Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Igaunija grasās atsvabināties no aptieku ķēžu varas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ieskats vienā tiesvedībā: Bērni zaudē māti vecāku un sistēmas nesaskaņu dēļ

Speciāli no Sīrijas: Cenšas saglābt šāviņu sakapāto Alepo

SPECIĀLI no Sīrijas: Cenšas saglābt šāviņu sakapāto Alepo

Pilsētas, kurās tik tikko aprimis konflikts un šķietami iestājies trausls miers, patiesībā ir pilnas negaidītā. Piesardzīgi ir cilvēki, un piesardzīgam ir jābūt vietās, kur šķietami vairs nekas nevar notikt, jo viss, kas iespējams, ir jau sagruvis un kluss. Par to pārliecinos Sīrijas ziemeļu pilsētā Alepo, par ko piecās dienasgrāmatās stāstīju aizvadītajā nedēļā.

Bet šoreiz "Īstenības izteiksme" vēlos vēlreiz aizvest līdzi uz šo vēsturisko un kara ievainoto vietu un pastāstīt par to, ar kādu realitāti ir jāsaskaras tiem, kuri vēlas pilsētai palīdzēt to atjaunot, kāda aina atklājas kādreiz greznajās muzeja zālēs un privātmājās, kādu palīdzību sīrieši gaida, ar ko tiek galā paši un ar ko ne. Un kādēļ šajā kontekstā tik svarīgs ir viss, kas noticis pēdējās dienās pasaulē, piemēram, ASV paziņojums par izstāšanos no UNESCO, organizācijas vadības maiņa un ko tas var nozīmēt Sīrijas ceļā uz atjaunošanos.

Pasaules mantojums – šāviņu sakapāts

Klusums. Tas ir pirmais, kas ienāk prātā, stāvot vēsajā Alepo vecpilsētas senā tirgus tunelī. No sienā izrauta betona gabala uz grīdas tek ūdens.

Garākais zem jumta esošais tirgus pasaulē – vairāk nekā 12 kilometru garumā – zīds, vilna, ziepes, garšvielas, augļi, krāsas, valodas, cilvēki... Tas kaut kad ne tik sen te ir bijis.

Majestātiskajās ailēs – nošķiebtas, salauzītas veikalu izkārtnes, no gruvešiem laukā spraucas drēbes gabals, pie kādām pusviru atstātām durvīm noputējuši svari. Velvēs ir dedzis, tās nokūpējušas piķa melnas.

Lai saprastu vecpilsētas plašumu, nonāku tirgotāju viesnīcas pagalmā, kur savulaik piesieti lopi un tāli braucēji atpūtušies no ceļa, uzrāpjos uz namu kompleksa jumta, un tur ir satriecošs skats. Alepo senā pilsēta, UNESCO pasaules mantojums rīta baltajā saulē guļ kā saplosīts dzīvnieks. Pilnīgi klusa, raķešu un šāviņu sakapāta.

"Mēs te esam uz frontes līnijas," saka Ahmeds Dīps, Sīrijas Vēstures un arhitekūras pieminekļu ģenerāldirektorāta Būvju un dokumentācijas nodaļas direktors.

Man kā cilvēkam, kurš Alepo redz pirmo reizi mūžā un tāpēc nav priekšstata par to, kā te bija agrāk, viss apkārt vērojamais šķiet neiedomājama postaža, kuru nekādā veidā vairs nevar glābt. Un es varu vien neskaidri iztēloties, kā jūtas Ahmeds Dīps, kurš Sīrijas unikālo mantojumu zina no galvas un tagad stāv uz sev kādreiz mīļās vietas drupām, bet karstajā saulē, ar roku notrausis sviedrus no pieres, viņš mierīgi saka: "Te visu vēl varēs. Visu vēl varēs…"

"Protams, to ir iespējams atjaunot, bet mums vajadzēs piecus, desmit gadus, es nezinu…Un tas būs svarīgi ne tikai sīriešiem, bet visai pasaulei un īpaši UNESCO.

Jūs jau zināt, ka UNESCO šo pilsētu ir iekļāvusi pasaules mantojuma sarakstā. Mēs sakontaktējamies ar viņiem, jo mums ir vajadzīga nauda, nezinu, desmit, simt miljoni dolāru, lai šo pilsētu atjaunotu, bet mēs to varēsim, varēsim," uzskata Ahmeds Dīps.

Vecā Alepo tirgus klusumā un tukšumā atbalsojas strādnieku darba rīku ritms. To vecpilsētā varēs dzirdēt ik pa laikam. Vēlāk eksperti, kuri, redzējuši šo vietu iepriekš, sacīs, ka neiedomājamā ātrumā sīrieši ir atbrīvojuši no gruvešiem ejas un ceļus, lai varētu piekļūt būvēm, tās apskatīt un saprast, ko te vēl var darīt.

Drupu aizšķūrēšana un betona gabalu lāpstošana strādniekiem nav bijusi viegla, tas nav, kā darboties vienkāršā būvbedrē. Pa reizei līdz ar akmeņiem kaudzē sastūmušās arī cilvēku ķermeņu daļas...

UNESCO mēģina saprast, kas glābjams

Šajās dienās Alepo man ir iespējams redzēt kultūras pieminekļu eksperta un arhitektūras zinātņu doktora un "Art Graphique et Patrimoine" starptautiskā direktora Bruno Delanda (Bruno Deslandes) un viņa divu franču kolēģu darbu.

Gaismai svīstot un līdz krēslai viņi strādā objektos ar modernu aparatūru, kas atgādina palielus fotoaparātus uz garām statīvu kājām, trīs dimensijās skenējot sagrautās vietas, lai pēc tam kopā ar citiem ekspertiem un UNESCO saprastu, ko te vēl var glābt.

Viņu darbs nebūt nav vienkāršs. Alepo Atmiņu muzeja ēkā, kas agrāk bijusi krāšņs privātnams ar plašām zālēm un iekoptu dārzu, vienā no sagrautajām istabām atrodam rindā saguldītas, pelēkas raķetes, kas it kā neesot vairs bīstamas. Vietējie saka, ka šeit nocietinājies teroristiskai grupējums "Al -Nusra" un gatavojis ieročus. Redzams, ka augšpusē kādreiz greznie, arkveidīgie logi ir aizbāzti ar smilšu maisiem.

Kādā citā vietā, kur Bruno Delands ar kolēģiem strādās, gruvešos mētāsies vairāki plastmasas manekeni bez galvas. Tie agrāk izmantoti Sīrijas tradicionālā apģērba demonstrēšanai. Vienam no tiem kājās palikusi melna kokvilnas zeķe. Teroristi, kuri uzturējušies šajā pilsētas daļā, tos izmantojuši kā mērķus treniņiem. Šaušanai.

Mūri nav droši, un tajos joprojām ir iestrēgušas raķetes, kas, iespējams, savu darbu līdz galam vēl nav paveikušas. Tās ir sprādzienbīstamas.

"Tas viss ir jāņem vērā," teic Bruno Delands, kad kādā pārtraukuma brīdī palūdzu viņam iznākt ārpus pagalma vecpilsētas apklusušajā ielās.

"Šī iela, ko redzam, pirms dažām nedēļām vispār neeksistēja, bet tagad ir veikti lieli sakopšanas un notīrīšanas darbi. Ar nelieliem buldozeriem šeit viss tiek atbrīvots. Ik pa laikam notiek eksplozijas, ja tie saskaras ar mīnām. Bet ir ļoti daudz namu bloku, kas ir atbrīvoti un sagatavoti restaurācijas darbiem," saka Delands.

Viņš stāsta, ka sākumā sīrieši uz Rietumu ekspertu palīdzību raudzījušies ļoti piesardzīgi, taču, saprotot, ka tas ir UNESCO vajadzībām un kopējam labumam, ļoti iesaistījušies un palīdzējuši,

gan parādot sagrautās vietas, gan arī iesaistoties attīrīšanas un drupu novākšanā, lai vēsturiskās vietas varētu noskenēt.

Alepo – kara taktikas atspulgs

Rakstos atrodu, ka Alepo vecpilsēta ir bijusi mājvieta 120 000 cilvēku, bet visā pilsētā vēl pirms septiņiem gadiem ir mituši ap 4 miljoniem iedzīvotāju un tādēļ tā ir bijusi pirmā lielākā pilsēta Sīrijā, vēl lielāka par galvaspilsētu Damasku. Tagad esot palicis 1,5 miljoni iedzīvotāju, jo bijis gan daudz upuru, gan daudzi ir devušies bēgļu gaitās.

Bet Sīrijā saprast ciparus un skaitļus ir grūti. Tie, joprojām turpinoties karam, ne vienmēr ir precīzi un uzticami. Turklāt, arī esot Alepo, īpaši vakaros, dzirdēšu ne tikai bombardēšanu tālumā, bet arī šaušanas troksni pilsētā gaišā dienas laikā, un var tikai minēt, kā tas papildina melno statistiku.

Alepo savā ziņā ir Sīrijas kara filozofijas un taktikas modelis, lai cik tas sausi un teorētiski neizklausītos. To var saprast, uzzinot, kādēļ ir tā, ka daļa pilsētas, un jāteic - īpaši skaistākā un vecākā austrumos -, ir tik ļoti sapostīta, un daļa – modernākā, kur pamatā dzīvo kristieši – mazāk. Man to skaidro tā, ka tieši austrumpuse kļuva gan par jau sašķeltās un sadrumstalotās opozīcijas, gan arī teroristu patveršanās vietu, kuru, lai pretinieku iznīcinātu, bez žēlastības bombardēja pati prezidenta Bašara al Asada armija kopā ar Krievijas militārajiem spēkiem.

Kristiešu apdzīvotā daļa, kurā bija Asada armija, tāpēc ir palikusi teju neskarta. Un tāpēc ir saprotams, kādēļ daudzi Alepo iedzīvotāji, ar kuriem runāju, izsakās pozitīvi par Asadu un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu,

uzskatot, ka viņi, nobombardējot opozīcijas un teroristu patvērumu un vienlaikus UNESCO pasaules mantojuma vietas, ir atnesuši mieru. Pilsētā atkal ir elektrība vismaz 12 stundas, ūdens un maize.

Daļa iedzīvotāju grib pamest Alepo

Kādu dienu, apstaigājot majestātiskās, mūru ieskautās Alepo Citadeles - kas ir viena no vecākajām pilīm pasaulē un arī ir cietusi bombardēšanā -, pakāji, man klāt piesteidzas jauns puisis un tūdaļ uzrunā angliski.

Viņu sauc Saria, viņam ir 21 gads un viņš patlaban studē Damaskā, jo Alepo šobrīd tas nav iespējams tādēļ, ka universitāte ir slēgta. Bez gara ievada, kad viņam prasu par plāniem izveidot dzīvi Sīrijā, Saria atklāti pasaka, ka viņam šis karš ir apnicis un viņš grib prom.

"Tā ļoti, ļoti godīgi sakot, es negribu palikt Sīrijā tādēļ, ka es esmu ļoti šokēts par to visu, kas ir noticis. Es cerēju atrast darbu Sīrijā. Alepo var redzēt, ka te notiek atjaunošanās, bet tas notiek tik lēni un mums vajadzēs vēl tik daudz laika," saka Saria. Vaicāts, kā ir ar vienaudžiem, draugiem, Saria saka: "Man vairs nav draugu Alepo. Lielākā daļa no viņiem Sīriju ir pametuši."

Saprotu, kādēļ Saria ir vērsies pie manis, viņš pat nepajautāja, vai esmu žurnāliste, bet, tā kā Alepo un Sīrijā vispār ārzemnieku ir maz, viņš manī saredzēja iespēju, ka aizbraucot un jau atgriežoties mājās, es nodošu viņa vēstījumu.

Saria grib prom, un viņš nebūt nav vienīgais. Kā vēlāk sacīs kāda Alepo iedzīvotāja, pilsētā jau tā lielākoties ir palikušas sievietes un bērni, jo jauni vīrieši spēka gados ir devušies prom, 

lielākoties divu iemeslu dēļ – lai vairītos no iesaukšanas Sīrijas valdības armijā un arī, lai mēģinātu nopelnīt un palīdzēt ģimenēm. Bet kā to izdarīt, tas arvien ir smags jautājums, jo saiknes, piemēram, ar Rietumu pasauli, Sīrijai šobrīd ir ļoti ierobežotas, banku transakcijas nav iespējamas. Ceļošana un sazināšanās vispār ir ārkārtīgi apgrūtināta.

Attēlā Saria

Tomēr arī dzirdu, ka Alepo un arī citur Sīrijā cilvēki, kuri ir bijuši bēgļu gaitās, pamazām atgriežas. Ne tā, ka to varētu acīmredzami manīt ielās. Tik daudzos un organizētos autobusos, kādos Alepo iedzīvotājus aizvadītajā decembrī evakuēja no mēnešiem aplenktās pilsētas, pagaidām neviens neatgriežas. Taču pa ceļam uz Alepo manīju kravas auto ar iedzīvi, mēbelēm dodamies pilsētas virzienā, un vietējie man stāsta, ka atgriešanās pamazām notiek.

Cilvēkiem esot jāiegūst atļaujas remontēt un atjaunot sapostītos namus.

Ir ļoti neparasti un vienlaikus arī satriecoši vērot, kā ļoti smagi apšaudītas mājas augšējā stāvā pa logu laukā veras ģimene – sieviete baltā galvas lakatā un četras, mazas tumšas galvas – bērni. Vai kaut kur kāds uz saplaisājuša balkona ir izžāvis veļu.

Un tas ir netālu no kādreiz gleznās, bet tagad sagrautās vecpilsētas, uz kuru miera laikos no šiem pašiem namu logiem būtu pavēries satriecoši skaists skats.

Neatsverams atbalsts sīriešiem

Kad gatavoju šo stāstu par Alepo, vēroju, kas notiek pasaulē, un redzu, kā daudzi notikumi tik ļoti tieši atsaucas uz Sīrijas atjaunošanos. Pirmkārt, ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojums par izstāšanos no UNESCO, no organizācijas, uz kuras atbalstu Sīrija šobrīd tik ļoti cer, un - vai gan arī ASV pašas interesēs un arī morāls pienākums nebūtu nelaimē atstātās zemes atjaunošanās?

Otrkārt, UNESCO varas maiņa. Par jauno vadītāju kļuvusi bijusī Francijas kultūras ministre Odrija Azulē, kurai būs jāspēj vadīt organizāciju laikā, kad aiziet ASV un arī Izraēla, bet tik daudz līdzekļu un atbalsta ir vajadzīgs vietām, kurās unikāls mantojums, cilvēces vēstures stāsts ir apdraudēts. Un Sīrija šobrīd ir viena no tām.

Milzīgu kara traumu guvušajiem Sīrijas cilvēkiem kaut viena senā nama pacelšanās no drupām, lai atstātu nākamajām paaudzēm, arī būtu neatsverams morāls atbalsts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt