Latvijas Gada balvas noslēguma ceremonijā septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa pateica paldies savam trenerim Andim Austrupam. Tiem, kas neko nezināja par trenera un sportistes attiecībām pirms Rio olimpiskajām spēlēm un to laikā, tas izklausījās ierasti un saprotami. Taču faktiski tas bija gara varoņdarbs - pateikt paldies trenerim, kura emocionālā presinga dēļ ir lietas gaužas asaras.
Tas nebija lauku tantiņas uzkliedziens brūnaļai, kas ielīdusi, kur nevajag. Tas bija slavenā TTT trenera Raimonda Karnīša uzsauciens jaunajai basketbolistei, kura neprata iedot precīzu piespēli savai līderei. Publiski. Pa visu zāli, 19-gadīgai simpātiskai sievietei… Lai arī septiņdesmito gadu beigās šāda retorika nebija nekas neparasts, šī epizode man joprojām ir kā etalons - kā nevajag uzvesties trenerim.
Mēģināšu tieši. Vai kāds atceras vēl murgaināku Latvijas futbola sezonu, kāda bijusi šogad? Ja nu vienīgi cienījamais Miķelis Rubenis. Man ir žēl, ka tautā mīlēta spēle, daudzu cilvēku lieliska laika pavadīšanas forma vai arī vienkāršs vaļasprieks tiek apdvests ar tādu negatīvisma auru.
Kādreizējais Starptautiskās olimpiskās komitejas vadītājs H.A. Samarančs savā laikā aizsāka tradīciju uzlielīt spēles ar frāzi, ka tās ir vislabākās olimpiskās spēles, kādas jebkad bijušas. Par laimi viņa mantinieks Dr. Roge šo salīdzināšanu izbeidza, uzteicot rīkotājus ne tik ambiciozi pārspīlētā formā. Ko par šīm spēlēm teiks jaunais SOK prezidents T.Bahs?
Kamēr Tomass gatavo savu runu, tikmēr es te savējo uzcepu.