Periodiski mūsu sabiedrības uzmanība tiek pievērsta alkohola patēriņam Latvijā. Ir zināms pamats – statistika liecina, ka, salīdzinot ar citām valstīm, esam vieni no patēriņa līderiem Eiropā. Šajā rakstā piedāvājam vēsturisku ieskatu – kā pēdējos 100 gados dažādas varas ir risinājušas alkohola problēmu Latvijā un kādi ir vai nav bijuši rezultāti.
Autora ziņas
Savs Brīvības piemineklis – tādu ieceri 20. gadsimta 30. gados loloja trikātieši, kuri par šīs idejas īstenotāju uzrunājot nevienu citu kā Brīvības pieminekļa Rīgā autoru Kārli Zāli. Tomēr tas palika kā neīstenots sapnis. Kā radās šī iecere un kāda bija realitāte, aplūkoja Latvijas Televīzijas vēstures detektīvs "Tas notika šeit".
Visbiežāk valstu attīstības līmeni salīdzina pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju, tomēr vēl viens no objektīviem tautas labklājības rādītājiem ir arī vidējais mūža ilgums. To mēdz aprēķināt katru gadu, izmantojot datus par to, kādā vecumā cilvēki tajā gadā un tajā valstī ir nomiruši.
Bebrenes pagasts ir daļa no Sēlijas sarežģītās vēstures, bet bebreniešu dzīvesstāsti – daļa no Latvijas vēstures. 1932. gadā Bebrenē atklātā Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļa pakājē jau 1944. gada rudenī tika apbedītas 27 kaujās kritušās Sarkanās Armijas militārpersonas, kā arī 19 cilvēki, pret kuriem 1941. gadā īstenota "linča tiesa", jo kopienas biedri viņus vainoja Latvijas nodevībā un boļševiku atbalstīšanā. Veicot viņu pārapbedīšanu, tika atrasts zelta gredzens, un droši var apgalvot, ka tā valkātāja bija sieviete. Kas viņa bija?
Kolektīvās kāzas arī 21. gadsimtā nav retums. Āzijas valstīs Ķīnā, Dienvidkorejā, Indonēzijā, Filipīnās un citviet vienā laulību ceremonijā tiek salaulāti pāru simti un pat tūkstoši. Līdzīgu praksi ieviest mēģināja arī Latvijā pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Taču tas tika darīts ar ļoti konkrētu mērķi – nevis kāzas padarīt atraktīvākas un vairāk interesantas, bet gan ar šādu “kolektīvisma ideju” dot vēl vienu triecienu kristietībai.
Otrais pasaules karš strauji tuvojās beigām, tomēr Latvijas teritorijā Kurzemē joprojām turpinājās asiņainas cīņas. Zinām, ka “Kurzemes cietoksnī” bija iesprostotas vācu karaspēka daļas un tajās ietilpstošie latviešu leģionāri, kā arī desmiti tūkstošu bēgļu no visas Latvijas. Tomēr izrādās, ka šim sarakstam jāpievieno arī citu Eiropas valstu pilsoņi, ar kuriem ir saistīts 1945. gada 5. janvārī notikušais traģiskais ugunsgrēks Vērgales pagasta Ziemupē. Naktī aizdegās šķūnis, un ugunsgrēkā bojā gāja vairāki desmiti holandiešu, ko nacisti bija mobilizējuši darba dienestā. Par ugunsnelaimes cēloņiem pastāv trīs versijas, ko šķetinājām raidījumā “Tas notika šeit”.
Mūsdienu Mazozolu pagastā Cēsu apriņķa Ogres pagasta Stalšēnu mājās starpkaru periodā dzīvoja Lazdiņu ģimene. Viņi bija ieguvuši īpašumu vēl Krievijas impērijas laikā, un nekas neliecināja, ka traģisku atgadījumu virkne šīs mājas iemītniekus ieraus tādu notikumu epicentrā, kas šokēja ne tikai vietējo kopienu, bet arī visu Latvijas sabiedrību. Tiesu palāta šos notikumus nodēvēja par “masu slepkavību” un nav pārsteigums, ka savulaik ir tapusi šīs traģēdijas literārā versija Aīdas Niedras kriminālromāna “Piektais bauslis” veidolā.
Jautājums par to, kāda Latvija būtu šodien, ja neatkarību atgūt neizdotos, nav apspriežams. Tādu pārliecību pauda bijusī Augstākās Padomes (AP) deputāte Anna Seile (27.09.1939.–20.06.2019.) vienā no savām pēdējām intervijām, kas tapa divus mēnešus pirms viņas došanās mūžībā pērn iznākušās grāmatas “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji” ietvaros.
Meklēt stāstus tur, kur šķietami nekas nav noticis. Sekojot šim raidījuma “Tas notika šeit” formātam, trīs vēsturnieki – Gatis Krūmiņš, Edgars Plētiens un Inna Gīle – pērn devās uz pieciem nelieliem Latvijas pagastiem: Sesavu, Daudzesi, Barkavu, Turlavu un Kārķiem. Viņu mērķis bija šajās vietās atklāt vēstures lappuses, par kurām, iespējams, vietējiem pat nav ne jausmas. Piecus pārsteidzošākos stāstus paplašinātā versijā vēsturnieki izklāstīja speciāli LSM.lv. Kādi tie bija?
Lēdurgas vārdu pirmo reizi es dzirdēju no savas vecmāmiņas Zelmas Elizabetes Apines (dzimušas Treijas). Viņa man stāstīja par lielu lauku saimniecību, smagajiem ikdienas darbiem, holandiešu podiņu krāsnīm un Karēlijas bērza mēbelēm. Lēdurga manā uztverē ieguva mītisku, dziļi tēlainu veidolu, kas man daudz vairāk asociējās ar kādu teiku no teiksmainas senatnes, nevis realitāti. Tas, visticamāk, bija laiks ap 1980. gadu, kad es uzsāku skolas gaitas Rīgas 84. vidusskolā. Savukārt savām acīm es Lēdurgu skatīju pāris gadus vēlāk, kad radinieku “žigulī” [1] izbraukājām Lēdurgas apkaimi.
Daudzeses pagasts šobrīd atrodas Jaunjelgavas novadā. Vēsturiski tas pieder Sēlijai, kas ilgstoši ir pozicionēta kā daļa no Zemgales un vēl agrāk kā daļa no Kurzemes hercogistes vai guberņas. Tāpēc nav pārsteigums, ka Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai Latvijas ģerbonī ir jāsamierinās ar vienu kopīgu zvaigzni, savukārt Vidzemei un Latgalei ir katrai sava. Šķiet ka daudzesieši savas lokālās identitātes perspektīvā sevi tomēr asociē kā piederīgus Sēlijai un nav iestājies līdzīgs juceklis kā Barkavā, kas kultūrvēsturiski piederīga Latgalei, savukārt administratīvi jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem ir salaulāta ar Vidzemes Madonu.
Sesavas pagasta Bērvircavu caurvij ceļš, kuru vecākās paaudzes vietējie iedzīvotāji joprojām sauc par “Hruščova šoseju”. Nav nekādu pierādījumu, ka Hruščovs te būtu spēris savu kāju, taču tas savulaik vietējā kolhoza “Avangards” vadītājam Staņislavam Leitānam netraucēja izvērst šo un daudzas citas Ostapa Bendera [1] cienīgas afēras.
Bijušais Augstākās Padomes deputāts Aivars Berķis (24.09.1936.-1.02.2020.) vienā no savām pēdējām intervijām, kas tapa nule iznākušās grāmatas “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji” ietvaros, atzina, ka neatkarības atjaunošanas pieredze turpmākajā dzīvē viņam ļāva saglabāt lielu optimismu, neskatoties uz jebkādiem apstākļiem.
Ja kāds tikai dažus gadus iepriekš, piemēram, 1985. gadā, kad par PSRS vadītāju kļuva Mihails Gorbačovs, izdarītu prognozi, ka Latvijas PSR Augstāka Padome pēc pieciem gadiem pasludinās 1918. gada 18. novembrī proklamētas Latvijas Republikas atjaunošanu, viņu, visticamāk, nopietni neuztvertu, un pat vēl vairāk – klātesošie sāktu uztraukties par viņa garīgo veselību vai arī domātu, ka viņš ir VDK sūtīts provokators. Taču tas notika, un vēl pēc 14 gadiem (2004. gadā) Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības un NATO locekli.
Nesen visai skaļu rezonansi ir izraisījusi NATO veidotā īsfilma par nacionālās pretestības kustību Baltijā. Varbūt ne jau pati īsfilma, bet gan ļoti emocionālā Kremļa amatpersonu reakcija, apsūdzot NATO un Baltijas valstis vēstures falsificēšanā un pārrakstīšanā. Kas tad ir izraisījis tik jūtīgu reakciju?