Pilsētu nozīme cīņā pret starptautisko terorismu: Sirta – Muamara Kadafi šūpulis

Ir pagājuši gandrīz jau seši gadi kopš Arābu pavasara sākuma Lībijā un NATO vadītās intervences 2012.gadā. Vienu no kādreiz bagātākajām Āfrikas valstīm vēl arvien vajā iekšpolitiska nestabilitāte, kura pēdējos gados jau ir klasificējama kā pilsoņu karš. Šādas situācijas ietvaros Lībija ir bijusi labvēlīga augsne starptautiskā terorisma attīstībai, ko ir izmantojis bēdīgi slavenais džihādistu grupējums “Daīš”, lai izveidotu savu bāzi ārpus Sīrijas un Irākas teritorijas un apdraudētu Eiropas Savienības dienvidu krastus. 

Par rakstu sēriju 

Tuvojoties svarīgām kaujām pret teroristisko organizāciju Daīš, kurām ir potenciāls ievērojami mazināt terorisma problēmu Eiropā un pasaulē, Latvijas Sabiedriskie Mediji sadarbībā ar Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieku Tomu Rātfelderu piedāvā rakstu sēriju “Pilsētu nozīme cīņā pret starptautisko terorismu”. Sērijā aplūkotas trīs stratēģiski svarīgas Tuvo Austrumu pilsētas, kuras ir kritušas džihādistu rokās, bet kuru atbrīvošana ir gaidāma tuvākajā nākotnē:

Minētā bāze ir meklējama gāztā Lībijas diktatora Muamara Kadafi dzimtajā pilsētā Sirtā, kurā, salīdzinot ar tagadni, pastāvēja salīdzinoši augsts dzīves līmenis. Par šo pilsētu notiek aktīva cīņa un drīzumā ir sagaidāma uzvarošā kulminācija. Tomēr Sirtas atbrīvošana neatrisinās ieilgušās Lībijas politiskās problēmas.

Īss ieskats pilsētas vēsturē

Lībijas ziemeļu krasta pilsētas Sirtas liktenis ir cieši saistīts ar bēdīgi slaveno diktatoru Muamaru Kadafi. Ievērojamais cīnītājs pret 20.gs. Rietumu koloniālismu, kuram ASV prezidents Ronalds Reigans piedēvēja apzīmējumu “Trakais suns”, pārveidoja Sirtu no neliela ciemata par vienu no Lībijas plaukstošākajām pilsētām. Ievērojams daudzums infrastruktūras un sabiedrisko būvju projektu, kuri daļēji tika finansēti no Sirtas tuvumā atklātajiem naftas laukiem ļāva pilsētas iedzīvotājiem pārvarēt savu itāļu koloniālisma pagātni un baudīt salīdzinoši augstāku dzīves līmeni.

Kadafi rūpes, ļoti iespējams, bija saistītas ar faktu, ka viņa dzimšanas vieta ir meklējama aptuveni 20km no Sirtas un šajā ciematā topošais diktators ieguva savu pamatizglītību. Pēc varas pārņemšanas 1969. gadā Sirtai vajadzēja kļūt par viņa iemiesotās varas simbolu un 1988. gadā lielākā daļa valsts pārvaldes institūciju tika pārceltas uz turieni.

Sirtai bija arī nozīmīga loma Kadafi ārpolitikā, jo 1999. gadā tajā tika parakstīta slavenā Sirtas deklarācija, ar kuru tika izveidota Āfrikas Savienība. Panafrikānisma aizstāvei Lībijai tas bija būtisks sasniegums.

Tomēr pilsētas uzplaukumam punktu pielika “Arābu pavasara” sākums Lībijā 2011. gadā un tam sekojošais pilsoņu karš. Pieņemoties spēkā sacelšanās kustībai un izveidojoties Lībijas Nacionālajai pārejas valdībai, kura panāca starptautisko atzīšanu un baudīja Rietumu militāro atbalstu, Kadafi vara pakāpeniski izzuda. Pēc NATO vadītās intervences diktatora militārās spējas tika ievērojami mazinātas un nemiernieki pakāpeniski pārņēma savā kontrolē lielāko daļu valsts teritorijas.

Tā kā Sirta bija ļoti daudz ieguvusi no Kadafi režīma, tā saglabāja savu lojalitāti un kļuva par valstsvīra pēdējo patvērumu līdz pilsētas ieņemšanai 2011. gada oktobrī. Kauja par Sirtu ir uzskatāma par izšķirošo nemiernieku uzvaru pār valdošo režīmu Lībijā, un tās rezultāts ļāva sagūstīt un nogalināt Kadafi.

