Tad nu Ķīna izvirzīja citus mērķus – piekto daļu valsts iedzīvotāju iesaistīt ziemas sporta veidos un panākt, ka valsts tiktu pārstāvēta visās spēļu disciplīnās.
Vai tiešām uz slēpēm, slidām vai kamanām uzkāpuši 300 miljoni cilvēki, to pateikt droši vien nevarēs neviens, bet tukšās vietās izveidotie ziemas kūrorti, olimpiādei sākoties, ir cilvēku pilni.
“Agrāk nekad nebiju slēpojis, taču, tā kā pie mums norisinās olimpiskās spēles, pats noteikti gribēju pamēģināt, lai saprastu, kā tas ir,” pauda slēpotājs amatieris Žangs Šodongs.
Otrais mērķis – Ķīnas olimpiešu dalība visās 109 disciplīnās – pilnībā gan netiks sasniegts, iztrūks piecas – tomēr arī tas ir ievērojams sasniegums. Ķīnu pārstāvēs 176 sportisti – tas ir divtik daudz kā iepriekšējās spēlēs.
Un, lai arī Ķīnas prezidents paziņojis, ka iegūtais medaļu skaits viņu neinteresē, tam pa īstam tic tikai retais.
Atliek tikai palūkoties, kāda nauda tiek ieguldīta sportisko rezultātu uzlabošanā. Tā kā ziemas sporta tradīcijas Ķīnā ir pieticīgas, uzsvars likts uz ārzemju treneru piesaistīšanu.
2014. gadā Ķīnas olimpiskajā komandā bija vien 12 ārzemju treneri, bet šobrīd Ķīnas formas tērpos jau redzams 51 treneris no 19 pasaules valstīm. 19 no 23 disciplīnām galvenie treneri ir ārzemnieki. Kopumā sestā daļa Ķīnas olimpiskās delegācijas treneru ir ārvalstu speciālisti.
Biatlona šaušanas treneris Tobiass Torgersens no Norvēģijas ir viens no viņiem.
“Jau četrus gadus esmu daļa no Ķīnas komandas. Treneru štābs mums ir ļoti starptautisks – esam trīs norvēģi, baltkrievs un francūzis. Ir ļoti liels gods olimpiādē trenēt mājinieku komandu. Tas ir viens no lielākajiem godiem, kāds trenerim var būt,“ uzskata Torgersens.
Kanādietis Džefs Peins, kurš pasaules skeletona trasēs dominēja, pirms sākās Dukuru ēra, par Ķīnas izlases galveno treneri tika nolīgts pirms septiņiem gadiem. Viņš atceras, ka uzdevums bijis tikai viens – izcīnīt olimpisko zelta medaļu par spīti tam, ka tobrīd skeletona Ķīnā nebija kā tāda.
Mērķa sasniegšanai tika atvēlēts bezlimita budžets, taču cilvēku resurss izrādījās par mazu, bet birokrātija par lielu.
Peins pirms trīs gadiem gan pameta Ķīnu un šobrīd trenē austriešus, tomēr, ņemot vērā, ka šobrīd Dainis Dukurs ķīniešus jau nosaucis par favorītiem numur viens, acīmredzami Pekinas iztērētā nauda nav tikusi izmesta vējā. Vismaz skeletonā ne. Ar bobsleju, kuras treneru komandā ir arī latvietis Jānis Miņins, vai kamaniņām ķīniešiem gan tik spilgti nav gājis.
Bez ārzemju treneru algošanas Ķīna gan iet vēl vienu bagāto un lielo valstu iestaigātu taciņu – sportisko talantu pārvilināšanu. Lai arī tās imigrācijas politika tiek minēta starp striktākajām pasaulē, kad vajag, noteikumi tiek atviegloti. Tā, piemēram, Ķīnas sieviešu un vīriešu hokeja izlasēs starp kopumā 48 sportistiem ārzemēs dzimuši 28. Sešiem no viņiem nav vispār nekādas saiknes ar Ķīnu.
