Ekselences, dāmas un kungi, mister Prezident!
Olimpisko spēļu garu nerada ne būvnieki, piedodiet, arī ne valstsvīri un pat ne sportisti. To rada publika. Publika, kas dzīvo līdzi spēlēm, kas pārpilda ielas un laukumus, kas pulcējas tribīnēs, urravā apbalvošanas cermonijās un, uzmundrinoši sasaucoties sabiedriskajā transportā, rada neaizmirstamu kolorītu.
Te gan neatbrauca slavenie holandiešu orķestri, kas ātrslidošanas tribīnēs rīko koncertus, te nebija Latvijas hokeja fani un arī ne Šveices jodelētāji. Izpalika dziedošie briti un jautrie itāļi. Toties te dominēja Krievijas līdzjutēji.
Uzraksta „Lūdzam klusumu” fonā tie rībināja kerlinga arēnas tribīņu grīdu, kad izšķirošo akmeni raidīja sāncenši. Tie bļāva „mimo” startā ar cerību, ka sāncensis netrāpīs kamanu gropē. Naskie fani nesteidza gaidīt sacensību beigas un kur nu vēl apbalvošanas cermoniju, ja tajā nebija savējie. Neaizmirstami mirkļi saistās ar hokeja un daiļslidošanas sinerģiju.
Hokeja turnīrs vēl nebija beidzies, bet krievu līdzjutēji acīgi pārmetās uz daiļslidošanu, kur tribīnēs izpaudās gluži kā hokejā.
Viņi patīkami atšķīrās no vairāku iepriekšējo spēļu rīkotājiem - nesaprotami priecīgajiem austrāliešiem un nez kādēļ vienmēr smaidošajiem ķīniešiem. Nekā lieka. Nekādas dziedāšanas, saukļi vai citas vaļības. Mērķtiecīgs maršruts - viesnīca, transports, arēna. Olimpiskais parks nav nekāda izklaižu un lustēšanās vieta. Te varēja racionāli apēst pīrādziņu, nofotografēties uz lāpas fona un ieskriet suvenīru veikalā.
Olimpiskajā parkā iespraustās palmas un skujeņu dīglīši patīkami kontrastēja ar apkārtējo varenumu un lielo tautas masu, netraucējot tai pārvietoties starp vienkopus sabūvētām arēnām. Kaut kur tepat, tepat zem kājām, ļaudis juta arī F1 trases līkločus. Tas uzjundīja tādu svarīga varenuma sajūtu - lepnumu par lielvaru.
Pašā olimpiskajā pilsētā valdošā atmosfēra bija atbilstoši slavenā "Jaunā viļņa" visaugstākajiem standartiem. Kioski, butiki, uzkostuves. Skaisti! Vakaros beidzot oficiāli pa promenādi varēja pastaigāties treniņtērpos. Izturīgākie arī iešļūcenēs.
Mr. Prezident! Paldies, ka ar savu piemēru palīdzējāt tautai pacelties patriotisma spārnos un nenolaist tos reizē ar Jūsu hokeja komandas izstāšanos no turnīra.
Bez vaļībām, ārišķībām, liekiem smaidiem un nevajadzīgi formāliem uzmundrinājumiem racionālisma garā augošā tauta uz neracionālo tēriņu fona padarīja šīs spēles emocionāli racionālas.
Lai priecāšanās par sporta sacensībām paliek žurnālistu un televīzijas skatītāju ziņā. Jūsu līdzjutējs ar šo praksi ir gatavs gan F1, gan Pasaules kausam futbolā. Tā turpināt!
Andris Ušackis
Soči