Tomēr Lībijas diktatūras krišana Sirtas iedzīvotājiem neatnesa mieru. Jau pēc pirmajām vēlēšanām kļuva skaidrs, ka jaunizveidotais Vispārējais nacionālais kongress nav spējīgs kontrolēt daudzos bruņotos grupējumus, kuri aizpildīja Lībijas varas vakuumu pēc valsts drošības struktūru sabrukšanas.

Situāciju ļaunāku padarīja jaunās varas jūtamā distancēšanās no karā izpostītās Sirtas problēmām, lai atriebtos par tās sniegto atbalstu Kadafi režīmam. Šādu faktoru kopums radīja labvēlīgu augsni radikālā islāma grupējumu izplatībai, kas rezultējās ar ''Al-Qaeda'' atzara ''Ansar al-Sharia'' nostiprināšanos.

Tomēr jau 2015. gadā varu Sirtā pārņēma grupējums “Daīš”, kurš centās izmantot Lībijas iekšpolitisko nestabilitāti, lai radītu vēl vienu teritoriālo atbalsta punktu savas varas palielināšanai. Minētā teroristiskā organizācija izveidoja savienības ar citām Lībijā esošajām radikālā islāma grupām, un daudzi ''Ansar al-Sharia'' biedri pasludināja savu uzticību “Daīš” kalifam Abu Bakram al Bagdādī.

Situāciju vēl sliktāku padarīja paralēli notiekošā Lībijas varas struktūru šķelšanās 2014. gadā, kuras rezultātā valstī izveidojās divas savstarpēji konkurējošas valdības Tripolē un Tobrukā. Šāds stāvoklis novirzīja resursus un uzmanību no “Daīš” ekspansijas. Tomēr 2015. gada decembrī ANO vadīto sarunu Marokā rezultātā tika panākta vienošanās par abu politisko spēku apvienošanu un Nacionālās vienotības valdības izveidi. 2016. gada martā šī valdība ieradās Lībijas galvaspilsētā Tripolē, kur tā jau iepriekš bija guvusi vietējo politisko spēku atzīšanu, bet maijā valdība un tai piesaistītie kaujinieku grupējumi uzsāka Sirtas atbrīvošanas operāciju, kuras ietvaros pašlaik ir atkarota jau lielākā daļa pilsētas teritorijas.

Sirtas stratēģiskā nozīme cīņā pret “Daīš”

Sirtas atrašanās vieta – Lībijas ziemeļu krasts ar izeju uz Vidusjūru padara tās kontroli par būtisku jebkurai teroristiskai organizācijai ar vēlmi veikt uzbrukumus Rietumeiropā. No Sirtas ir viegli sasniedzami Itālijas dienvidu krasti ar no tā izrietošo iespēju veiksmīgāk paslēpt “Daīš” kaujiniekus bēgļu plūsmās, kuras dodas uz ziemeļiem.

Relatīvais tuvums Itālijas teritorijai ļauj arī veiksmīgāk veikt tādas nelegālas darbības kā cilvēku kontrabandu un ieroču pārvadājumus (ļoti iespējams, ka “Daīš” kontrolē atrodas daļa no Muamara Kadafī arsenāla), kuri nes teroristiem ievērojamu peļņu.

Tāpat, kā jau tika pieminēts, Sirta ir būtisks teroristu atbalsta punkts varas palielināšanai Lībijā. Tā var tikt izmantota kā placdarms militāriem uzbrukumiem citām valsts pilsētām, kā arī būt patvērums sakāvju gadījumā. Tas ir kļuvis īpaši aktuāli pašreizējās cīņās par Mosulu un Raku, kurās “Daīš” cieš ievērojamus zaudējumus.

Sirtas pilsēta ir arī vārti uz tuvumā esošajiem naftas laukiem, kurus “Daīš” būtu ieinteresēts ieņemt. Lai gan Lībija pirms 2011. gada bija uzskatāma par vienu no lielākajām pasaules naftas eksportētājām, valsts politiskā nestabilitāte ir šai nozarei ievērojami kaitējusi. “Daīš” padzīšana no Sirtas ievērojami mazinātu drošības risku naftas iegūšanā iesaistītajiem strādniekiem un ļautu palielināt naftas produktu eksportu uz Rietumiem. Tas palīdzētu jaunizveidotās valdības stabilizācijai un palielinātu tās ienākumus. 

Visbeidzot, Sirtas atgūšanai būtu arī simboliska nozīme. “Daīš” ir bieži uzsvēris, ka pilsēta ir galvenais centrs operāciju plānošanai ārpus Sīrijas un Irākas teritorijas un galvenā bāze Ziemeļāfrikā. Līdz ar to tās zaudējums, ļoti iespējams, tiktu iztulkots kā nespēja aizsargāt savus valdījumus ne tikai Levantes reģionā, bet arī Lībijā. Tāpat tiktu zaudēta iespēja sevi reklamēt kā teroristisku organizāciju, kura var ieņemt un noturēt Muamara Kadafi dzimto pilsētu.

Sirtas atbrīvošanā iesaistītie spēlētāji un to politiskie motīvi

Sirtas atbrīvošanā lielākā nozīme ir jau minētajai Lībijas Vienotības valdībai. Tā kā Kadafi pakļautībā esošā armija beidza pastāvēt līdz ar režīma krišanu un lielākā daļa no jaunizveidotajiem militārajiem spēkiem ir lojāli Tobrukas valdībai, tad Tripole paļaujas uz saviem sabiedrotajiem militārajiem grupējumiem, pār kuriem tai ir minimāla kontrole. Daudzi no tiem kā, piemēram, Misratas brigādes, ir atsavinājuši ieročus no Kadafi režīmam pakļautajiem karavīriem vai arī saņēmušas ieroču piegādes no Kataras un Turcijas. Abas valstis ir ieinteresētas, lai Vienotības valdības priekšgalā esošais Lībijas Musulmaņu brālības atzars pārņemtu varu valstī.

Tomēr Vienotības valdības militārās spējas ir uzskatāmas par salīdzinoši niecīgām. Cīnītājiem trūkst savstarpējas organizētības un lielākajai daļai no tiem nav nepieciešamā ekipējuma, lai kļūtu par profesionālu militāru spēku. Tomēr kā pozitīvu aspektu var minēt artilērijas, tanku un militāro sauszemes transportlīdzekļu, flotes un lidmašīnu pieejamību, kurus valdība ir spējusi izmantot tās sauszemes operāciju atbalstam.

Jāpiemin, ka kopš 2016. gada vasaras cīņā par Sirtu ir iesaistījusies arī ASV. Pēc Nacionālās vienotības valdības lūguma amerikāņi ir palīdzējuši veikt gaisa uzlidojumus “Daīš” tanku un snaiperu pozīcijām. Tāpat ASV kopā ar Itāliju, Franciju un Lielbritāniju ir nosūtījusi uz Lībiju speciālo uzdevumu vienības. Visbeidzot, Lībijā darbojas arī Vašingtonai un Londonai pakļautie militārie instruktori un EiropasSavienības Jūras spēku misija Vidusjūrā – “Sofija”, kuras uzdevums ir uzlabot Vienotības valdībai pakļauto flotes vienību spējas veikt Lībijas krasta civilo un militāro aizsardzību. Rietumu palīdzība ir ievērojami paātrinājusi pilsētas atbrīvošanas procesu.

Tiek uzskatīts, ka rietumvalstu motivācija iesaistīties Lībijas politiskajās norisēs ir saistīta ar vēlmi graut “Daīš” pozīcijas ne tikai Sīrijas un Irākas teritorijā, bet arī citās lokācijās, kurās pastāv labvēlīga augsne terorisma izplatībai. Itālija ir īpaši nobažījusies par Lībijas relatīvo tuvumu savai dienvidu robežai un potenciālo nespēju novērst teroristu iekļūšanu valstī. 

Šāda nostāja ir izdevīga arī Vienotības valdībai, kura Sirtas atbrīvošanā saskata ne tikai visus iepriekš minētos stratēģiskos ieguvumus, bet arī iespēju būvēt savu leģitimitātes bāzi. Ļoti iespējams, ka lielāks politiskais atbalsts ļautu laika gaitā ļautu apvienot vienotā kontrolē visu Lībijas teritoriju un iegrožot praktiski neatkarīgos militāros grupējumus.

Sirtas atbrīvošanas norise

Līdz šim Sirtas atbrīvošanas operāciju ir raksturojusi klasiska aplenkšanas stratēģija ar tai sekojošu cīņu par atsevišķiem pilsētas rajoniem. Lībijas Vienotības valdības sabiedrotie militārie grupējumi sākumā ielenca pilsētas apkārtni, atstājot nenosegtu tikai pilsētas izeju uz jūru. Tomēr 2016. gada jūnijā Tripoles valdībai lojālie flotes spēki nogrieza arī šo atkāpšanās ceļu, padarot “Daīš” sakāvi gandrīz neizbēgamu. Teroristu pieeja ārpasaulei vēl vairāk tika liegta 2016. gada jūnijā, kad tika ieņemta Sirtas osta un lidosta.

Kauja par Sirtu ir prasījusi salīdzinoši lielus upurus. Lai gan Sirtas atbrīvošanas operācijas komandstruktūra ir pārstājusi izdot ziņojumus par precīzu nogalināto un ievainoto skaitu, ir zināms, ka kritušo ir vismaz 650. Tas ir izkaidrojams ar Vienotības valdībai lojālo spēku salīdzinoši zemo militārās sagatavotības līmeni un ekipējuma trūkumu. Būtisks faktors ir bijis arī “Daīš” spēja izmantot pilsētas infrastruktūras sniegtās priekšrocības. Teroristi stratēģiski svarīgās pozīcijās izvietoja mīnas, ierīkoja snaipera pozīcijas un novietoja bruņu tehniku. Šo šķēršļu pārvarēšanai nepietika ar Vienotības valdības rīcībā esošajām militārajām spējām un tai nācās pieņemt Rietumu gaisa uzlidojumu piedāvājumu.

Tomēr valdība ilgstoši vilcinājās ar formāla lūguma izteikumu, jo baidījās ka atklāta sadarbība ar ASV un tā sabiedrotajiem varētu tikt iztulkota kā pilnīga atkarība no Rietumu politiskā diktāta. Tas savukārt varēja ievērojami kaitēt popularitātei Lībijas sabiedrības vidū un samazināt spējas iegūt tik ļoti nepieciešamo atbalstu. 2016. gada augustā, kad tika realizēti pirmie Rietumu gaisa uzlidojumi, kritušo apmērs jau bija salīdzinoši augsts.

Tomēr neskatoties uz grūtībām, Vienotības valdības sabiedrotie grupējumi ar artilērijas un bruņu tehnikas atbalstu ir spējuši atgūt lielāko daļu Sirtas. Džihādistu rīcībā ir palikusi tikai viena apdzīvota apkaime, kuras krišana ir gaidāma tuvākajā nākotnē.

Lībija pēc Sirtas

Tomēr Sirtas ieņemšana neatrisinās Lībijas vājās valdības problēmu. Lai gan Tripole un tai sabiedrotie militārie grupējumi atbrīvosies no viena no iekšējās nestabilitātes veicinātājiem, tomēr pastāv nepieciešamība atrisināt gan vienotības trūkumu savu atbalstītāju vidū, gan arī apslāpēt Tobrukas valdības ambīcijas, kura 23. augustā izteica Tripolei neuzticību.

“Daīš” klātbūtne ir tikai novirze no patiesā kara, kurš norisinās starp Tripoles un Tobrukas militārajiem grupējumiem un ievērojami samazina politiskā noregulējuma izredzes. Daudzu Vienotības valdību veidojošo politisko spēku lojalitāte ir vāja un tie uzskata, ka galvenie resursi būtu jāvelta cīņai pret Tobrukas sabiedroto – ģenerāli Halīfu Haftaru, kurš ir naidīgs pret Tripolē valdošajiem islāmistu politiķiem. 

Īpaši šajā sakarā ir jāmin spēcīgākais Vienotības valdības militārais grupējums – Misratas brigādes, kurš ir izteikti neapmierināts ar kaujā par Sirtu gūtajiem zaudējumiem un vēlas iegūt atalgojumu par padarīto darbu. Šis atalgojums būtu kontrolē pār jau minēto pilsētu un līdz ar to spēja gūt pārsvaru pār Haftara spēkiem. Tomēr, visticamāk, šāda situācija izraisītu negatīvu pretreakciju no Tobrukas un vēl vairāk sarežģītu abu valdību apvienošanu vienotā politiskā veselumā. Tas ir īpaši iespējams, jo minētais ģenerālis ir Tobrukai pakļauto bruņoto spēku virspavēlnieks un tam ir būtiska ietekme pār valdības lēmumiem. Jau 20. maijā militārists apgalvoja, ka viņš negrasās strādāt ar Vienotības valdību, kamēr tās sabiedrotie grupējumi nenoliks ieročus. Visticamāk, šeit atspoguļojas Haftara ambīcijas iegūt lielāku ietekmi Lībijas rietumu daļā.

Papildus tam ANO atbalstītā valdība vēl arvien izjūt draudus no politiķim Halīfam al Gvelam simpatizējošajiem spēkiem. Minētā persona bija tā saucamās Lībijas Nacionālās glābšanas valdības vadītājs – politiskais spēks, kurš valdīja Tripolē pirms Vienotības valdības ierašanās. Šī gada oktobrī Gvelam uzticīgie militārie grupējumi galvaspilsētā mēģināja sarīkot neveiksmīgu apvērsumu

Lai Lībija kļūtu par terorisma izplatībai nelabvēlīgu valsti, ir nepieciešams apvienot Tripolē un Tobrukā esošos politiskos spēku, kā arī veikt varas konsolidāciju. Pēc tam būtu iespējams sākt daudzo bruņoto grupējumu iegrožošanu. Tomēr, visticamāk, ka šāds scenārijs prasīs ievērojamu laika sprīdi, un tuvākajā nākotnē lielākais akcents tiks likts uz Lībijas pilsoņu kara militārajām norisēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti