Pirmo reizi mūsu valsts pastāvēšanas vēsturē tiek izstrādāts nacionālas nozīmes dokuments velosatikmes attīstībai, pagaidām gan tikai 2018. - 2020. gadam (veloplans.lv). Šis ir viens no Māra Kučinska valdības pašiem sev uzliktajiem uzdevumiem – radīt šādu plānu. Mums tāds patiešām ir vajadzīgs, jo Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurai nav šāda aktualizēta, ar reāliem darbiem un projektiem sasaistīta velosatiksmes attīstības plāna, kas iezīmē valstī darāmos darbus, lai būtiski sekmētu ikdienas riteņbraucēju skaita pieaugumu.
Šis mēnesis bija izglītošanās mēnesis, jo vienā mēnesī man ir izdevies redzēt un dzīvē tikties ar tik daudziem pasaules līmeņa ekspertiem ilgtspējīgas pilsētvides jautājumos, kas reti kuram izdodas visas dzīves laikā. Galvenais ir cerība, ka šīs idejas tiks sadzirdētas ārpus šaurā ekspertu un interesentu loka, jo šīs ir tēmas, kas jau tagad skar ikvienu no mums, ja vien cilvēki nedzīvo meža vidū un maksimāli izvairās no socializēšanās un pilsētu apmeklēšanas.
Martā man bija lieliska iespēja īsi iepazīt Amsterdamas jaunākos veloinfrastruktūras risinājumus un īsi izbaudīt pilsētvides paradīzi.
Šonedēļ pasaule atzīmēja Starptautisko NVO dienu, un tā kā esmu vairāku biedrību aktīvs brīvprātīgais, kas saistītas arī ar veloattīstību Rīgā un Latvijā, nedaudz apcerēju sasniegto un atcerējos kādu kuriozu par Rīgas tuneļiem.
Kad sāka būvēt Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) un vēl aktīvi plānoja slavenos “melnos klučus” uz AB dambja, jau tad aktīvi runāja par nākotnes transporta organizācijā atrisināmajiem jautājumiem, jo bija skaidrs, ka šie galamērķi būs būtiski arī iedzīvotājiem, tātad – uz tiem būs kaut kādā veidā jānokļūst. Toreiz vēl par riteņbraucējiem daudz nerunāja – pastāvēja lēts sabiedriskais transports, privātais transports (kam vajag autostāvvietas, kuru nav) un taksometri. Ar kājām uz koncertiem vai bibliotēkām, protams, nedrīkst iet, tāpēc ideja par apkārtnes pielāgošanu prioritāri gājējiem nekad nebija izskatīts kā viens no variantiem vai vismaz daļa no risinājuma.
Rīgas centrā Brīvības iela aiz Gaisa tilta ir viena no galvenajām pilsētas satiksmes maģistrālēm. Tas nekas, ka uz Gaisa tilta ir tikai trīs joslas – no rītiem divas uz centru un vakaros divas prom no centra, jo pārmaiņus rītos un vakaros drīkst braukt vienā virzienā divās joslās arī pa tramvaja sliedēm. Pilsētas centra daļā uz Brīvības ielas brauktuves atkal ir pilnas četras joslas un pēc “pudeles kakla” (Gaisa tilta) auto satiksme ir mierīgāka un mazāk blīva.
Rīga ir ļoti centrāla. Varbūt pamazām tendences mainās, bet kopumā - Rīga ir ļoti centrāla. Visa Latvija tāda ir, jo, skatoties uz dažādām attīstības kartēm, Rīga un tās reģions ir nepārprotams valsts ekonomikas dzinējspēks. Dažādi pakalpojumi vēl joprojām ir pieejami tikai Rīgas centrā, sākot ar labākajām skolām un beidzot ar gandrīz visām ministrijām. Tāpat jebkāda veida kultūras pasākumi notiek faktiski tikai Rīgas centrā.
Nav noslēpums – vasaras laikā Rīga ir daudz tukšāka nekā aktīvajā mācību periodā. Parasti vienu nedēļu pirms skolas sākšanās pilsētā atgriežas pilsētnieki ar bērniem, kuri vasaras dažādu iemeslu dēļ pilnībā vai daļēji pavada pie Latvijas dabas jeb Latvijas mazpilsētās un laukos. Katru gadu, tieši korelējot ar skolas sākšanos, Rīgā atgriežas arī sastrēgumi.
