiem ielauzīt militāri tehniski orientētajai lielvalstij tik būtisko matemātiku un fiziku, bet vienlaikus līdz minimumam samazināja vecāku iesaisti formālajā izglītībā. Formālā izglītība ir tā, par kuras minimumu (ko mēs bieži saucam kā pamatizglītības un vidējās izglītības standartu) vienojas sabiedrība un valsts. Mūsdienu Latvijas situācijā - demokrātiskas un ideālā gadījumā atvērtas diskusijas veidā.

Iespējams, lielākais paradokss ir tas, ka, Padomju Savienībai sabrūkot un atdzimstot neatkarīgajai Latvijai, caurcaurēm padomju sistēmā uzaugusī un nu  pie varas nonākusī paaudze nevēlējās atteikties no milzīgās ērtības. No ērtības būt par vecākiem, kas var gluži kā padomju cilvēks nedalīti veltīt sevi darbam un karjerai, pieprasot par bērna formālo izglītību nedalīti gādāt skolai.

Tiesa, vienlaikus skolas un skolotāja tēls bija neglābjami cietis. Jo sabiedrība to turpināja uzlūkot kā stagnējošu un ļoti padomisku vecās politiskās un sociālās sistēmas daļu.

Atšķirībā no Latvijas armijas, kurai bija iespēja nokratīt padomju armijas tēlu un iegūt visnotaļ respektablu tēlu sabiedrības acīs, Latvijas skolu sistēma nav bijusi būtiska Latvijas starptautiskai atzīšanai. Būt par aizsardzības ministru - droša garantija labam politiskam reitingam un ļoti ērtai politiskai platformai. Būt par izglītības ministru - kā novembrī irties ar kanoe laivu Baltijas jūrā. Iznākums visiem skaidrs, jautājums tikai - cik ilgi noturēsies virs ūdens. (10 minūtes).

Mūsdienu apstākļos motivācija ir izšķiroši svarīga

Tiktāl par to, kā mēs tur nonācām. Tagad par to, ko varam darīt tagad un tūlīt, negaidot, kad mainīsies valsts, sabiedrība, pedagoģiskā tradīcija, vecāki un bērni. Galu galā nekādi maģiski risinājumi nenotiek, ja vien brīnumus nepaveic iesaistītie cilvēki saviem spēkiem. Te tikai dažas lietas, ar kurām jo spilgti saskaros.

 Motivācija un vēlreiz motivācija!

 Vienalga, vai runa par jauna aroda apguvi pieaugušajam, kas palicis bez darba, vai jaunas valodas apguvi tādēļ, ka strādā valsts iestādē un arvien biežāk sūta komandējumos, vai arī vēlme sasniegt vairāk sava uzņēmuma jaunajā sadarbības virzienā ar eksotiskāku valsti. Lai vai ko mēs dzīvē darām - no ikvakara skrējiena līdz dalībai olimpiskajās spēlēs, no domraksta skolā līdz tiesneša zvērestam Saeimā un prezidenta uzrunai 18. novembrī - pirmais un svarīgākais pakāpiens mūsu ceļā ir motivācija. Tas atšķir cilvēku, kurš vēl vakar neko nevēlējās un nevarēja, no tā, kurš šodien kaut kļūdās, klūp un krīt, bet iet uz priekšu.

Svarīgākais jautājums nav tas, no kādas grāmatas mācās skolēns. Pat ne tas, cik aizraujošs bija skolotājs. Jūs taču lieliski zināt - ja kaut kas caur un cauri neinteresē, tad labākajā gadījumā jūs tikai atzinīgi novērtēsit tā cilvēka pūles, kurš cenšas piesaistīt jūsu uzmanību. 

Mūsdienu skola nav padomju skola. Tās uzdevums nav kontrolēt ģimenes un tieši un nepastarpināt veidot bērnus par tādiem cilvēkiem, kādus vēlas sistēma. Mūsdienu skolā bērnam nemitīgi ir izvēle. Sākot no izvēles mācīties vai nemācīties līdz tam, kādus priekšmetus, protams, skolas iespēju robežās, izvēlēties. 

Šādos apstākļos motivācija ir izšķiroši svarīga. Vai un cik bieži pārrunājat bērna mērķus? Vai atceraties, ka mērķi jāprot skatīt, dalot tos ilgtermiņa, vidēja termiņa un tūlītēji īstenojamos?

Vai neesat jau nogarlaikojis ar nemitīgu pārliecināšanos, ka bērns tiešām studēs inženierzinātnes, medicīnu vai mākslas? Bet varbūt esat bijis pārāk vienaldzīgs? Varbūt baidāties no sava pusaudža dzirdēt “nu, tēti, cik var par vienu un to pašu?!” un tādēļ nerunājat par tādām lietām nemaz? Vai atceraties, kas var būt vēl briesmīgāks par uzmācīgu interesi? Tikai absolūta vienaldzība! Un vai atceraties, cik saasināti bērna kājā un pusaudžu gados uz visu raugāmies.

Bet varbūt vienīgais, kā pārliecināties un uzturat motivāciju, ir nemitīgas runas par nepieciešamību pelnīt un nodrošināt sevi? Vai zināt, ka dažkārt pat vēl labāk uzturēt motivāciju ar reālām lietām, kurās bērns var gūt gan atzinību, gan arī pavadīt laiku kopā ar ģimeni? Kas ar to domāts? Nu, piemēram, kādēļ gaidīt, kad bērns būs izstudējis par ekonomistu un viņu intervēs televīzijas kanāls “Bloomberg”, kādēļ ar viņu nerunāt par pasaules ekonomiku jau šodien?

Runāt nenozīmē testēt ar jautājumiem un tad norādīt uz kļūdām. Labā sarunā puses runā kā līdzvērtīgas un bauda pašu sarunu un argumentāciju.  

Jo īpaši mūsdienās, kad daudz ko var apgūt, kritiski izvērtējot informāciju sociālajos tīklos, bērna iesaiste reālajā dzīvē - no vakariņu gatavošanas līdz lauku sētas remonta plānošanai, jumta un pamatu hidro un siltumizolācijas problēmu risināšanas un pat prasmīgā attiecību uzturēšanā un konfliktu risināšanā, ja mērķis ir psiholoģija, - bērni var ļoti daudz, ja vien vecāki ir motivējoši. 

Pamatota kritika un pelnītas uzslavas

 Ja mēs vēlamies kaut ko paveikt un, protams, ceļā uz šo mērķi uzklausīt vērtīgus aizrādījumus un pārspriedumus no citiem, visticamāk, uzdevumu paveiksim labāk. Jo īpaši, ja tie, kas kritiski vērtēs un izteiksies, darīs to, nevis sava statusa vai gudrības apliecināšanai, bet ar patiesu nodomu palīdzēt. 

Saņemot pamatotu un godīgu kritiku (un lūdzu nejauciet kritiku ar negatīvām un nicīgām piezīmēm!), mēs mācāmies vienlaikus gan labāk paveikt uzdevumu, gan arī saskarsmi ar citiem.

Prasme uzklausīt kritiku, labvēlīgi uz to reaģēt un nepārvērst katru darāmo uzdevumu par kara lauku ar apkārtējiem, ir viena no vērtīgākajām iemaņām mūsdienu lietišķajā pasaulē.

Teju visi procesi mūsdienu uzņēmumos ir saistīti ar darbu, ko dara citi kolēģi vai departamenti. Nespēja pamatoti un labvēlīgi kritizēt un nespēja uzklausīt kritiku un adekvāti reaģēt pat tad, ja tā nav labvēlīga, var kļūt par būtisku šķērsli sasniegumiem. 

Bērni no ģimenēm, kur racionālas diskusijas un pamatota kritika ir daļa no ģimenes kultūras, daudz sekmīgāk realizēs sevi arī skolā. Protams, zināma loma te būs arī tam, vai konkrētajā klasē arī citi bērni ir ar šādām sociālajām prasmēm. 

Cilvēkiem, kas viegli atrod kopīgu valodu, prot strādāt komandā, prot izteikt vērtīgu kritiku, bet neaizvainot, ir milzīgas priekšrocības mūsdienu korporatīvajā kultūrā. Ļoti bieži viņi tādēļ spēj veiksmīgāk sevi realizēt profesionālajā laukā nekā ārkārtīgi gudri un apdāvināti, bet individuālistiski eksperti. Šādu iemaņu veidošanā ģimenes nozīmi grūti pārvērtēt. Un otrādi - ja šādas sociālās iemaņas ģimenē netiek gūtas, skolai būs ļoti grūti un bieži pat neiespējami tās izveidot. 

Taču vismaz tikpat svarīga kā pamatota kritika ir arī pelnīta uzslava. Nereti saka - mēs jau ziemeļnieki, mums nav parasts daudz runāt un slavēt. Tomēr svarīgi nejaukt ziemeļnieciskumu ar zemnieciskumu.

Skarbā vēsture ir mūs darījusi izturīgus, taču dažkārt nevajadzīgi raupjus. Uzslavas ir vajadzīgas gan pieaugušajam, gan bērnam. 

Vēl vairāk - tieši apkārtējo atzinība bieži ir izšķirošs faktors, lai bērns pieņemtu lēmumu, ko vēlas dzīvē darīt. Atcerieties, ja reālajā dzīvē bērns negūst uzslavas par to, tiesa, slavējamo, ko dara, tad virtuālajā telpā viņš var saņemt uzslavas pat no svešiniekiem, turklāt bieži par muļķībām vai pat bīstamām darbībām. 

Diemžēl ir daudz piemēru, kur bērni no šķietami labām vidusmēra ģimenēm nonākuši bīstamu darboņu un pat teroristu ietekmē, jo šie cilvēki savu mērķu labad nav vairījušies paust atzinību, bieži dāvājot to pat avansā. 

Protams, svarīgi bērnu neslavēt par katru nieku. Nereti veidojas situācija, kad par niekiem slavē, bet lielās lietas nepamana.

Nepamana, ka par veselu balli uzlabojušās sekmes kādā priekšmetā, kas padevies ar grūtībām. Nepamana, ka ar lielāku rūpību veic skolas darbus. Nepamana, ka palīdz mājas solī. Pat nepamana, ka vēlas darbā sakreņķējušos vecākus vedināt uz citu, kaut neveikli piemeklētu, tematu. 

Un vēl viena piebilde pie temata par godam pelnītām uzslavām. Pat ja jūsu ģimenē viss šajā jomā kārtībā, jūs zināt, kāda ir mūsu sabiedrība.

Vai jums grūti pamanīt arī labo, ko paveikuši bērna klasesbiedri vai draugi?

Un, ja zināt, ka klasē ir bērni, kas nekad nesaņem pienācīgu novērtējumu, varbūt ir kāda reize, piemēram, veiksmīga uzstāšanās skolas iestudējumā, mājsaimniecības vai amatu mācības veikums vai vēl kāds iemesls, lai paslavētu arī citu skolēnu. Ne tikai savu bērnu.

Mēs dzīvojam vienā sabiedrībā. Varbūt jūsu atzinība par zvaigžņu kartes modeli, paša veidoto Latvijas vēsturisko novadu tērpu vai ieroču karti, sasniegumiem kādā mācību olimpiādē vai rezultātiem sporta dienās iedrošinās kļūt par astronomu, vēsturnieku, sportistu, fiziķi vai mūziķi.

Mēs pārsteidzoši daudz varam izdarīt un pārsteidzoši daudz neizdarām savā ikdienā, lai uzlabotu savas, savu bērnu, savu līdzcilvēku un pat visas sabiedrības dzīvi.

Ļaujiet bērnam atpūsties un izgulēties!

Sākšu ar nelielu privātu atkāpi: kopš Brasas tilta avārijas stāvoklis vairs nav noslēpums, un sācies ne īsti plānots, ne īsti labi organizēts darbs pie tā, es - lai nokļūtu uz darbu laikā un pagūtu, pirms Brīvības iela nostrēgst līdz pat Gaisa tiltam un visā tā garumā, - mostos drīz pēc pieciem. Un sabiedriskajā transportā esmu vēl pirms septiņiem rītā.

Mans lielākais pārsteigums - daudzie skolas bērni. Brauc uz centru kopā ar vecākiem vai vieni. Zinu, ka daži pat šķērsos visu pilsētu, lai tiktu uz skolu Daugavas otrā pusē. 

Īsi pēc septiņiem, jo īpaši dienās, kad no rītiem pie manis notiek konsultācijas, esmu skolā. Līdz konsultāciju sākumam vēl vismaz 40 minūtes. Līdz pirmās mācību stundas sākumam pat vairāk par pusotru stundu. Bet gaiteņos jau ir bērni. 

Reiz vienai savai skolniecei šādā agrā rīta stundā noprasīju - kādēļ viņa tik agri ir skolā, ja vēl nekas nenotiek? Meitene tikai nopūtās, noteica “ai!” un novērsās. Nekāda lielā izmeklēšana nebija jāveic.

