Lielvalstu un citu starptautisko attiecību spēlētāju interese par šo reģionu būtiski augusi pēdējā desmitgadē, tādējādi raisot bažas par reģiona militarizāciju un iespējamo konfliktu par pieeju resursiem. Vai bažas par Antarktīdas pārtapšanu par ģeopolitiski karsto punktu ir pamatotas?
Lielvalstis palielina ietekmi
Antarktīda kā sausākā, aukstākā un vējainākā vieta pasaulē jau izsenis bijusi ģeopolitiski svarīgs kontinents. Jau kopš 19. un 20. gadsimta lielvalstis uz kontinentu sūtījušas zinātniskās ekspedīciju grupas un to rezultātu ietvaros vēl šodien pieprasa teritoriālu pieeju. Vēsturiskās lielvalstis vai valstis ar īpašu interesi to ģeogrāfiskās lokācijas dēļ, piemēram, Austrālija, Jaunzēlande, Čīle un Argentīna, nav vienīgās, kuras pastiprinājušas savu interesi par šo kontinentu pēdējā desmitgadē.
Līdz šim ASV Antarktīdā spēlējusi dominējošo lomu, uzsverot tās nozīmi zinātniskajā izpētē un starptautiskās sadarbības nepieciešamību tās pārvaldē. Tā uztur trīs pastāvīgās pētnieciskās bāzes un kopā ar Vāciju, Norvēģiju un Japānu pārvalda jau senāk konstruētas satelīta uztveršanas stacijas.
Tomēr kopš Aukstā kara, kad tika izveidota Antarktīdas pārvaldes sistēma, kontinentā iesaistīto valstu skaits un to intereses ir strauji augušas. Kopš 2005. gada, kad darbs tika uzsākts pie trešās pētnieciskās bāzes, arī Ķīna ir kļuvusi par ievērojamu spēlētāju. Nu Antarktīdā atvērta jau ceturtā no viņu piecām plānotajām bāzēm, kamēr darbs pie piektās ticis uzsākts janvārī. Tieši šī piektā Ķīnas pētnieciskā bāze būs saņemšanas stacija Ķīnai piederošajai "BeiDou" satelīta navigācijas sistēmai, par kuru trauksmi cēlis norvēģu žurnālists Bārds Vormdāls, norādot uz tās potenciālo militāro pielietojumu.
Satelīti ir duāla pielietojuma tehnoloģijas, uz kuru gaisa un zemes stacijām balstās arī mūsdienu militārā izlūkošana. Arī Krievija konstruējusi GLOSNASS zemes uztveršanas staciju viņu "Bellingshausen" pētnieciskajā bāzē, plānojot papildu sistēmu izbūvi arī turpmākajos gados. Kopumā Antarktīdā Krievija uztur sešas pētnieciskās stacijas - četras no tām pastāvīgās. Kā par Antarktīdu reiz izteicies Dimitrijs Rogozins, bijušais premjerministra vietnieks aizsardzības jautājumos, "Antarktīda ir kļuvusi par ļoti svarīgu reģionu Krievijai". Krievijas 2010-2020 Antarktīdas stratēģiskais plāns paredz pastiprinātu minerālu un citu dabas resursu izpēti.
Interesi par zinātnisko pētniecību un bāžu atvēršanu Antarktīdas teritorijā iztikušas arī citas valstis, tajā skaitā Irāna un Turcija. Tādējādi, strauji pieaugot ne tikai interešu zonām, bet arī trešo pasaules valstu iesaistei reģionā, pastāv draudi, ka iedragāta varētu tikt pastāvošā kontinenta pārvaldes sistēma, kas balstīta uz starptautisko likumdošanu un zinātni kā diplomātijas garantu pret militarizāciju un dabas resursu ekspluatāciju.
Kā tiek pārvaldīta Antarktīda?
Antarktīdas pārvalde ir balstīta uz diviem stūrakmeņiem, proti Antarktīdas Līgumu sistēmu, kas izstrādāta 1959. gadā, un Madrides Protokolu, parakstītu 1991. gadā. Antarktīdas Līguma sistēma, kas paredz reģiona demilitarizāciju, tika izstrādāta kā atbilde pret augošajām bažām par iespējamo reģiona izmantošanu Aukstā kara varas spēļu ietvaros, tajā skaitā stratēģiskā kodolieroču izmantošanas vai testēšanas stratēģijā. Līguma pirmās parakstītājas bija 12 valstis ar ģeopolitiskajām interesēm Antarktīdā, no kurām septiņas pieprasīja teritoriālas tiesības, ASV un Padomju Savienībai paturot tiesības pieprasīt teritoriju vēlāk.
Šobrīd kopumā 53 valstis ir pievienojušās līgumam, no kurām 29 ir konsultatīvs statuss, kas pieļauj arī balsstiesības. Tajā skaitā ir arī Ķīna, kas kļuva par konsultatīvu biedru 1985. gadā.
Antarktīdas Līgums aizliedz jebkādu militāru aktivitāti kontinenta ietvaros, tajā skaitā ieroču testēšanu vai militārā personāla un iekārtu izmantošanu citiem, kā vien zinātniskiem mērķiem, cilvēces miera labad (1.pants). Līguma izpildes novērotājiem tā ietvaros, ar iepriekšēju brīdinājumu, ir dota brīva pieeja visai kontinenta teritorijai, tajā skaitā bāžu un to iekārtu pārbaudei (7. pants).
Tomēr Antarktīdas Līgumu sistēma, kas ir pirmais šāda izmēra ieroču kontroles līgums, pārvaldes ietvaros pieskaras vien Antarktīdas demilitarizācijai, neatrisinot jautājumus par plašajiem minerālajiem resursiem un to aizsardzību. Šis jautājums tika pārskatīts 1991. gadā parakstītā Madrides Protokola ietvaros (spēkā stājies 1998. gadā), kas pasludināja Antarktīdu par dabas rezervātu, veltītu mieram un zinātnei.
Primāri Protokols ne tikai nosaka vides aizsardzības standartus, bet 7. panta ietvaros arī liedz aktivitāti Antarktīdas teritorijā, kas būtu saistīta ar minerālo resursu ekspluatāciju, izņemot zinātniskās izpētes nolūkos. Protokolam nav noilguma termiņš, bet tā pārskats var tikt pieprasīts jebkurā laikā. Šādu pieprasītu izmaiņu gadījumā vienbalsīga vienošanās ir nepieciešama no visu balsstiesīgo valstu puses. Tomēr, sākot no 2048. gada, Protokols varēs tikt modificēts, sasniedzot vien trešdaļu balsstiesīgo valstu atbalstu izmaiņām, tādējādi radot bažas par kontinenta nākotni.
Antarktīda – ģeopolitiski karstais punkts?
Lielvalstu ģeopolitiskās spēles, par spīti pieaugošajai interesei, ir ierobežotas, īpaši dabas resursu ieguvē. Pat bez starptautiskās likumdošanas mehānismiem to ieguve Antarktīdā šobrīd ir aizkavēta arī grūtās piekļuves un pietiekami neizpētītā reljefa dēļ.
Tādēļ pat Ķīna, kas pozicionējusies kā visātrāk augošais spēks Antarktīdā, šobrīd dabas resursu ekspluatācijā galvenokārt pārstāv simbolisku pozīciju. Šī pozīcija ir vērsta uz savas teritoriālās pieejas nodrošināšanu līdz 2048. gadam, kad pārskatīts tiks Madrides Protokols.
Taču lielvalstu interese par laiku pēc tam nav noliedzama. Piemēram, Ķīna 2015. gadā Polārā institūta ietvaros atvērusi jaunu pētniecisko atzaru, kas koncentrējas uz izpēti jautājumos par Antarktīdas resursiem, tiesībām, ģeopolitiku un pārvaldi. Pieaugot iesaistīto pušu skaitam un daudzveidībai, Antarktīda vairs neeksistē savā kādreizējā duālās varas pārvaldījumā, kā tas bija Antarktīdas Līgumu sistēmas izstrādes laikā. Iesaistītie spēlētāji padarījuši interešu loku multipolāru, tādējādi samazinot Rietumu valstu pārstāvēto normu, balstītu uz zinātni kā diplomātijas garantu, pārsvaru.
Straujas izmaiņas kopš Antarktīdas Līgumu sistēmas izstrādes skārušas arī aizsardzības jomu un militāro tehnoloģiju loku. Kaut arī Antarktīdas Līguma 7. pants paredz bāzes pārbaudes, lai nodrošinātu Līguma ievērošanu, tehnoloģiskie sasniegumi šo procesu ir padarījuši sarežģītāku. Austrālijas Stratēģiskās politikas institūts, piemēram, norāda, ka Ķīna vairākkārt nav precīzi raksturojusi un atklājusi duālās pielietojumu sistēmās viņu pētnieciskajās bāzēs, norādot uz to iespējamo militāro pielietojumu, kas ir pretrunā ar demilitarizāciju Antarktīdas Līgumu sistēmas ietvaros. Šāda problēma rodas novecojušu standartizācijas mehānismu un militarizācijas izpratnes dēļ, kas, piemēram, nepieskaras satelītu duālajam pielietojumam.
Bažas par dabas resursu ieguvi un pieaugošo aktivitāti, lai arī novirza uzmanību no militarizācijas riska problēmas, neaizēno faktu, ka šāds risks tikai pieaug, pārklājoties militārajām un civilajām aktivitātēm zinātnē. Antarktīda kā vistālākais zemes dienvidu punkts ne vienmēr tiek pieminēts politiskajos apsvērumos, taču šī brīža pārvaldes mehānismu nepilnības norāda uz briestošu konfliktu.
Šāds konflikts ir neizbēgams, ja vien starptautiskās sadarbības un likumdošanas ietvaros netiks nostiprināta sadarbība un izpratne par Antarktīdu kā reģionu zinātniskajai izpētei, ne varas vairošanai.
