Gatavojoties 2022. gada olimpiskajām spēlēm, Rietumu demokrātijās ne mazums runāts par Ķīnas komunistiskā režīma īstenotajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Jau prezidenta Donalda Trampa laikā ASV noteica sankcijas pret Ķīnu saistībā ar uiguru nacionālās minoritātes vajāšanu. No aptuveni 10 miljoniem uiguru, kuri pārsvarā ir musulmaņi, speciālās nometnēs pēdējo gadu laikā pabijuši jau aptuveni miljons cilvēki, kuri tur piedzīvo spīdzināšanu, tiek izmantoti kā vergu darbaspēks, bet sievietes tiek sterilizētas. Ķīna, kas šīs ideoloģiskās apstrādes nometnes sauc par pāraudzināšanas centriem, gan jebkādu kritiku noliedz. Ne mazāku pasaules uzmanību piesaistījusi demokrātisko protestu un disidentu apspiešana Honkongā.
"Honkongieši zaudējuši runas un pulcēšanās brīvību, neatkarīgu presi. Tie, kuri nav emigrējuši, dzīvo pastāvīgās bailēs, ka var tikt arestēti, ja kritizēs valdību. Ķīnas Komunistiskās partijas represīvā politika pret Honkongu, uiguriem un tibetiešiem nedrīkst tikt normalizēta. Jebkāda veida dalība šī gada olimpiskajās spēlēs ir līdzvērtīga pieaugošo zvērību atbalstam," pauž Džoisa Siu no "Honk Kong Watch".
Aktīvistu kampaņu rezultātā vairākas valstis izvēlējušās pieteikt spēlēm diplomātisko boikotu, proti, – sportisti uz Pekinu brauc, bet jelkādas politiķu delegācijas – ne.
"Skaidrs, ka mums ir svarīgi paust savu nostāju Ķīnai, jo esam ārkārtīgi nobažījušies par uiguru patvaļīgu aizturēšanu Siņdzjanā,” norāda Kanādas ārlietu ministre Melānija Džolija.
Starp citu, kamēr Lietuva bija viena no pirmajām valstīm, kas nolēma par spēļu politisko boikotu, Latvijas prezidents Egils Levits uz Pekinu nedodas, kā galveno iemeslu minot epidemioloģiskos ierobežojumus. Tieši Covid-19 palīdzējis daudzām valstīm izvairīties no tiešas konfrontācijas ar Ķīnu.
Tikmēr politiologs Andris Sprūds norāda, ka ar boikotiem jābūt uzmanīgiem. Olimpiskās spēles arī pretendē uz visu pušu iesaisti. Līdz ar to mēģinājums dalīt, kura pareizā, kura nepareizā, – tad mēs paliksim pie tādām reģionālām spēlēm sabiedroto ietvaros.
Lielākā daļa valstu ieņēmušas pozīciju politiku nejaukt ar sportu. Kā, piemēram, Vācijas jaunā valdība.
“Sportisti spēlēm gatavojas gadiem, dažreiz pat pusi dzīves, tādēļ nevajadzētu šo notikumu izmantot politikai. It īpaši pandēmijas viducī,” pauž Vācijas ārlietu ministre Annelēna Bērboka.
“Sportam nav nekāda sakara ar politku. Olimpiskās spēles ir grandioza sportistu un līdzjutēju kopā sanākšana, nevis skatuve politiskiem saukļiem,” paziņojis Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāvis Vangs Venbins.
Šajā brīdī kāds Ķīnai varētu atgādināt, ka 1980. gadā tā pati boikotēja Maskavā notikušās olimpiskās spēles, kam par iemeslu bija PSRS iebrukums Afganistānā. Bet lai nu būtu, pieņemsim, – tā bija cita Ķīna.
Eksperti gan norāda, ka nevajag skatīties pat tik tālu. Ķīna krietni citāda nekā šodien bija arī 2008. gadā, kad olimpiskās spēles tā uzņēma pirmo reizi.
"2008. gadā Ķīnai bija svarīgi sevi pieteikt uz pasaules politiskās un ekonomiskās skatuves kā vērā ņemamu spēlētāju. 2022. gadā par Ķīnas statusu jau neviens vairs nešaubās. Šobrīd jautājums ir – kāda veida globālais līderis vēlas būt Ķīna,” norāda Ķīnas pētniece no Freiburgas Universitātes Amanda Šūmane.
“Dziļākā problēma, ka Ķīna šobrīd kļūst par lielāko pasaules ekonomiku, un nenoliedzami, ka tur ir arī stratēģiskie, politiskie, militārie cīniņi vai spriedze arī savstarpējā. Sistēma mainās, un neviena sistēmas maiņa nekad nav gluda. Negribu teikt, ka ir plaša konflikta pazīmes, bet spriedze ir,” uzskata Latvijas Ārpolitijas institūta direktors Andris Sprūds.
Katrā ziņā šajā reizē pasaules viedoklis Pekinu, šķiet, uztrauc jau daudz mazāk. Kā teicis Ķīnas prezidents, valstī sākusies jauna ēra, kas tai ļaus ieņemt centrālo vietu pasaules politikā.
“Mēs darīsim visu, lai pasaulei dāvātu lieliskas spēles. Mums uzmanību pievērsīs visa pasaule, un esam tam gatavi!” tā prezidents Sji Dzjiņpins.
Tikmēr sava uzmanība pienākas arī Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai (SOK), kas spēļu rīkošanu Pekinai uzticējusi jau divas reizes pēdējo 14 gadu laikā, lai arī labi zināja, ka tās izpratne par cilvēktiesībām ir krasā pretrunā ar Olimpiskajā hartā ierakstīto “Olimpisma pamatprincipu”, kas pieprasa veicināt cilvēka cieņas saglabāšanu.
Tiesa, nevar aizmirst, ka lielas izvēles SOK arī nebija – sešas iespējamās kandidātvalstis no Eiropas izstājas politisku vai ekonomisku apsvērumu vadītas, bet Šveicē un Vācijā cilvēki referendumos pateica ''nē''. Galu galā pie spēlēm tika Ķīna, kur iedzīvotāju viedokli neviens īsti nejautā. Tā ar četrām balsīm apsteidza otru kandidāti Kazahstānas lielāko pilsētu Almati, kas vēl tikai pirms mēneša nonāca pasaules uzmanības centrā, pateicoties plašiem nemieriem.
Iespējams, lielākie zaudētāji visā šajā politiski nokaitētajā situācijā varētu izrādīties sportisti, kuriem jābūt ļoti uzmanīgiem ar saviem izteikumiem un darbībām tuvāko trīs nedēļu laikā. Lai arī pašas SOK noteikumi aizliedz politisko propogandu sportistu vidū, Ķīnas likumi ir vēl stingrāki un varot tikt izmantoti pret spēļu dalībniekiem, brīdinājusi Pekina.
Arī Latvijas delgācijas vadība mūsu olimpiešus brīdinājusi nelēkt uz ecešām, kā to podkāstā «Nedēļas karstās naglas » atklāja Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš.
"Brīfings bija. Liela daļa sapulcē bija par to, ko drīkst un nedrīkst ar medijiem apspriest. Ķīnā kiritizēt Ķīnu nedrīkst nekādā gadījumā, tā ka viss būs augstākajā līmenī," pauda Daugaviņš.
Taču, ja ņem vērā pieredzi 2008. gadā Ķīnā vai 2012. gadā Krievijā, tad jāsaka, ka grūtākais brīdis Pekinai nu jau ir aiz muguras. Abos gadījumos konkrēto valstu demokrātijas trūkumi līdz spēļu sākumam tika apspriesti gana intensīvi, taču, uz starta izejot sportistiem, šīs runas parasti atkāpušās tālu pēdējā plānā, jo tad uzmanības centrā nešaubīgi nokļūst sportisti un viņu sasniegumi, kas ļauj valstīm jau uzsākt citu – sportisko panākumu salīdzināšanas cīņu. Galu galā, kā 1945. gadā rakstīja Džordžs Orvels: "Sports tas pats karš vien ir, tikai bez šaušanas".