Ir vairāki iemesli, kādēļ bērni tik drausmīgi agrā stundā jau ir skolās. Un viens no tiem ir vecāku nepieciešamība būt agri darbā. Savukārt bērnu ved uz centru ar auto.

Vai nu no tālāka pilsētas rajona vai no tuvējās Pierīgas, bet citkārt arī no tālākām vietām Rīgas rajonā. 

Diemžēl vecākiem šķiet, ka bērnam nekas nenotiks un vispār šādā laikā taču var daudz ko izdarīt. Bet realitātē tas ir ļoti nelietderīgs laiks. Šajā agrajā rīta stundā, pat ja piespiedīsies paņemt rokās grāmatu vai kladi, bērns neko daudz neapgūs. Viņa bioloģiskais pulkstenis tikšķ citādi nekā pieaugušajam. Patiesībā viņš vēl arvien ir pusmiegā. Tikai īsts, produktīvs miegs jau ir beidzies, un nu viņš nīkst gaiteņos. Labi, ja gaiteņos vismaz ir, uz kā sēdēt. Bet cik skolās par to nemaz nav gādāts, jo tik daudz vieglāk uzkopt tukšu gaiteni. Turklāt jebkurš mēbelējums maksā naudu.

Tieši bērnībā un pusaudžu gados miegs ir ārkārtīgi svarīgs. Pusaudža ķermenī notiek ļoti strauji un nereti asimetriski augšanas procesi. Tā ir liela slodze sirds un asinsvadu sistēmai un centrālajai nervu sistēmai.

Hroniska neizgulēšanās saasina psiholoģiskos stāvokļus, jo īpaši spriedzi un agresiju.

Lai gan bagātīgs miegs negarantē, ka agresīvs pusaudzis kļūs mierīgs, tomēr pat vismierīgāko cilvēku var novest ļoti bīstamā stāvoklī, liedzot tam nepieciešamo atpūtu. 

Papildu faktors ir intensīvu gaismu izstarojošo ekrānu lietošana līdz pat iemigšanas brīdim. Tie paši labi zināmie - televizors, viedtālrunis un dators. Pat ja bērns var iemigt nekavējoties, šo ierīču lietošana pēdējās stundas - un pat divu - laikā līdz miegam negatīvi ietekmē miega kvalitāti. 

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka bērns nav miegains agros rītos tādēļ, ka pats vainīgs par to, ka neatrāvās no viedtālruņa līdz pat gulētiešanai un turpināja čatot arī gultā. Galu galā par to, ko dara bērns līdz 18 gadu vecumam, atbildīgi ir vecāki. Arī, ja bērns aiziet gulēt un iemieg laicīgi, agros rītos viņš būs miegains. Tā ir bioloģija.

Ne velti pasaulē eksperimentē ar vēlāku mācību stundu sākuma laiku.

Iespējams, par optimālu mācību sākuma laiku varētu uzskatīt pulksten deviņus vai pat pusdesmit no rīta. Taču, pat ja mācības sākas astoņos, vienu lietu gan ir iespējams izdarīt vai vismaz jācenšas to risināt - ļaut bērnam iespējami ilgi izgulēties. Savukārt rītus padarīt mazāk nervozus, radinot pie paraduma sakārtot skolas somu un arī nākamās dienas apģērbu jau iepriekšējās dienas vakarā. 

To, starp citu, stresa vadības kursos māca arī pieaugušajiem. 

Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Noteikti gribētos papildināt ar entuziasmu apgūt visu jauno un eksperimentēt. Šādas īpašības vislabāk var ielikt ģimenē. Vecāki ar savu piemēru var rādīt, kā vienmēr turpināt izglītoties, apgūt jaunas iemaņas, kas veicina karjeras izaugsmi vai bagātina personiski; varbūt pat apgūt pilnīgi jaunu profesiju pēc 45  vai 60 gadu iedomāto vecuma sliekšņu sasniegšanas. Šāds piemērs ļoti labvēlīgi stimulē izglītošanās paradumus arī bērnā. Bet šoreiz aprobežosimies vien ar mūsu TOP 3: motivācija un vēlreiz motivācija pirmajā vietā; pamatota kritika un bagātīgas pelnītas uzslavas otrajā, kā arī atpūta un miegs trešajā vietā. 

Lai vieglas izglītošanās gaitas gan bērniem, gan jums! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti