Latvijas kamaniņu sporta stafetes komanda ar Elīzu Tīrumu, Kristeru Aparjodu un Mārtiņu Botu/Robertu Plūmi, kas ceturtdien izcīnīja bronzas godalgu – Latvijas pirmo medaļu Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs, piektdienas vakarā atgriezās mājās.
Sports / Olimpiskā kustība
Pēc spožās Pasaules kausa sezonas vismaz kāda medaļa Latvijas kamaniņbraucējiem Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs šķita teju droša, tomēr līdzšinējās trijās sacensībās izdevies aizsniegties tikai līdz pjedestāla pakājei. Cerības gan nav zudušas, jo vēl nav noteikti laureāti stafetē, kur Latvijai ir visas iespējas par sevi skaļi atgādināt.
Gaidu un cerību līmenim allaž ir būtiska loma sportistu panākumu novērtēšanā, ja līdz medaļu likšanai bagāžā nav izdevies tikt. Kamaniņu braucēju veiksmīgā sezona pieradināja līdzjutējus pie panākumiem, tādēļ sieviešu konkurencē palikšana aiz pirmā sešinieka līdzjutējiem atstāja mazuma piegaršu, turpretim Raivo Vīgants paveica ko Latvijas slēpošanas vēsturē nebijušu, un viņa 20.vieta sprintā uzskatāma par nozīmīgu panākumu.
Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs latvieši ne tikai startē sacensībās vai tās apraksta un atrāda, bet lielā skaitā veic arī citus svarīgus pienākumus dažādās jomās, it īpaši kamaniņu un bobsleja trases tuvumā. Mehāniķis Mārtiņš Mihņēvičs ir sastopams Kanādas bobsleja izlases boksos, kur gatavo kaujas mašīnas kļavlapas zemes sportistiem, bet ģimenes stāstu jo īpašāku padara tas, ka viņa dēls Roberts Akmens pērnvasar Japānā cienīgi pārstāvēja Latviju smaiļošanā Tokijas olimpiskajās spēlēs.
Iespējas pacīnīties par olimpisko medaļu svētdien palika neizmantotas, bet vērtīgāka par mirkļa vilšanos ir apziņa, ka kamaniņu sportā vīriešiem divi spēcīgākie Latvijas braucēji bija ļoti tuvu vislabākajiem. Turklāt gan Kristers Aparjods, gan Gints Bērziņš ir tuvu 20 gadu robežai katrs savā pusē, jau apliecinot augstu līmeni sporta veidā, kur divnieka ekipāža Andris un Juris Šici pieredzi krāj 28. sezonu un Jaņcjinas trasē startēs piektajās olimpiskajās spēlēs.
Pekinas ziemas olimpisko spēļu pirmā oficiālā sacensību diena izvērtās par ledaini raibu buķeti gluži vai kā dienu iepriekš atrādītajā atklāšanas šovā. Liegums startēt pirmajās sacensībās nesa rūgtumu slēpotājai Patrīcijai Eidukai un vilšanos hokeja valstsvienībai par atceltu pārbaudes spēli, savukārt Latvijas kamaniņu sportistu veikums ļāva just līdzi savējiem cīņā par vietu olimpiskajā spicē.
Līdz ar atklāšanas ceremoniju piektdien Ķīnā oficiāli sākās Pekinas ziemas olimpiskās spēles, kur līdzās sportiskiem izaicinājumiem ik dienu netrūks pārbaudījumu gan tiešajiem dalībniekiem, gan citiem olimpiskajās norisēs iesaistītajiem. Daudzi sportisti un žurnālisti vēl pirms sacensību sākuma pārliecinājās, ka ilgu laiku rūpīgi gatavotiem plāniem pandēmijas laikā var būt ļoti īss mūžs un svarīgāk ir koncentrēties uz notiekošo šodien un tagad.
Pēc nepilna pusgada ilgas gatavošanās uz Albērvilas olimpiskajām spēlēm aizbrauca 24 Latvijas sportisti. Par sacensību atspoguļošanu rūpējās pieci žurnālisti, kurus pieklājības vizītē uz brokastu cīsiņiem uzaicināja pats Huans Antonio Samarančs – tā laika Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidents.
Pekina, kas pusotra gadu desmita laikā olimpiskās spēles (OS) uzņem divas reizes, ir unikums mūsdienu olimpiskās kustības vēsturē. Taču līdz ar šo godu nāk arī pastiprināta pasaules uzmanība. Un ne vienmēr tā ir glaimojoša. Kāpēc Ķīnai piešķirtas OS rīkošanas tiesības jau otro reizi pavisam īsā laikā, un kāpēc vairākas valstis izvēlējušās iet diplomātiskā boikota ceļu?