5 atklājumi mazos Latvijas pagastos, kas pērn pārsteidza vēsturniekus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem un 9 mēnešiem.

Meklēt stāstus tur, kur šķietami nekas nav noticis. Sekojot šim raidījuma “Tas notika šeit” formātam, trīs vēsturnieki – Gatis Krūmiņš, Edgars Plētiens un Inna Gīle – pērn devās uz pieciem nelieliem Latvijas pagastiem: Sesavu, Daudzesi, Barkavu, Turlavu un Kārķiem. Viņu mērķis bija šajās vietās atklāt vēstures lappuses, par kurām, iespējams, vietējiem pat nav ne jausmas. Piecus pārsteidzošākos stāstus paplašinātā versijā vēsturnieki izklāstīja speciāli LSM.lv. Kādi tie bija?

 

Vēsturnieku stāsti:

  1. Kā Hruščovs «lūkojās» Latvijas lauksaimniecību kolhozā «Avangards»
  2. Kā Daudzeses aizsargus un citus vēstures fragmentus izdzēsa no vietējo atmiņas
  3. Revolucionāru liesmu un karu plosīta. Barkavas muižas stāsts
  4. Izcilas Latvijas vēstures lappuses liecības Turlavā – brīvie kuršu ķoniņi
  5. Kārķu pils «detektīvs» – kāpēc to sāka nojaukt, pirms paguva uzcelt?

1. Kā Hruščovs «lūkojās» Latvijas lauksaimniecību kolhozā «Avangards»

"Tas notika šeit"
"Tas notika šeit"

Sesavas pagasta Bērvircavu caurvij ceļš, kuru vecākās paaudzes vietējie iedzīvotāji joprojām sauc par “Hruščova šoseju”. Nav nekādu pierādījumu, ka Hruščovs te būtu spēris savu kāju, taču tas savulaik vietējā kolhoza “Avangards” vadītājam Staņislavam Leitānam netraucēja izvērst šo un daudzas citas Ostapa Bendera [1] cienīgas afēras.

Šobrīd Bērvircava atrodas Jelgavas novadā, Zemgalē, kas jau izsenis dēvēta par Latvijas labības klēti. Jebkurš, šo pusi apmeklējot mūsdienās, pārliecināsies, ka tie nav tukši vārdi: lauki ir sakopti un lieliskas ražas tiek ievāktas arī 21. gadsimtā.

Absurdā saimniekošana – kolektivizācija

Tomēr, atskatoties vēsturē, ne visos laikos pat Zemgales lauksaimniecībai ir klājies viegli. Otrā pasaules kara laikā Latviju okupējusī PSRS pēc kara beigām uzspieda mūsu lauksaimniecībai absolūti nepiemērotu un no ekonomikas principu loģikas absurdu saimniekošanas veidu – lauksaimniecība tika kolektivizēta.

Kolhozu sistēma sevī iemiesoja gan tradicionālā lauku dzīvesveida un kultūrvides iznīcināšanu, gan darba kultūras degradāciju. Kolektivizācija jau bija īstenota pašā PSRS 20. gadsimta 30. gadu sākumā, un tās galvenais mērķis bija valstiskot lauksaimniecību – iegūt totālu valsts kontroli gan pār lauku iedzīvotājiem, gan viņu saražoto produkciju.

Kolhozu (vārds tapis no saīsinājuma, apvienojot divus vārdus krievu valodā – “kolektīva saimniecība”) sistēmu ieviest Latvijā izdevās, tikai pateicoties represijām un desmitiem tūkstošu lauku iedzīvotāju deportēšanai uz Sibīriju. Veiksmīgākās lauksaimnieku ģimenes faktiski tika izsludinātas ārpus likuma, nodēvētas par kulakiem, budžiem, tautas ienaidniekiem. Pēc 1949. gada marta deportācijas atlikušie lauku iedzīvotāji saprata, ka jokus okupācijas vara vairs nedzīs un ka vienīgā alternatīva Sibīrijai ir kolhozs.

Cilvēki centās pielāgoties un izdzīvot sistēmā, kas visus lauku iedzīvotājus bija padarījusi vienādi nabagus un par laukstrādniekiem.

Pēc Josifa Staļina (1878–1953) nāves nākamie PSRS vadītāji meklēja dažādus ceļus, kā lauksaimniecību padarīt produktīvāku, taču neviens neuzdrošinājās mainīt kolhozu sistēmu kā tādu. Ne “neskarto zemju” apgūšana Ņikitas Hruščova laikā 20. gadsimta 50. gados, ne naftas dolāru pārvēršana graudos Leonīda Brežņeva laikā 70. un 80. gados nespēja atrisināt vienmēr akūto PSRS problēmu: iedzīvotāju apgādi ar puslīdz normālu pārtikas klāstu. Pateicoties dāsnajām valsts dotācijām, kolhozi kļuva bagātāki, veiksmīgākie sabūvēja klubus un ciematus, taču lauksaimniecības produktivitāte un efektivitāte arvien dramatiskāk atpalika no rietumvalstu lauksaimniecības.

Ļoti zemā lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāte bija galvenais iemesls lauksaimnieciskās ražošanas sabrukumam pēc neatkarības atjaunošanas 20. gadsimta 90. gados. Līdzīgi kā citas nozares, arī kolektivizācijas garā ilgstoši attīstījusies lauksaimniecība nebija spējīga eksistēt brīvā tirgus apstākļos. Bija nepieciešams smags un ilgstošs nozares transformācijas posms, lai laukos atkal izveidotos un nostiprinātos saimnieku paaudze, kas spēj no hektāra novākt divreiz vairāk graudaugu nekā kolhozu laikos (vidējā ražība 1981.–1985. g. – 21,4 centneri no hektāra, 2019. gadā – 42,6 centneri) un no govs izslaukt divas reizes vairāk piena (vidējais izslaukums 1985. gadā – 3394 kg, 2019. gadā – 6891 kg) [2].

Šoferis Leitāns par kolhoza priekšsēdi

Kolhoza "Avangards" priekšsēdis Staņislavs Leitāns
Kolhoza "Avangards" priekšsēdis Staņislavs Leitāns

Sesavas pagastā PSRS okupācijas periodā 1949. gada janvārī tika izveidots kolhozs “Avangards” (tāpat kādu laiku pēc neatkarības atjaunošanas sauca tagadējo Bērvircavu). Tas bija laiks, kad politiskais lēmums par Latvijas lauksaimniecības kolektivizāciju Maskavā jau bija pieņemts, un par to vizītē pie Josifa Staļina tika informēts arī Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Jānis Kalnbērziņš.

Tā sagadījās, ka 1953. gadā par kolhoza “Avangards” priekšsēdētāju tika norīkots Staņislavs Leitāns, kurš vēsturē iegājis kā pirmā Latvijā dibinātā kolhoza pirmais priekšsēdētājs (1946. gads, kolhozs “Nākotne” Jelgavas apriņķī). Lai arī ar pirmo kolhozu visā okupācijas laika posmā padomju režīms ļoti lepojās, tomēr pirmo kolhoza priekšsēdētāju izvairījās pieminēt. Kāpēc tā, par to mazliet vēlāk.

Kas tad bija Leitāns? No viņa personas lietas, kas atrodama Latvijas Valsts arhīvā [3], var iegūt sekojošas ziņas: dzimis Daugavpils apriņķa Dagdas pagastā 1914. gadā, audzis bez tēva (tēvs pazudis bez vēsts 1917.–1918. gadā revolūcijas juku laikā Petrogradā (tagad Pēterburga)). Ieguvis sešu klašu izglītību un izmācījies šofera arodu. Jau 1940. gadā Staņislavs pieslējās okupācijas režīmam, Otrā pasaules kara laikā karoja PSRS Sarkanajā armijā, kā proaktīvs kolaborants 1946. gadā kļuva par Svētes pagasta partorgu un tanī pašā gadā par pirmā kolhoza priekšsēdētāju, ar to aktīvi veicinot Latvijas sovjetizāciju.

Labs Hruščova draugs?

Savā autobiogrāfijā viņš centās sevi saistīt ar PSRS Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) – galveno institūciju, kas īstenoja represijas pret iedzīvotājiem. Pēckara gados viņš bija radījis mītu, ka viņš ir labs Ņikitas Hruščova draugs, jo abi esot kopā karojuši. Šī stāsta patiesīgums gan jāapšauba, jo sazin vai armijas komandieris Hruščovs ir brāļojies ar ierindnieku. Teorētiski gan viņš varēja kādā brīdī Hruščovu vest kā šoferis, tomēr ļoti stingrā Sarkanās armijas hierarhiskā sistēma nekādas tubrālības nepieļāva. Arī pats Leitāns nekad tuvāk nepaskaidroja, ko tad viņš kopā ar Hruščovu kara laikā bija pasācis.

Savu blefošanas talantu gan viņš plaši izmantoja, kad Hruščovs pēc Staļina nāves kļuva par PSRS kompartijas vadītāju. Leitāns apkārtējiem spēja iedvest, ka “ar Rīgu” viņš vispār nerunā un visus jautājumus kārto pa tiešo “ar Maskavu”.

Pa tiešo sarunā gan ķieģeļus klubam, gan mašīnas ceļa būvniecībai, savukārt kolhoza kasi vadā līdzi savas mašīnas bagāžniekā.

Leitāns precīzi uzķēra Hruščova solījumus par komunisma sasniegšanu līdz 1980. gadam, un arī pats centās turēt līdzi savos solījumos. Bez jebkāda ekonomiska pamatojuma Leitāns apsolīja kāpināt gaļas un piena ražošanu divas ar pusi reizes septiņos gados. Tā bija viņa slavas kulminācija, ar saviem solījumiem viņš bija trāpījis desmitniekā un 1958. gadā tika par to atalgots, saņemot valdības augstāko apbalvojumu – PSRS Augstākās Padomes prezidijs viņam piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu un Ļeņina ordeni. Vissavienības medijs TASS viņa “sociālistiskās saistības” pārraidīja visā PSRS. Taču jau pēc pāris gadiem augstais apbalvojums tiek atņemts, un tādi gadījumi Latvijas PSR vēsturē ir tikai trīs! Un pats nu jau izbijušais ''sociālistiskā darba varonis'' nokļuva cietumā.

Izslēdza no kompartijas

Mākoņi pār Leitāna galvu sāka biezēt jau 1959. gadā. Bandītiska pieeja kolhoza vadīšanā (nepaklausīgie tika gluži vienkārši piekauti vai citādi pazemoti) bija novedusi pie straujas darbinieku mainības, sūdzības nonāca arī līdz Latvijas kompartijas vadībai. Taču staļiniskā garā īstenotu metožu izmantošana darbu organizācijā nebija galvenais faktors, kas noveda pie Leitāna krišanas. Punktu pielika liela vēriena afēru atklāšana.

Leitāns bija viena no centrālajām figūrām plaša mēroga valsts īpašuma izlaupīšanā, dažādās izmeklēšanās tika konstatēts, ka 1956.–1959. gadā ir notikusi valsts īpašuma izlaupīšana aptuveni 400 000 rubļu apmērā. Tanī pašā 1959. gadā Leitānu izslēdza no kompartijas rindām un atstādināja no kolhoza vadīšanas. Viņa 1971. gada lūgums atkārtoti kļūt par Komunistiskās partijas biedru tika noraidīts.

Nav nekādu pierādījumu, ka Leitāna vadīto kolhozu ir apmeklējis Ņikita Hruščovs.

Neviens viņa kolhoza “Avangards” apmeklējumu nevar apliecināt. Lai arī 1955. gada laikrakstā “Cīņa” ir ziņa par šādu apmeklējumu, nekādu citu pierādījumu par šo nav. Ne fotogrāfiju, ne laikabiedru atmiņu, ne dokumentu. “Tas nekas, ka Hruščovs neatbrauca”, saka vietējie, jo ceļš viņa sagaidīšanai taču tika uzbūvēts! “Un tas nekas, ka klubs būvēts no zagtiem ķieģeļiem”, varētu piebilst šī raksta autors, jo klubs taču tika uzbūvēts.

[1] Ostaps Benders – literārs tēls, galvenais varonis Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova darbā “Divpadsimt krēsli”. Kopš grāmatas iznākšanas (1928. g.) kļuvis par epitetu blēža un afērista apzīmējumam. 

[2] Avots – Centrālā statistikas pārvalde. 

[3] Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 15500. fonds, 2. apraksts, 2148. lieta.

Atpakaļ uz visiem stāstiem!

 

 

 

2. Kā Daudzeses aizsargus un citus vēstures fragmentus izdzēsa no vietējo atmiņas

Daudzeses aizsargu nams
Daudzeses aizsargu nams

Daudzeses pagasts šobrīd atrodas Jaunjelgavas novadā. Vēsturiski tas pieder Sēlijai, kas ilgstoši ir pozicionēta kā daļa no Zemgales un vēl agrāk kā daļa no Kurzemes hercogistes vai guberņas. Tāpēc nav pārsteigums, ka Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai Latvijas ģerbonī ir jāsamierinās ar vienu kopīgu zvaigzni, savukārt Vidzemei un Latgalei ir katrai sava. Šķiet ka daudzesieši savas lokālās identitātes perspektīvā  sevi tomēr asociē kā piederīgus Sēlijai un nav iestājies līdzīgs juceklis kā Barkavā, kas kultūrvēsturiski piederīga Latgalei, savukārt administratīvi jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem ir salaulāta ar Vidzemes Madonu.

Daudzese ir viens no tiem Latvijas pagastiem, kurā pateicoties vietējiem vēstures entuziastiem ir tapusi pagasta vēsturei veltīta grāmata “Daudzeses pagasta vēstures mirkļi”[1]. Otrā labā ziņa, ka grāmatas digitālā versija ir pieejama internetā, kas ir visai liels retums attiecībā uz tiem lokālajai vēsturei tapušajiem izdevumiem, kas tapuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Autori nav baidījušies grāmatai iedot plašāku kontekstu un, nepretendējot uz zinātnisku pētījumu, ir parūpējušies par labu lasāmvielu tiem, kurus interesē lokālā vēsture un ne tikai Daudzeses pagasta vai Sēlijas dimensijā.

Daudzese kultūrvēsturiskā mantojuma bagātības ziņā ne ar ko neatpaliek no citiem Latvijas pagastiem. Un arī mūsdienu izaicinājumi ir līdzīgi. Lauku reģionu depopulācija ir skarba realitāte, un visai paradoksāli, ka tā iet roku rokā ar lauku reģioniem tradicionālo nozaru (lauksaimniecība un mežsaimniecība) uzplaukumu. Tehnoloģijas ir ļāvušas vairākkārtīgi samazināt nodarbināto skaitu, pat kāpinot ražošanas apjomus. Robotizētai fermai ar simtiem govju vajag vien pāris apkalpotājus, savukārt mežā iebraucis multifunkcionāls kombains, strādājot visu diennakti, paveic darbus, kas agrāk prasīja lielu mežstrādnieku brigādi un vairākas tehnikas vienības. Ja politikas plānotāji  un īstenotāji tuvākajā desmitgadē neiedzīvinās reālus scenārijus, kā transformēt ekonomiku lauku reģionos un caur to paplašināt labi apmaksātas nodarbinātības iespējas, tad pēc gadiem trīsdesmit raidījuma “Tas notika šeit” veidotāji pamatā izvēlēsies tēmas “šeit kādreiz bija skola” vai arī “šeit bija kultūras nams un tanī dziedāja koris”. Attālāk no lielākām pilsētām var izveidoties lieli neapdzīvotu teritoriju anklāvi, kuru lauksaimniecisko un meža zemi apstrādā roboti, savukārt desmitiem kilometru radiusā nevarēs sastapt nevienu dzīvu cilvēku.

Atgriežoties pie Daudzeses izaicinājumiem vēstures kontekstā, tad arī tie ir līdzīgi kā citur Latvijā. No vietējo iedzīvotāju vēsturiskās atmiņas ir izzuduši salīdzinoši neseni notikumi un lokāli sarežģīti atrast arī kādus vēstures avotus. Viens no “melnajiem caurumiem” ir Latvijas neatkarības pirmais posms (20. gadsimta 20.–30. gadi). Pieejama pārsvarā vispārīga informācija, un lielā daļā gadījumu būtiskākais informācijas avots ir lieliskā Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē tapusī digitālā datu bāze “Periodika”, kur apkopoti preses izdevumi, sākot jau no 19. gadsimta. Ar meklētāja palīdzību par sev interesējošu tēmu ātri var atrast visu, kas jebkad presē ir rakstīts. Vēl, protams, informācija ir atrodama Latvijas Nacionālā arhīva sistēmā, taču tas ir ļoti laikietilpīgs darbs un prasa būtiskas akadēmiskas priekšzināšanas.

Lokālā līmenī vēsturiskā atmiņa un avoti diemžēl ir mērķtiecīgi iznīcināti PSRS okupācijas laikā.

Pirmais faktors neapšaubāmi ir 20. gadsimta 40. gados notikusī nācijas intelektuālās galvas nociršana – mērķtiecīgi tika represēti un iznīcināti intelektuāļi, sabiedriskās un saimnieciskās elites pārstāvji.

Daļai iepriekšējās elites izdevās paglābties no represijām, dodoties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, taču sev līdzi viņi aiznesa arī lokālo vēsturisko atmiņu. Viņu vietā, un izteikti bieži vadības līmenī, ieradās cilvēki, kuriem ar konkrēto vietu nekādas emocionālas vēsturiskās saiknes nebija. Tā daudz vieglāk bija noārdīt baznīcu, bedrēs sastumt viensētas un muižas ēku apmūrēt ar baltiem silikāta ķieģeļiem. Sovjetizācijas laikā (40. gados) mērķtiecīgi tika iznīcināti arī visi vietējie avoti – grāmatas bibliotēkās, fotogrāfijas u.c. To darīja cilvēki arī individuāli, iznīcinot to, kas varētu liecināt par viņu saistību ar “buržuāzisko Latviju”. Ņemot vērā plašo  čekas ziņotāju sistēmu, daudzos gadījumos cilvēki no “liekām” zināšanām centās pasargāt arī savus bērnus, nestāstot par savu dzimtu un tās locekļu panākumiem.

Aizsargi. Ne tikai Daudzesē

Daudzesē no vēsturiskās atmiņas ir izzudusi Aizsargu organizācija, lai arī tai bija ļoti liela nozīme gan drošības nodrošināšanā, gan arī vietējās sabiedriskās un kultūras dzīves organizēšanā. Drošības aspekts īpaši nozīmīgs bija pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, kad kriminogēnā situācija bija sarežģīta. Tieši aizsargi bija tie, kas tramdīja Kaupēnu un viņam līdzīgus lielceļa laupītājus, spēja nodrošināt kārtību laika, kad valstij trūka līdzekļu un kapacitātes to paveikt ar policijas palīdzību. Neapšaubāmi, ka Aizsargu organizācijas reputāciju pabojāja Kārlis Ulmanis ar savu autoritāro apvērsumu 1934. gada 15. maijā, arī pēc tam organizācijai uzspiežot nevajadzīgu ideoloģisku zīmogu. Taču tas nemazina organizācijas nopelnus pirms un pēc 15. maija.

Aizsargi bija mūsu neizmantotā iespēja traģiskajos 1939.–1940. gada notikumos, kad zaudējām savu neatkarību. Aizsargi bija mūsu aizsardzības sistēmas mugurkauls, un organizācijas biedri bija ne tikai valsts patrioti, bet arī ieguvuši pienācīgu militāru apmācību, apbruņoti. Neaizmirsīsim, ka tieši Somijas aizsargi bija tie, kas iebrūkošajai Sarkanajai armijai 1939.–1940. gadā sarīkoja īstu asinspirti, un Somijas aizsardzes bija tās, kuras iesaistījās visa veida atbalsta sniegšanā karojošajiem. Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja Latvijas valdība būtu lēmusi par pretošanos, Latvijā notikumi attīstītos pēc līdzīga scenārija. Diemžēl Ulmaņa paraksts uz Ministru kabineta 1940. gada 8. jūlijā pieņemtā likuma “Par Aizsargu organizācijas likvidāciju” juridiski organizācijai pielika punktu. Likumā tika teikts, ka “tagadējos jaunajos valsts apstākļos militārā aizsargu organizācija zaudējusi savu agrāko nozīmi”[2]. Jaunie apstākļi bija Latvijas okupācija, un okupanti steidza darīt visu iespējamo, lai mazinātu iedzīvotāju pretošanās spējas. Pagātnes mantojumā palika arī aizsargu nodaļās uzvestās 5037 teātra izrādes, 419 brīvdabas izrādes. Arī 236 aizsargu nodaļu koriem bija jāmeklē citi saimnieki.  Aizsargu organizācijas vēsturi nacionālajā līmenī apkopojis Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis savā grāmatā “Sveiki, aizsargi”, taču šī tēma noteikti būtu padziļināti attīstāma lokālā – jebkura Latvijas pagasta griezumā.

Alfrēda Lindes aizsarga kartiņa
Alfrēda Lindes aizsarga kartiņa
Aizsargu organizācijā bija gan vīriešu, gan sieviešu plūsmas. Valstī kopumā 1940. gadā, organizācijas likvidēšanas priekšvakarā, bija 60 684 dalībnieku — 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi. Daudzesē 30. gadu beigās organizācijas vadība bija nonākusi vienas ģimenes rokās. Vīru organizāciju vadīja Alfrēds Linde, savukārt sieviešu – Austra Linde. Alfrēds bija mežzinis, Neatkarības kara dalībnieks, un viņa dzīve noslēdzās līdzīgi kā daudziem Aizsargu organizācijas vadītājiem – arests 1941. gada 14. jūnijā un nokļūšana PSRS, Sverdlovskas apgabala ''Sevurallagā'' (Ziemeļurālu labošanas darbu stingra režīma nometnē). 1942. gada 3. augustā viņam tika izpildīts nāvessods nošaujot. Līdz ar viņu nāvessods tika izpildīts 46 personām, no kurām divas trešdaļas bija latvieši, bet trešdaļa igauņi. Starp nogalinātajiem bija daudzas zināmas personības, piemēram, bijušais Latvijas izglītības ministrs Jūlijs Auškāps, Igaunijas ģenerālštāba priekšnieks Nikolajs Rēks (Reek). Nozares eksperts, vēsturnieks Ainārs Bambals skaidro, ka nometnē tikusi safabricēta lieta, kuras ietvaros vairāki desmiti baltiešu apsūdzēti bēgšanas gatavošanā, gandrīz visi nogalināti.

Nav droši zināms Austras Lindes un abu kopīgo bērnu – Ilmāra (dz. 1924.), Teodora (dz. 1927.g.) un Benitas (dz. 1929.g.) liktenis. Daudzesietis Uldis Sīpols stāsta, ka ģimenei izdevies paglābties bēgļu gaitās un viņi nonākuši ASV. Šī lieta būtu jāizpēta, lai izsekotu šīs dzimtas turpmākajam liktenim.

Austras Lindes aizsarga apliecība
Austras Lindes aizsarga apliecība

Diemžēl Lindes ģimenes greznā mājvieta – Rundāles Mežmuiža, ko latviskošanas kampaņas laikā 1938.gadā nosauca par “Lāčiem”, nav saglabājusies. Pēc neatkarības atjaunošanas īstu saimnieku tai nav bijis, un ēka gājusi bojā ugunsgrēkā. Šobrīd par mājvietu liecina vien krūmos ieaugušas gruvešu kaudzes un stalti ozoli, kas liecina, ka šī ir vieta ar vēsturi. Vieta, kas līdzās daudzām citām Latvijā, būtu pelnījusi dziļu un rūpīgu izpēti.


[1] Ilgvars Butulis. Sveiki, aizsargi! Jumava, 2011. 219. lpp.

[2] Lavrinovičs E., Lucāne V., Turjanska L. Daudzeses pagasta vēstures mirkļi. Daudzeva, 2018.

Atpakaļ uz visiem stāstiem!

 

 

3. Revolucionāru liesmu un karu plosīta. Barkavas muižas stāsts

Medicīnas darbinieki Barkavas muižā, 1950. gadi.
Medicīnas darbinieki Barkavas muižā, 1950. gadi.

Lai gan daudzas muižu ēkas un liecības par tām Latvijā ir veiksmīgi saglabājušās, vēl vairāk ir to muižu, kuru greznie stāsti apraujas ja ne ar vienu, tad kādu citu varas maiņas notikumu pagājušajā gadsimtā vai vienkārši nepielūdzamo laika zoba ietekmi. Viena no muižām, kas saglabājusies vēl līdz šodienai, bet par kuras spozmi varam vairs tikai nojaust, atrodama Barkavā, Madonas novadā. Tā ir viena no vecākajām ēkām ciemā un atrodas apmēram divu kilometru attālumā no šī brīža Barkavas un tās pagasta centra.

Borhu dzimtas muiža

Pastāv uzskats, ka ciems savu nosaukumu līdzīgi daudzām citām vietām Latvijā ieguvis,  pateicoties sākotnējam tās muižas saimniekam. Barkavas muiža piederēja vācbaltiešu dzimtai fon Borhiem, kas, 14. gadsimtā ieceļojusi no Vācijas, bijusi viena no lielākajām dzimtām Latvijas teritorijā. Viens no muižas īpašniekiem bijis literāts un dabaszinātnieks grāfs Mihaels Borhs (1753–1810), kas bija pazīstams kā plašas zemes teritorijas saimnieks un arī greznās Varakļānu muižas pils (1783–1789) īpašnieks.

Barkavas  muižas inventarizācijas akta titullapa, 1800. gads. Rokraksts, vācu un poļu valodā: “Augst...
Barkavas muižas inventarizācijas akta titullapa, 1800. gads. Rokraksts, vācu un poļu valodā: “Augstdzimušā reihsgrāfa Varakļānu muižai piederošās Barkavas muižas un apgabala inventārs. Izveidots (ierakstīts) pēc viņa izcilības reihsgrāfa un bruņinieka Borha kunga pavēles 1800. gadā."

Kamēr grāfs pats ar ģimeni apmeties Varakļānos, Barkavā bijusi viena no viņa pārvaldāmajām muižām. Ciema nosaukums “Barkava” esot cēlies no vārdiem “Borch” un “Hof”, kas tulkojams kā “Borhu dzimtas muiža”. Barkavas nosaukums laika gaitā piedzīvojis vairākas variācijas – atrodami avoti, kur vieta saukta gan kā Borhova, gan Borkova. Lai gan daudzi vietējie ir pārliecināti, ka muiža vienmēr atradusies Borhu īpašumā, iespējams, vēl ilgāku laika posmu līdz pat tās nacionalizēšanai agrārajā reformā muiža bija nodota mantojumā citai dzimtai.

Barkava kā apdzīvota vieta minēta 18. gs. vidū, un tās tagadējā veidola tapšanu ietekmējusi ne tikai dzīve ap muižu, bet arī ceļu krustpunkts, kur 19. gs. beigās uzcelta koka baznīca un izveidota kapsēta. Lai gan precīzs muižas būvniecības laiks nav zināms, tā noteikti celta pirms 1800. gada, kad veikta Barkavas muižas inventarizācija. Tā kā muižas īpašnieki Barkavā nav dzīvojuši, visdrīzāk tā viņiem kalpojusi kā atpūtas muižiņa. Kad 1855. gadā viena no dzimtas pārstāvēm Marija Terēze Elizabete Borha (1834–1875) aprecējās ar Staņislavu Kostku Plāteru-Zībergu (1823–1896), muiža nonākusi citu lielu zemes īpašnieku Plāteru-Zībergu dzimtas īpašumā, un 19. gadsimta beigās, visticamāk, mantojuma ceļā to ieguvis viņu dēls Pēteris Plāters-Zībergs (1869–1932). Jaunajiem saimniekiem tāpat kā iepriekšējiem muiža visdrīzāk pildījusi tikai atpūtas funkcijas un nav bijusi viņu galvenā uzturēšanās vieta. Barkavā uz vietas dzīvojis tikai muižas pārvaldnieks Heinrihs Šverins.

Asiņainie revolūcijas notikumi

Kad 1905. gadā Krievijas impērijā plosījās revolūcija, arī Barkavas muiža tāpat kā citas muižas smagi cieta no dumpinieku uzbrukumiem. Tās apkaimē revolūcijas notikumi izpaudušies īpaši asiņaini – risinājušās vairākas nežēlīgas izrēķināšanās gan no revolucionāru, gan no soda ekspedīcijas puses. Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā glabājas 1905. gada revolūcijas laikabiedru atmiņas, kuras 1972. gadā ieguvuši muzeja darbinieki, intervējot Barkavas iedzīvotājus.

Jānis Jansiņš savās atmiņās atcerējās, ka Barkavā Pēterdienā noticis tirgus un baznīcas svētki un revolucionāri ar sarkanu karogu rīkojuši gājienu no vietējās muižas līdz tirgus laukumam, piespiežot tās pārvaldnieku stāties gājēju priekšgalā.

Drīz vien muiža piedzīvojusi savu pirmo degšanu, pie kā vainoti divi no galvenajiem vietējiem dumpiniekiem Šķūnītis un Laiviņš.

Barkavas iedzīvotājs Augusts Trops mūža nogalē atcerējās, ka degusi muižas kūts, pils un šķūņi, bet uguns neskartas atstātas puišu mājas un kūtis. Vēlāk, pēc Jāņa Jansiņa atmiņām, arī abu dedzinātāju mājas esot nosvilinātas līdz ar pamatiem. Kāds cits barkavietis stāstīja, ka muižas dedzināšanā esot bojā gājušas 38 govis un 25 zirgi, kā arī nodarīti citi lieli materiālie zaudējumi. Pēc nemieriem muiža esot atjaunota, tomēr nav atrodama neviena fotogrāfija, kur ēka būtu redzama tās sākotnējā spozmē pirms revolucionāru uzbrukuma.

Pēc agrārās reformas

Vēlāk, ciešot arī Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara notikumos, muižai sekojis noriets. Tāpat kā tolaik daudzi citi muižnieki, kas “izklīda” pa Eiropu, arī Barkavas muižas īpašnieks Pēteris Plāters-Zībergs un kādreizējais pārvaldnieks Šverins devies uz Poliju, bet muižas zeme apmēram trīs tūkstošu hektāru platībā agrārās reformas laikā tika sadalīta aptuveni piecsimt jaunsaimniecībās.

Ciemā, kur viss galvenokārt noticis ap muižu, ierastais ritms nomainījies uz dzīvi jaunsaimniecībās. Vienu no šiem zemes gabaliem no valsts par 2500 latiem atpircis Edvards Šķēls – 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka karavīrs, asiņaino Ziemassvētku kauju dalībnieks (par drošsirdību kaujās saņēmis ordeni – 4. šķiras Sv. Jura krustu). Šī saimniecība, nosaukta par “Muižas avotiņiem”, dzimtas īpašumā saglabājusies līdz pat šodienai un pieder Edvarda mazdēlam Jānim Andersonam. Viņš stāstīja, ka muižas zeme tolaik esot piešķirta ar visām uz tās esošajām muižas ēkām. Arī viņa māja esot celta uz vecas ēkas pamatiem, un no tās kādreiz netālu atradusies vecā klētiņa.

No slimnīcas par daudzīvokļu ēku

Pēc vietējo atmiņām, neilgi pēc Otrā pasaules kara un, iespējams, pirms tā, muižas ēkā bijusi ierīkota slimnīca. Vietējā novadpētniece Silvija Zepa stāstīja, ka ēkā savulaik bijis kara hospitālis un aptieka. Tomēr arī šo veidolu Barkavas muižai bija lemts zaudēt, jo ap 60. gadiem ēka piedzīvojusi otro ugunsgrēku. Pēc tā muiža tika atjaunota kā daudzdzīvokļu māja. Kamēr tās pirmais stāvs vēl liecināja par muižas ēkas kādreizējo izskatu, otrais stāvs tika piebūvēts sovhoza strādniekiem. Ciemā joprojām satiekami cilvēki, kuri muižas ēkas slimnīcas laikā tur dzimuši vai strādājuši un atceras, kā tā izskatījusies pirms otrā ugunsgrēka.

Šodien visvairāk par muižas sākotnējo izskatu joprojām liecina tās galvenā ieeja, ēkas atrašanās uz paaugstinājuma, nogāze aiz tās, apkārt esošais parks, aizaugusī aleja un dīķis, kā arī vecais, neskartais pagrabs.

Vietējie runā, ka dīķa dibens muižas ziedu laikos bijis izmūrēts ar māla ķieģeļiem un vēl tagad esot redzama peldvieta, kur savulaik varēts ūdenī vest zirgus.

Šobrīd Barkavas muižas ēkā atrodas divas mājsaimniecības, bet nogāzē aiz tās ierīkots dārziņš. Viena no mājas iemītniecēm Veronika Grudule atceras, ka viņas bērnībā muižas ēka bijusi ļoti cēla un skaista. Kad kāds runājis par skaisto Barkavu, viņa vienmēr vēlējusies, lai kāds viņu aizved to apskatīt. Lai gan māju tās iemītnieki apsaimnieko, kā var un prot, muižas teritorija un tās vēstures apzināšana ar vietējo iedzīvotāju iniciatīvu varētu uzplaukt ar milzu krāšņumu. Jo, apskatot dižciltīgās Borhu dzimtas pili un tajā atrodamos priekšmetus Varakļānos, nav šaubu, ka ar līdzīgu greznību viņi kādreiz iekārtojuši arī savu atpūtas muižiņu un tās apkārtni Barkavā.

* Raksta autore izsaka pateicību Varakļānu novada muzeja direktorei Teresei Korsakai, Barkavas novadpētniecei Janīnai Liepiņai un vēsturniekiem Innai Gīlei un Edgaram Plētienam par sniegto atbalstu raksta tapšanā.

Atpakaļ uz visiem stāstiem!

 

 

 

4. Izcilas Latvijas vēstures lappuses liecības Turlavā – brīvie kuršu ķoniņi

Ķoniņciems. 20. gs. 20.-30. gadi.
Ķoniņciems. 20. gs. 20.-30. gadi.

Kuldīgas novadā esošā Turlava ir vieta, kur šķietami nekas nav noticis, bet patiesībā tā glabā sevī stāstu par kādu īpašu Kurzemes reģiona sabiedrības grupu, ko viduslaiku dokumentos dēvēja par “Cursken konyngh” jeb kuršu ķoniņiem. Kamēr liela daļa Latvijas iedzīvotāju bija zemnieku kārtā, ķoniņi cauri dažādiem laikiem saglabāja personīgo brīvību un būtiskas privilēģijas. 

Svētais mežs

Turlava ir pavisam neliels pagasts Rietumkurzemē. Iepriekš Turlavā nekad nebiju bijis – kad 2019. gadā ar draugiem devāmies braucienā pa Kurzemi, šī vieta maršrutā nebija iekļauta, jo  acīmredzot tā nelikās ievērības cienīga, lai gan, kā vēlāk noskaidrosim, noteikti zināju visnotaļ zināmu objektu pie Turlavas.

Ierodoties Turlavā, tā atstāja patīkamu un senlaicīgu sajūtu. Var izšķirt divu veidu vietas: vienas, kas pastāvējušas vairākus gadsimtus, un otras, kas izveidotas jaunā vietā. Turlava pēc apkārtējās vides līdzinājās pirmajām, tāpēc bija sajūta, ka būs interesanti.

Meklējot pirmās norādes par Turlavu, uzdūros sev labi zināmajai Ķoniņciema Elku birzij. Atceros, ka studiju gados biju lasījis par šo objektu. Tolaik ieinteresēja šī vienīgā zināmā saglabājusies birzs jeb, kā to viduslaiku dokumentos sauca, – Svētais mežs.

Vieta, kur senie kurši ziedoja dabas dievībām, un tajā nedrīkstēja ne cirst kokus, ne medīt.

Zināju par šo tematu pavisam nedaudz, un tas mudināja ķoniņu stāstu papētīt vairāk.

Izrādās, ka Turlava ir kaut kur pa vidu vairākiem ķoniņu ciemiem, kas ir tai visapkārt. Jēdzienu “kuršu ķoniņš” zināju un šajā stāstā tikai nostiprināju savu izpratni. Šis stāsts kopumā vēsturniekiem varētu būt pazīstams. Tāpat domāju, ka stāsts par kuršu ķoniņiem varētu būt zināms un līdz ar to neinteresants arī lielai daļai cilvēku. Taču, kā atklājās, pat vietējie ļaudis neko daudz pastāstīt nevarēja.

Kliedē mītu par verdzību

Šis ir stāsts, kas ir īpašs ne tikai Turlavas vēsturē, bet arī visas Latvijas vēsturē. Turlava ir īpaša, jo šajā apkārtnē atradās četri ciemi, kur dzīvoja kuršu ķoniņi. Viņu vēsture ir 700 gadus sena.

Lēņa grāmata Tontegodem. 1320. gads.
Lēņa grāmata Tontegodem. 1320. gads.

Ko nozīmēja būt kuršu ķoniņam? Šī bija īpaša sabiedrības grupa, kura pirms aptuveni 700 gadiem bija ieguvusi tiesības uz īpašuma mantošanu un līdz ar to arī personīgo brīvību. Vienīgā atbildība kuršu ķoniņiem bija pret Kuldīgas pils pārvaldnieku, un tā bija došanās līdzi karagājienos. Šo sabiedrības grupu veidoja vairākas dzimtas: Peniķi, Kalēji (Šmiti), Šmēdiņi, Tontegodes, Vidiņi, Bergholci, Dragūni, Sirkani un vēl citas.

No šī aspekta stāsts ir izcila Latvijas vēstures lapaspuse, kas kliedē mītu par verdzību, kā arī to, ka latvieši vienmēr ir bijuši tikai un vienīgi parasti zemnieki. Kuršu ķoniņi nebija vienīgie zemju īpašnieki Latvijas teritorijā, un tajā vairākus gadu simtus pastāvēja brīvas sabiedrības grupas (saukti arī par novadniekiem), kurām bija īpaši pienākumi. Kuršu ķoniņi laika gaitā kļuva par vienīgo zināmo grupu, kas savas brīvības un privilēģijas saglabāja. Turklāt tad, kad viņiem dažādu jaunu likumu rezultātā tiesības mēģināja ierobežot, kuršu ķoniņi par tām pastāvēja un 19. gadsimtā vairākkārt iestājās par to atjaunošanu un nostiprināšanu.

Lepni būt ķoniņu pēcteči

Ziemeļu brīvciema ģerbonis Lipaiķu baznīcā. 19. gs. beigas.
Ziemeļu brīvciema ģerbonis Lipaiķu baznīcā. 19. gs. beigas.

Dabā es nebiju skatījis ne Ķoniņciema Elku birzi, ne arī ciemu apbūves paliekas. Filmēšanas laikā stāsts mūs aizveda uz visiem četriem ciemiem Turlavas pagastā: Ķoniņciemu, Kalējciemu, Pliķu ciemu un Ziemeļciemu. Kā liecina 18. gadsimta Lipaiķu baznīcas mācītāja vēstules, katrs no tiem ir sastāvējis no 24–25 saimniecībām.

Tagad Ķoniņciemā ir saglabājusies viena dzīvojamā māja, pie kuras atrodas Kuršu ķoniņu – Peniķu dzimtas ģerboņa stabs. Joprojām šajās mājās saimnieko Peniķu dzimta, kas tur ir saimniekojusi vairākus gadsimtus. Saimnieki nodarbojas ar lauksaimniecību, kā arī iesaistās tūrismā. Saimniece bija ļoti laipna un gatava pastāstīt par reālo dzīvi Ķoniņciemā un neseno dzimtas vēsturi. Svarīgi ir pieminēt, ka šie cilvēki ar savu uzvārdu tiešām lepojas un dzimtas vēsturi tur godā, piemēram, glabājot dzimtas relikvijas, atjaunojot mājas un stāstot šo stāstu tālāk tiem, kas nepabrauc garām.

To nevarētu teikt par citu kuršu ķoniņu dzimtu pārstāvjiem, kurus izdevās satikt Turlavā. Tie virspusēji zināja ķoniņu stāstu, taču nekādu īpašu vērtību uzvārdiem nepiegrieza. Protams, kad viņi tika vairāk iztaujāti, var sajust kurzemnieciski atturīgu pašapziņu.

Liecības kapsētā

Kuršu sieviete Pliķu brīvciemā. 1895. gads.
Kuršu sieviete Pliķu brīvciemā. 1895. gads.

Vēl tikai bijušā Ziemeļciema teritorijā bija saglabājusies viena ēka, kas varētu būt no 20. gadsimta sākuma un bijušo ķoniņu dzimtu īpašums. Ēka gan, kā šķita, atradās uz īpašuma, kas tiek prioritāri izmantots lauksaimniecībā un netiek apdzīvots. Tāpēc arī ēka nav apdzīvota un netiek apsaimniekota.

Pie visiem četriem ciemiem bijušas ierīkotas kapsētas, no kurām lielākā daļa ir sakoptas. Pārsvarā manāmi apbedījumi, sākot no 19. gadsimta. Izbrīnu raisīja tas, ka netālu no Ķoniņciema esošā kapsēta ir pamesta novārtā, lai gan atrodas ļoti skaistā vietā. Uz to ved vēl samanāmas alejas paliekas, un pati kapsēta ir lielu koku ieskauta. Visās kapsētās samanāma būtiska ķoniņu dzimtu ieraža saradoties savā starpā (bija pieļaujams, ka meita tiek izprecināta arī turīgiem zemniekiem), kā rezultātā pie apbedījumiem lasāmi vairāku kuršu ķoniņu dzimtu uzvārdi.

To, kas ir bijis, dabā vairs lielākoties ieraudzīt nevar, taču kuršu ķoniņu vēsture vairākkārt ir pētīta (īpaši jāuzsver vēsturnieka Agra Dzeņa monogrāfija “Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā”). Ir ļoti būtiski, ka dabā uz vietas tiek saglabāti gan stāsti, gan arī materiālais kultūras mantojums (ēkas, kapsētas), jo tas šo vietu padara citādāku un līdz ar to īpašu. Šis ir stāsts, kas var kalpot kā pamats tam, lai cilvēki dotos uz Kurzemi un savos ceļojumu maršrutos ieplānotu vienu pieturvietu arī Turlavā.

Atpakaļ uz visiem stāstiem!

 

 

 

5. Kārķu pils «detektīvs» – kāpēc to sāka nojaukt, pirms paguva uzcelt?

Kārķu pils drupas 1938. gadā. No kreisās Antons Romanovskis un toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.
Kārķu pils drupas 1938. gadā. No kreisās Antons Romanovskis un toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.

Šis stāsts būs par Kārķu pili, kuru sāka nojaukt, pirms vēl tā bija līdz galam uzcelta. Mūsdienās no kādreiz varenās celtnes saglabājies tornis un sienu drupas – daļa no tās liecībām atrodamas citās tuvējās apkārtnes ēkās, bet vairums aizgājušas nezināmu ceļu. 

Kārķi bija viena īsa pietura 2019. gadā, kad ar draugiem pāris dienas izbraucām pa Vidzemi. Mūs īpaši izbraucienos interesē nestandarta vietas, kā arī lielā mērā pa pusei zudušas vietas, tāpēc Kārķu pils bija vieta, pie kuras noteikti jāpiestāj. Tobrīd vēl nezināju, ka Kārķos atgriezīšos, turklāt pēc gada par šīs vietas apmeklējumu biju labi aizmirsis un, nonākot Kārķos, varēju pilnā pārliecībā teikt: es šeit nekad neesmu bijis.

"Tas notika šeit" stāsti

Nonākot Kārķos, vieta bija klasiski maza un ļoti atbilstoša raidījuma “Tas notika šeit” formātam – meklēt stāstus tur, kur šķietami nekas nav noticis. Kārķi bija vieta, par kuru varētu droši teikt: nekas šeit nav noticis.  Meklējumus sāku ar orientēšanos vietā, jo pirmajā mirklī patiesi nav ne jausmas, kur atrodies un ko vispār te varētu meklēt. Ļoti palīdzošas šādās situācijās ir konkrētās vietas kartes, kas nereti izvietotas pie veikala vai autobusu pieturas. Arī Kārķos, pateicoties šādai kartei, ieraudzīju apskates objektu: Kārķu pili.

Grausts bez drupām

Kārķi kā centrs veidojušies vēlāk, bet pils celta tā sauktajos Veckārķos, kur vide liecina, ka vieta sena. Apkārtnē skaidri saskatāms pils tornis. Piebraucot lēnām atmiņā attausa iepriekšējais apmeklējums, kura laikā visi bijām brīnījušies par pils apjomiem un to, kas vēl saglabājies. Atceros, kā pārspriedām, ka šādā vietā varētu itin labi dzīvot.

Pirmais jautājums, kas radās, bija par nosaukumu, respektīvi, vai tā ir Veckārķu pils vai muiža. “Google Maps” kartēs šī vieta atzīmēta kā Veckārķu muižas pils drupas, bet kartē bija uzraksts Veckārķu pils. Kas tad īsti ir šī vieta – pils vai muiža?

Veckārķu muižas pils drupas kartē
Veckārķu muižas pils drupas kartē

Pili atradām diezgan bēdīgā stāvoklī, pa daļai nojauktu vai sabrukušu.

Radās mulsums – ja pils būtu sabrukusi, tad teorētiski materiālam turpat vien vajadzētu būt, bet, pēc apjomiem spriežot, varēja secināt, ka pils siena pa daļai zudusi, bet materiāls zemē nemētājas. Kopumā bez atsevišķiem izņēmumiem esmu visai godīgs tūrists un parasti respektēju privātīpašuma robežas, tāpēc bija vēlme saprast, kam pils pieder mūsdienās. Devāmies uz pašvaldību, kur mazās vietās cilvēki zina visu par visiem.

Iztirgota būvmateriālos

Ierodoties pašvaldībā, devāmies pie Kārķu pagasta pārvaldes vadītāja Pētera Pētersona ar jautājumu, kam pils pieder. Situācija izveidojās paradoksāla, jo pārvaldes vadītājs atbildēja, ka pils pieder viņam, taču Pēteris bija laipns un gatavs garākai sarunai par pils vēsturi, turklāt viņam uzreiz bija pieejamas gan fotogrāfijas, gan pils plāni. Tika iezīmēta pils skaudrā vēsture. Ēka celta īsi pirms Pirmā pasaules kara, bet netikusi pabeigta. Fotogrāfijas liecina, ka pils bijusi apdzīvošanas kārtībā, bet kaut kādu iemeslu dēļ neviens tajā nemitinājās. Iespējams, situāciju ietekmēja karš.

Fotogrāfijās redzams, ka pils ir bijusi apjomos iespaidīga un tās celtniecības izmaksas noteikti bijušas tādas pašas.

Noskaidrojas, ka pils piederējusi ievērojamā Rīgas domes vadītāja Džordža Armitsteda brālim Edgaram un celta netālu no bijušās Veckārķu muižas, kas, kā izdodas noskaidrot vēlāk, dokumentos pirmo reizi minēta 17. gs. sākumā. Acīmredzot, no bijušās muižas maz kas bija palicis pāri un tika nolemts nākamo ēku celt citā vietā un attiecīgi laikmeta iezīmei jauno ēku nodēvēt par pili. Pēc Pirmā pasaules kara pils nonākusi privātīpašumā un vēlāk iztirgota būvmateriālos. Vēlāk pilij īpašnieki vairākkārt mainījušies, līdz tā nonākusi pagasta pārvaldes vadītāja rīcībā.

Būvmateriālus veda uz Rīgu

Pārvaldes vadītājs norādīja personas, pie kurām tālāk vērsties, lai uzzinātu ko vairāk par pili. Sazvanījos vispirms ar Rihardu Romanovski, kas agrāk pilī bija dzīvojis. Pils tagadējā īpašnieka Pētera rīcībā pat bija fotogrāfija, kur Rihards redzams kā mazs zēns pie pils. Uz to, ka pils neliela daļa apdzīvota, norādīja arī vienā pils korpusā palikušās sadzīves lietas. Rihards stāstīja, ka pils vienā korpusā, kas vēl nebija nojaukts, pēc Otrā pasaules kara varēja dzīvot.

Vērtīga bija viņa norāde, ka pili starpkaru periodā uzsācis nojaukt tās toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.

Tālāk dodos pie kādreizējā pils īpašnieka Jāņa dēla Eduarda Dzilnas. Vīrs ir jau gados un ir gatavs pastāstīt dažādas interesantas vēstures notikumus, taču izvairīgi atbild uz jautājumiem par pili. Eduards apgalvo, ka viņa tēvs pili nopircis 20. gs. 30. gadu otrajā pusē un tā jau bijusi sabrukušā stāvoklī.

Kārķu pils drupas 1938. gadā. No kreisās Antons Romanovskis un toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.
Kārķu pils drupas 1938. gadā. No kreisās Antons Romanovskis un toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.

Stāsts kļūst intriģējošāks, jo parādās viedokļu nesakritības un neatbilstības. Dodos tālāk pie Anda Meirāna, kura vectēvs, kuram piederējis kravas auto, senāk kopā ar pils agrāko īpašnieku Jāni vedis būvmateriālus pārdošanai uz Rīgu. Andis apliecina, ka pils būvmateriāli kādreiz tikuši pārdoti un šajā procesā kā šoferis piedalījies arī viņa vectēvs. Pārcilājot vēstures notikumus, tiek pieminēts, ka būvmateriālu tirgošanā, kas notikusi 20. gs. 40.–50. gados, pat bijusi iesaistīta kāda cilvēka nāve un zagšanas procesi. Ņemot vērā, ka tuvākas liecības par šo neizdodas atrast, jāatsāj šie notikumi nākotnes vēsturnieku izpētei.

Līdzīga pils Igaunijā

Paralēli procesā izdodas noskaidrot, ka ļoti līdzīga pils atrodas Igaunijā – Tāgaperas pils. Pilīm pat viens un tas pats arhitekts – Oto Vildavs. Ārā plosās lietus un vētra, bet nolemju doties uz Igauniju, lai pili apskatītu. Izrādās – patiesi pilis pēc apjomiem un arhitektoniskā veidola ļoti līdzīgas. Atrodoties pie Tāgaperas pils, kas tiek izmantota viesu uzņemšanas un publiskās ēdināšanas vajadzībām, sajūta tāda, it kā izdevies pagriezt laiku atpakaļ un ieraudzīt Veckārķu pili vēl nenojauktu.

Interesanti, ka Kārķos dažādās vietās vēl saglabājušās atsevišķas ar pili saistītas liecības. Izdevās paviesoties vairākās mājās. Piemēram, “Rožkalnos” saimniece Ilze Pētersone laipni izrādīja krāsni, kuras podiņi varētu būt iegūti no pils. Tāpat mājā ir vairāki grezni trauki, kas atbilst pils laika stilam. Vēl kādās mājās kā vīteņaugu režģis tiek izmantots pils loga rāmis. Kādā saimniecībā, kur viesojās mans kolēģis Gatis, kā balsti agrāk izmantotas pils kolonnas. Tās gan tagad atrodas pussabrukušā ēkā un nav cilvēkiem skatāmas.

Cilvēku atmiņas ir selektīvas, turklāt mēs paši pārvaldām tās, ar kurām gribam dalīties un ar kurām – negribam. Arī šajā stāstā atmiņas ir krietni atšķirīgas, bet fotogrāfijas norāda, ka pils patiesi tikusi nojaukta. Nav noliedzams, ka tad, kad pils palika bez jumta, laika zobs arī darīja savu un veicināja pils sabrukšanu. Pils nav droša apmeklētājiem, un iesaku to apskatīt no malas. Pils īpašnieks šāda nolūka pēc arī pils teritoriju īpaši neatbrīvo no liekā apauguma – lai cilvēki neložņātu. Var tikai novēlēt, lai kādreiz pils tiktu konservēta vai restaurēta, taču tas ir milzīgs ieguldījums bez pamata ieguldītos līdzekļus atpelnīt.

 

Atpakaļ uz visiem stāstiem!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti