Tā bija daļa no kultūras revolūcijas, kuras gaitā baznīcas tika nojauktas vai arī to funkcionalitāte nomainīta uz minerālmēslu noliktavām vai kinoteātriem. Ziemassvētki, Lieldienas un citi reliģiska vai etnogrāfiska konteksta svētki nomainīti ar tādiem, kas ir atbilstoši marksisma–ļeņinisma ideoloģijai. Spilgtas liecības par kolektīvajām kāzām izdevās atrast arī Penkules pagastā.
Ideoloģiskais konteksts: totalitārisms un kristietība ir nesavienojamas lietas
“Nacionālsociālistiskie un kristīgie priekšstati nav savienojami. Kristīgās baznīcas balstās uz tautas nezināšanu un cenšas saglabāt pēc iespējas lielākas iedzīvotāju daļas nezināšanu, jo tikai tā kristīgās baznīcas var saglabāt savu varu. Turpretī nacionālsociālisms balstās uz zinātniskiem pamatiem. Kristietībai ir nemainīgi principi, kas tika noteikti gandrīz pirms 2000 gadiem un kuri kļuva par arvien nereālistiskākām dogmām. Savukārt nacionālsociālismam, lai turpinātu pildīt savu uzdevumu, vienmēr jābūt balstītam uz jaunākajiem zinātnisko pētījumu rezultātiem. Mūsu nacionālsociālistiskais pasaules uzskats tomēr ir daudz augstāks par kristietības priekšstatiem, kuru būtiskos punktus ir pieņēmis jūdaisms. Arī šī iemesla dēļ mums nav vajadzīga kristietība. Neviens neko nezinātu par kristietību, ja to bērnībā nebūtu iebāzuši mācītāji.”
Šādus vārdus 1941. gada jūnijā teica viens no vācu nacionālsociālisma ideologiem, Martins Bormans. Ja šajā citātā vārdu “nacionālsociālistiskie” aizvietotu ar “komunistiskie”, tas lieliski derētu arī marksisma–ļeņinisma ideoloģijai. Ja nacisms pēc Vācijas sakāves 1945. gada maijā tika publiski nosodīts un tā dzīvi palikušie līderi saņēma bargus sodus Nirnbergas prāvā, tad komunisms turpināja netraucēti plaukt un zelt PSRS. Diemžēl arī PSRS okupētajā Latvijā vairākas desmitgades pēc Otra pasaules kara beigām tika īstenota politika, kuras mērķis bija panākt totālu valsts kontroli pār indivīdiem un sabiedrību kopumā. Nežēlīgi tika apkarotas jebkuras vērtības, kuras komunisti uzskatīja par apdraudējumu savai ideoloģijai, tostarp arī kristietība un etnogrāfiskas tradīcijas. Radikālākie šīs ideoloģijas piekritēji apšaubīja arī ģimeni kā vērtību. Bija idejas, ka visi bērni jāaudzina bērnunamos atbilstoši jaunajai ideoloģijai. 1919. gadā, kad lielā daļā Latvijas saimniekoja Pētera Stučkas valdība, jaundibinātajā Turaidas komūnā tika karsti diskutēts, vai kopīgām nevajadzētu būt arī sievām. Šo ideju gan atbalstīja tikai radikālākie komūnas dalībnieki, kas vairākuma atbalstu tomēr neguva.
Kolektīvās kāzas tika dēvētās arī par “sabiedriskajām kāzām” vai “komjauniešu kāzām”. Interpretācijas bija dažādas, taču iniciēto pārmaiņu galvenais vadmotīvs bija – laulības noslēgšanas ceremonija tiek veikta vairākiem pāriem vienlaicīgi un tas notiek laicīgā vidē (klubā, kultūras namā), nevis baznīcā, un ceremoniju vada Dzimtsarakstu nodaļas pārstāvis, nevis mācītājs.
1963. gada jūnijā šādas kāzas tika noorganizētas arī Penkules pagastā, kolhozā “Skujaine”. Vispirms Dobeles rajona Penkules ciema izpildkomitejā tika izveidota Jauno tradīciju komisija, kurā tika iekļauti 11 locekļi. Tika lemts sākt ar bērnības svētku un pilngadības svētku organizēšanu. Tās bija padomju alternatīvas kristībām un iesvētībām.
Maija sākumā tika lemts par kolektīvo kāzu rīkošanu pieciem kolhoza pāriem. Kā kāzu datums tika noteikts 23. jūnijs – tātad Līgo vakara diena. Līdz ar to sākotnējais plāns bija nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – kolektīvās kāzas baznīcas vietā un plus vēl to dot triecienu etnogrāfiskajām tradīcijām – Līgo svētkiem. Tomēr kāzas ar īpašu lēmumu tika pārceltas uz 22. jūniju. Laikam bažas, ka tās nespēs konkurēt ar Līgo svētkiem, bija pārlieku lielas. Cik var spriest no protokola, uz kāzām tika tirgotas arī biļetes (!).
Nevar nepieminēt, ka šie notikumi notika vienlaikus ar Penkules luterāņu draudzes slēgšanu un baznīcas ēkas nodošanu skolai. Baznīcā tika ierīkota sporta zāle.
Cilvēciskais faktors
Kā gandrīz visos vēstures notikumos, ļoti liela nozīme ir cilvēciskajam faktoram. Vērienīgo sabiedrisko kāzu rīkošanu varam saistīt ar Virgīnijas Andersones (dz. Čipānes) ienākšanu Penkules pusē.
Virgīnija Čipāne bija dzimusi 1926. gadā Latgalē, Preiļu puses Aizkalnes pagastā. Esot bijusi ļoti centīga mācībās, un iespējams, ka iedvesmu smēlusies arī no Jāņa Volonta (1882–1943) ģimenes. Virgīnijas ģimene esot pazinusi Volonta meitas Adelīnu un Margaritu (abas kopā ar tēvu, Kārļa Ulmaņa valdības tautas labklājības ministru (1938–1940), tika deportētas uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā). Volontu mēdz uzskatīt par pirmo latgalieti, kurš ieguvis augstāko izglītību komerczinātnēs. Pēc neatkarīgās Latvijas dibināšanas viņš izveidoja žilbinošu karjeru, 20. gados ieņēma Daugavpils pilsētas galvas amatu, bet 30. gadu beigās kļuva par ministru Ulmaņa valdībā. Viņa piemērs 20. gadsimta 30. gados bija iedvesmas avots daudziem Latgales jauniešiem, kuri sapņoja par izglītību un karjeru. Paradoksāli, ka tieši Otrais pasaules karš un sekojošā padomju okupācija šādas iespējas pavēra. Nežēlīgo represiju vilnis un uz Rietumiem devušies bēgļi faktiski Latviju bija atstājusi bez politiskās, kultūras un saimnieciskās elites. Tika īstenota mērķtiecīga intelektuālās galvas nociršana un vadošos amatos virzīti cilvēki, kuriem nebija atbildīga darba pieredzes neatkarīgā Latvijā, kā arī bija atbilstoši “ciltsraksti” – to izcelsme (ģimene) nāca no trūcīgiem vai vidēji trūcīgiem sabiedrības slāņiem. Šādam profilam atbilda ļoti daudzi Latgales izcelsmes cilvēki, kuriem pavērās straujas karjeras iespējas. Lai arī 20.–30. gados dzīves kvalitātes līmenis Latgalē bija strauji cēlies, tomēr joprojām tas atpalika no pārējās Latvijas. Jau kopš Otrā pasaules kara beigām, bet jo īpaši pēc 1949. gada deportācijām un kolektivizācijas Latvijā pastiprinājās iekšējā migrācija, un daudzi no tobrīd visbiežāk apdzīvotā novada Latgales pārcēlās uz dzīvi citos Latvijas novados, meklējot labākus dzīves apstākļus.
Arī Andersone pēc Otrā pasaules kara devās uz Rīgu un sāka darbu ar lauksaimniecību saistītos uzņēmumos. Paralēli tam viņa karjeru stiprināja ar dalību komjaunatnē, bet vēlāk Komunistiskajā partijā. Gados jaunā latgaliete jau 50. gadu otrajā pusē kļuva par kolhoza priekšsēdētāju, kas pats par sevi šajā laika posmā ir rets gadījums – sievietei nokļūt vadošā amatā, un kur nu vēl vadot kolhozu.
Tomēr par kolhozu “Zelmenis” Tukuma rajonā un tās priekšsēdētāju Andersoni 1961. gada septembrī presē publicēts iznīcinoši kritisks raksts. Vadība ar kolhozniekiem neprotot strādāt, darba samaksa esot neregulāra, pret slaistiem un sliņķiem pasākumi netiekot vērsti, no pilsētas pieņemtajiem strādniekiem maksājot vairāk, nekā viņi padarījuši. Epilogs ir skarbs: “Daudzie trūkumi un vadības nolaidība rada kolhozniekos rūgtumu un nepatiku. Tādēļ arī viņu rindas kļuvušas retākas, kas kolhozam sagādā vēl lielākas grūtības.”[1] Penkules pusē gan runā, ka iepriekšējo darbu Andersone ir bijusi spiesta pamest savas principialitātes dēļ, ceļu nevienam neesot griezusi un esot nonākusi konfliktā ar nepareizajiem cilvēkiem. Taisnības labad gan jāsaka, ka kritiski raksti par Andersones darbu kolhoza priekšsēdētājas amatā presē atrodami arī 1957. un 1958. gadā. Pārmetumi līdzīgi – darba darītājā saskatīt cilvēku, vairāk rūpēties par strādājošo sadzīves apstākļiem.
Lai nu kā arī nebija, bet drīz pēc šī raksta publicēšanas priekšsēdētājas amatu viņa zaudēja un darba gaitas turpināja kā kolhoza “Skujaine” ekonomiste un Komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretāre, darbojās arī Penkules ciema padomes izpildkomitejā ka locekle. Tandēmā ar kolhoza “Skujaine” valdes priekšsēdētāju Ilgoni Sieriņu viņa arī bija galvenā kolektīvo kāzu organizētāja 1963. gada jūnijā. Iemūžinātā gājiena un citās fotogrāfijās viņa redzama priekšplānā – tautastērpā.
Kāzas tomēr nebija kāzas?
Veicot dziļāku izpēti, nācās izdarīt pārsteidzošu secinājumu: nevienam no šiem pieciem pāriem 1963. gada 22. jūnijs nav bijis laulību noslēgšanas datums. Dažiem pāriem agrāk, bet dažiem vēlāk. Datumus nevaru minēt, jo jāsaudzē vēl dzīvo dalībnieku personas dati. Tomēr amplitūda ir aptuveni divi gadi. Tas liek secināt, ka uz kāzām tika savākti pāri, kas nesen apprecējušies vai arī plānoja to darīt – gluži vienkārši sarunāti dalībai šajā pasākumā. Arī plānu – piecus pārus, tomēr neizdevās izpildīt – fotogrāfijas liecina, ka dalību ņēmuši tikai četri pāri. Kā viņiem veicās turpmākajā kopdzīvē – šis jautājums paliek rakstā nepieminēts, cienot un sargājot šo cilvēku privātumu.
